Martina Navratilova ir čehiete, viņas tēvs Mireks (Miroslavs) Šuberts (Mirek (Miroslav) Šubert) bija slēpošanas treneris, māte Jana Navratilova (Jana Navrátilová) nodarbojās ar tenisu un vingrošanu, vēlāk arī kļuva par slēpošanas treneri. Kad M. Navratilovai bija trīs gadi, vecāki izšķīrās, māte ar meitu pārcēlās uz Revnici. 1962. gadā māte apprecējās ar Miroslavu Navratilu (Miroslav Navrátil), kurš kļuva par pirmo M. Navratilovas tenisa treneri; viņa arī pieņēma audžutēva uzvārdu. M. Navratilovas vecāmāte Agnese Semanska (Agnes Semanska) bija tenisiste pirms Otrā pasaules kara un ieņēma otro vietu Čehoslovākijas reitingā, tenisu spēlēja arī M. Navratilovas pusbrālis Jaroslavs (Jaroslav).

Pirmā saskarsme ar tenisu M. Navratilovai bija četru gadu vecumā, bet nopietni trenēties tenisā viņa sāka septiņu gadu vecumā. 15 gadu vecumā M. Navratilova kļuva par valsts čempioni pieaugušajiem. Viņa bija viena no labākajām tenisistēm pasaulē jaunatnes līmenī.

Pirmā uzvara sieviešu WTA (Women’s Tennis Association, Sieviešu tenisa asociācija) tūrē M. Navratilovai bija jau 17 gadu vecumā Orlando turnīrā Floridā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Par pilntiesīgu profesionāli M. Navratilova kļuva 1975. gadā nepilnu 19 gadu vecumā. Togad jau viņa spēlēja divu Grand Slam turnīru finālos, Australian Open un French Open, bet abos zaudēja. Pēc neveiksmes Ņujorkā US Open pusfinālā pret Krisu Evertu (Christine Marie Evert) M. Navratilova tikās ar ASV imigrācijas un naturalizācijas dienesta pārstāvjiem un pieprasīja politisko patvērumu.

Pirmo Grand Slam titulu vienspēlēs M. Navratilova izcīnīja 1978. gadā Vimbldonas tenisa turnīrā, kad finālā trijos setos uzvarēja K. Evertu. Uzreiz pēc tam viņa kļuva par WTA pasaules reitinga līderi. 1981. gada aprīlī WTA tenisa finālturnīrā ASV M. Navratilova piedzīvoja savu smagāko sakāvi tenisā, ar 0:6, 0:6 zaudējot K. Evertai. Kopš tā laika M. Navratilova lielu vērību pievērsa arī fiziskajai sagatavotībai un sāka sadarboties ar Nensiju Lībermani (Nancy Lieberman), abas ilgu laiku bija arī pāris dzīvē. Togad M. Navratilova uzvarēja Australian Open, bet nākamajā gadā jau triumfēja French Open un Vimbldonā. M. Navratilova tenisa laukumā viena no pirmajām sāka izmantot pašas modernākās grafīta un stikla šķiedras kompozīta raketes, kuras krietni uzlaboja viņas sniegumu un ļāva spēlēt agresīvāk.

1983. gadā M. Navratilovai vienspēlēs bija 86 uzvaras un tikai viens zaudējums, kas ir unikāls sasniegums, tostarp viņa guva 74 uzvaras pēc kārtas. M. Navratilova dominēja sieviešu tenisā un trijos gados (1982–1984) zaudēja tikai sešās vienspēlēs. Tenisiste deviņas reizes pēc kārtas spēlēja Vimbldonas vienspēļu finālā (1982–1990). M. Navratilovai, tāpat kā Mārgaretai Kortai (Margaret Smith Court) un Dorisai Hārtai (Doris Hart) izdevies uzvarēt visos četros Grand Slam turnīros visās disciplīnās – vienspēlēs, dubultspēlēs un jauktajās dubultspēlēs, bet tas nav izdevies viena kalendārā gada laikā. Pašu pēdējo titulu Grand Slam turnīrā M. Navratilova ieguva 2006. gadā US Open jauktajās dubultspēlēs kopā ar amerikāni Bobu Braienu (Robert “Bob” Charles Bryan) īsi pirms savas 50. dzimšanas dienas un 32 gadus pēc pirmā titula 1974. gadā. Lielajos Grand Slam finālos vienspēlēs negatīva bilance M. Navratilovai ir tikai pret Štefiju Grāfu (Stafanie Maria Graf) – četri zaudējumi sešās spēlēs. M. Navratilova teicami spēlēja arī komandu cīņās Federācijas kausa izcīņā (tagad nosaukta Billijas Džīnas Kingas (Billie Jean King) vārdā) –, pārstāvot Čehoslovākiju un vēlāk ASV, vienspēlēs viņa guvusi 20 uzvaras un ne reizi nav zaudējusi, dubultspēlēs 20 uzvaras un viens zaudējums.

