Termins Grand Slam ieviests 1933. gadā, kad austrālietis Džeks Krofords (Jack Crawford) uzvarēja Austrālijā, French Open un Vimbldonā un pēc tam sasniedza arī US Open finālu. Bridža spēlētājs Džons Kīrans (John Kieran) toreiz rakstīja laikrakstā New York Times, ka, ja Dž. Kraufordam izdosies uzvarēt finālā arī šoreiz, tas būs kas īpašs, kā Grand Slam tenisa kortos, – kas nebijis un grūti pārspējams. Dž. Krofords toreiz finālā uzvarēja pirmajos divos setos, bet mačā piekāpās. No tā laika apzīmējums Grand Slam iesakņojās tenisa leksikā.
Pamatturnīrā Grand Slam turnīros vienspēles mūsdienās spēlē 128 labākie tenisisti. 104 tenisisti uzreiz iegūst tiesības piedalīties pēc ieņemtās vietas pasaules reitingā sešas nedēļas pirms turnīra sākuma. Vēl 128 citi trijās kārtās izslēgšanas spēlēs sacenšas kvalifikācijā par 16 vietām pamatturnīrā. Astoņiem tenisistiem vienspēlēs pienākas rīkotāju speciālais ielūgums jeb wild card. Lai iegūtu čempionu titulu, jāuzvar septiņās spēlēs pēc kārtas (vai 10, ja sākts jau no kvalifikācijas). Vīriešu vienspēļu pamatturnīrā ik spēle noris līdz trim uzvarētiem setiem, sievietēm – līdz diviem uzvarētiem setiem. Par lielo čempionu jeb Grand Slam ieguvēju sauc tenisistu, kas viena kalendārā gada laikā uzvarējis visos četros turnīros.