French Open kopš 1978. gada ir vienīgais Grand Slam turnīrs, kas notiek māla seguma laukumos. Laukumu specifikas dēļ šajā turnīrā vajadzīga vislielākā fiziskā izturība un arī pacietība, jo spēles izvēršas garākas nekā ātrā seguma laukumos.

Pirmo reizi turnīrs tika aizvadīts 1891. gadā, toreiz Stade Français arēnā spēlēja tikai vīrieši, sievietes debitēja 1897. gadā. Turnīra norises vietu 1928. gadā gadā pārcēla uz Roland Garros tenisa kompleksu, kas atrodas netālu no Buloņas meža Parīzē.

Sākotnēji turnīru dēvēja par Francijas čempionātu un tajā varēja piedalīties tikai spēlētāji, kuri pārstāvēja franču klubus. Pirmais uzvarētājs bija H. Brigss (H. Briggs, vārds nezināms), britu tenisists, kurš tolaik bija Stade Français kluba biedrs. Pirmo gadu gaitā French Open tika aizvadīts dažādās arēnās. Vispirms čempionāts notika kluba Societé de Sport de l’Île de Puteaux desmit laukumos. Vēlāk spēles tika aizvadītas arī Buloņas mežā (Bois de Boulogne, Tennis Club de Paris) un Oteijas rajonā Parīzē (16. rajons). 1909. gadā tika spēlēts arī pavisam citā pilsētā – Bordo.

1925. gadā Francijas čempionāts tika atklāts visiem spēlētājiem pasaulē, un to atzina Starptautiskā Tenisa federācija (International Tennis Federation, ITF). Spēles 1925. un 1927. gadā jau norisinājās Stade Français in Saint-Cloud, savukārt 1922. gada sacensības notika Briselē, Beļģijā.

1927. gadā tā dēvētie četri franču tenisa musketieri Renē Lakosts (René Lacoste), Žans Borotra (Jean Borotra), Anrī Košē (Henri Cochet) un Žaks Brinjons (Jacques Brugnon) ieguva Deivisa kausu (Davis Cup), Francija finālā viesos uzvarēja Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Francijā izlēma aizstāvēt šo trofeju 1928. gadā jaunā tenisa stadionā Parīzē. Parīzes varasiestādes turnīra vajadzībām piešķīra papildu trīs hektārus zemes ar norunu, ka kompleksu nosauks Pirmā pasaules kara varoņa aviatora R. Garosa vārdā. Kopš 1928. gada te notiek ne tikai Deivisa kausa spēles, bet arī French Open.

Otrā pasaules kara gados (no 1940. līdz 1945. gadam) starptautisks turnīrs nenotika, kaut mazāka mēroga sacensības tika rīkotas, bet tās neatzina Starptautiskā Tenisa federācija un Francijas tenisa vadība. 1946. un 1947. gadā French Open notika citā laikā, vēl pēc Vimbldonas tenisa turnīra, un hronoloģiski bija trešais lielais tenisa turnīrs gadā. 1968. gadā tieši French Open bija pirmais turnīrs, kurā atļāva startēt profesionāļiem, un sākās atklātā ēra tenisā.

Kopš 2006. gada turnīrs sākas svētdienā, kad notiek 12 pirmās spēles trijos galvenajos laukumos, jo pirmajās kārtās kopā ir ļoti daudz spēļu, kas nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ varētu aizkavēt turnīra norisi. Kopš 2007. gada French Open ir vienādi lielas balvas sievietēm un vīriešiem.

2018. gadā tikai pabeigta Filipa Šatrjē galvenā arēna (Court Philippe Chatrier), kura ir ar pārbīdāmu jumtu, kā arī tika uzbūvēta jauna arēna ar pieciem tūkstošiem sēdvietu, to nosauca vēsturiski otras labākās Francijas tenisistes Simonnes Matjē (Simonne Mathieu) vārdā.

2020. gadā Covid-19 pandēmijas dēļ turnīrs notika septembra beigās un oktobra sākumā, to varēja apmeklēt ierobežots skaits skatītāju. Visos laukumos tika ierīkots mākslīgais apgaismojums, lai arī daudz tumšākā gadalaikā varētu līdz galam izspēlēt visas paredzētās spēles.