M. Navratilova ieguvusi 18 Grand Slam titulus vienspēlēs, 31 titulu dubultspēlēs un vēl desmit jauktajās dubultspēlēs, kopā viņai ir 59 Grand Slam tituli, kas ir visvairāk mūsdienu tenisā. Vienspēlēs līdz sportistes 25. dzimšanas dienai viņai bija tikai trīs Grand Slam tituli, lielākie panākumi tika gūti vēlāk. M. Navratilova kopā ar amerikānieti K. Evertu dominēja pasaules tenisā 20. gs. 70. un 80. gados. Kopā karjerā profesionālajos turnīros M. Navratilovai ir 167 tituli vienspēlēs un 177 dubultspēlēs, kas ir atklātās ēras rekords tenisā.

M. Navratilova karjeras laikā 332 nedēļas ir bijusi pirmā pasaules WTA reitingā, šajā ziņā viņa atpaliek tikai no vācietes Š. Grāfas. Dubultspēlēs M. Navratilova pirmā pasaulē bijusi 237 nedēļas, līdz ar to viņa ir vienīgā tenisiste pasaulē, kas abās disciplīnās bijusi labākā vairāk nekā 200 nedēļas.

M. Navratilova ir arī vienīgā pasaulē, kas WTA līmenī uzvarējusi vismaz vienā turnīrā 21 gadu pēc kārtas. Laika posmā no 1977. līdz 1993. gadam vienspēlēs pasaules reitingā viņa vienmēr bijusi pasaules triju labāko sportistu starpā. Karjerā vienspēlēs uzvarējusi 1442 spēlēs, kas arī mūsdienās vēl nav pārspēts rekords. M. Navratilovai vienspēlēs karjerā ir tikai 219 zaudējumi, dubultspēlēs ir 747 uzvaras un 143 zaudējumi. Neviens pasaules tenisā (nedz vīriešiem, nedz sievietēm) nav uzvarējis tik daudz – visos mačos kopā M. Navratilova ir guvusi 2189 panākumu. Septiņas reizes WTA viņu nosaukusi par gada labāko spēlētāju. Associated Press 1983. un 1986. gadā nosauca M. Navratilovu par gada labāko sieviešu sportisti pasaulē.

M. Navratilova ir kreile, kas piekopa ļoti aktīvu un atlētisku spēles stilu, bieži viņa saasināja izspēles un devās pie tīkla. Tenisistei bija raksturīgas ļoti labas serves un izcila bumbas izjūta, īpaši spēlē pie tīkla un pusatlēcienā. Sevišķi piemēroti viņai bija zāliena laukumi, vislielākie sasniegumi viņai ir tieši Vimbldonā, kur viņa deviņas reizes vienspēlēs kļuvusi par čempioni (vēl četrreiz US Open, trīsreiz Australian Open un divreiz French Open). Sitienu no neērtas puses (backhand) M. Navratilova izpildīja tolaik klasiskajā stilā – ar vienu roku, pārsvarā nogrieztos sitienus. M. Navratilova jau kopš 1985. gada nēsāja brilles, tās lietoja arī tenisa laukumā, kas dažkārt sagādāja arī zināmas neērtības. Brilles mēdza aizsvīst, reizēm arī nokrist izspēļu laikā, tomēr M. Navratilova nelietoja kontaktlēcas, kā jau toreiz darīja daži citi vājredzīgāki sportisti. Visas karjeras laikā viņa ievēroja stingru diētu un noteikti fiziski bija viena no vislabāk trenētajām tenisistēm profesionālajā tūrē. Pēc karjeras tenisā M. Navratilova ir veiksmīga komentētāja un tenisa eksperte daudzos lielākajos ASV un Eiropas sporta televīzijas kanālos.

2009. gadā M. Navratilovu Starptautiskā Tenisa federācija (International Tennis Federation, ITF) apbalvoja ar augstāko atzinību – Filipa Šartjē (Philippe Chartier) balvu par ieguldījumu gan tenisa laukumā, gan ārpus tā. 2000. gadā M. Navratilova uzņemta Starptautiskajā tenisa slavas zālē (International Tennis Hall of Fame) Ņūportā, ASV.

2012. gada martā ietekmīgais medijs Tennis Channel nosauca M. Navratilovu par visu laiku otru labāko tenisisti aiz vācietes Š. Grāfas.

2016. gadā M. Navratilova kļuva pat Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) Lūsijas Kavendišas koledžas (Lucy Cavendish College) goda biedru. ASV žurnāls Sports Illustrated M. Navratilovu ierindojis visu laiku pasaules labāko 40 sportistu skaitā.

18 gadu vecumā 1975. gadā turnejas laikā ASV M. Navratilova pieprasīja politisko patvērumu, viņa vienmēr asi nostājusies pret komunistisko režīmu un 12 gadu vecumā pieredzēja Prāgas pavasari un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armijas iebrukumu Čehoslovākijā. Sākotnēji ASV M. Navratilovai piešķīra pagaidu uzturēšanās atļauju (tenisā uzreiz varēja pārstāvēt ASV), bet par pilntiesīgu ASV pilsoni M. Navratilova kļuva 1981. gadā. 2008. gadā M. Navratilova atjaunoja Čehijas pilsonību, kļūstot par dubultpilsoni.

Jau karjeras norietā 1991. gadā M. Navratilova saderinājās ar savu ilggadējo draudzeni Jūliju Lemigovu (Юлия Андреевна Лемигова), bijušo “Mis PSRS”. Abas oficiāli apprecējās 2014. gada decembrī Ņujorkā. 2010. gadā M. Navratilovai diagnosticēja krūts vēzi, ko sekmīgi izoperēja. 2023. gada janvārī gan atkārtojās krūts vēža recidīvs, turklāt viņai atklāja arī rīkles vēzi pirmajā stadijā.

1984. gadā viņa kopā ar Mēriju Karillo (Mary Carillo) sarakstīja tenisa apmācības grāmatu “Teniss: mans ceļš” (Tennis: My Way). 1986. gadā klajā nāca sportistes autobiogrāfija, ko viņa sarakstīja kopā ar The New York Times sporta apskatnieku Džordžu Veksiju (George Vecsey). ASV tirgū grāmata izdota ar nosaukumu “Martina” (Martina), bet pārējā pasaulē ar nosaukumu “Būt pašai” (Being Myself). Vēlāk M. Navratilova kopā ar Līzu Niklesu (Liz Nickles) sarakstīja trīs mistikas romānus: “Kopējā zona” (The Total Zone, 1994), “Lūzuma punkts” (Breaking Point, 1996) un “Slepkavas instinkts” (Killer Instinct, 1997). 

Pēdējais M. Navratilovas literārais darbs ir veselības un fitnesa grāmata “Veidojiet sevi!” (Shape Your Self, 2006). Viņas sāncensība un arī draudzība ar K. Evertu detalizēti aprakstīta vairāku autoru grāmatās – Džonetes Hovardas (Johnette Howard) darbā “Sāncenses”, (The Rivals, 2005), tāpat Fila Bildnera (Phil Bildner) grāmatā bērniem “Martina un Krisija” (Martina and Chrissie, 2017). Viens no pasaulē nozīmīgākajiem sporta televīzijas kanāliem ESPN producējis dokumentālo filmu “Nepārspējamās” (Unmatched, 2010) par M. Navratilovas un K. Evertes dueli daudzu gadu garumā.