Daudzi ievērojami Grand Slam čempioni savas karjeras laikā nav uzvarējuši tikai un vienīgi French Open tenisa turnīrā. Viņu vidū ir amerikānis Pīts Samprass (Petros “Pete” Sampras), kurš ieguvis 14 Grand Slam titulus, tāpat arī amerikāņi Džons Makenrojs (John Patrick McEnroe) un Vīnusa Viljamsa (Venus Ebony Starr Williams), austrālieši Džons Ņūkoms (John Newcombe) un Leitons Hjūits (Lleyton Glynn Hewitt), vācietis Boriss Bekers (Boris Becker), brits Endijs Marejs (Sir Andrew Barron Murray), zviedrs Stefans Edbergs (Stefan Bengt Edberg), šveiciete Martina Hingisa (Martina Hingis). Tomēr tieši Parīzē daži spēlētāji sasnieguši ievērojamus rezultātus, piemēram, Rafaels Nadals (Rafael Nadal Parera) no Spānijas šajā turnīrā vienspēlēs ir uzvarējis 14 reizes laikā no 2005. līdz 2022. gadam. Tik daudz Grand Slam titulu vienspēlēs vienā turnīrā nav nevienam citam pasaulē. Šo sasniegumu dēļ R. Nadalu visā pasaulē dēvē par māla karali, jo turnīrs notiek māla seguma laukumos. Sievietēm visvairāk French Open titulu (7) ir amerikānietei Krisai Evertei (Christine Marie Evert), kura tos izcīnīja no 1974. līdz 1986. gadam. Francūzietei Sizanai Longlānai (Suzanne Rachel Flore Lenglen) ir seši French Open tituli (1920–1923, 1925–1926). Septiņiem spēlētājiem izdevies triumfēt French Open, kad tie nebija izsēto spēlētāju sarakstā – 2017. gadā tas izdevās arī Latvijas tenisistei Jeļenai (Aļonai) Ostapenko.

French Open turnīri tiek aizvadīti uz māla seguma laukumiem. Māla laukumos priekšrocības zaudē ļoti agresīvi uzbrūkoši spēlētāji, jo māls amortizē bumbas atlēcienu, bumbiņas pašas aplīp ar sīkām māla smilšu daļiņām un kļūst smagākas. Tāpat māla laukumos zūd priekšrocība spēcīgiem servētājiem un veiksmīgiem spēlētājiem no gaisa, jo māla laukumos vairāk vajadzīga ir izturība un pacietība.

Māla segums sastāv no pieciem dažādiem slāņiem un ir unikāls visas pasaules mērogā. Virskārtā ir smalki sijāts ķieģeļu māls, tā ir visplānākā kārta. Zem tā ir sasmalcināts balts kaļķakmens, zemāk nāk ogļu izdedži, ceturtā kārta ir sasmalcināta grants un pašā apakšā atrodas drenāžas akmeņi. Visbiezākie ir pēdējie divi slāņi. Šādi veidots laukums ir gan pietiekami ciets, gan izturīgs un elastīgs, tas lieliski palīdz uzturēt vajadzīgo mitrumu. Laukumi regulāri tiek laistīti un arī atjaunoti – visvairāk virsējais, sijātā māla slānis.

Lielos kausus uzvarētājiem vienspēlēs pasniedz kopš 1953. gada, tos izgatavo Parīzes juvelierizstrādājumu firma Mellerio dits Meller, kas ir sens ģimenes uzņēmums, dibināts 1613. gadā, un ir viena no Eiropas senākajām ģimenes kompānijām, kas jau 14. paaudzē turpina biznesu. Kauss izgatavots no tīra sudraba ar smalki iegravētiem rotājumiem tā sānos. Katra gada čempionu vārdus iegravē kausa pamata daļā. Pašiem uzvarētajiem gan paliek tikai šī kausa kopijas. Vīriešiem galveno balvu sauc par Musketieru kausu (Coupe des Mousquetaires). Šī trofeja sver 14 kg, ir 40 cm augsta un 19 cm plata augšējā daļā. Pašreizējo kausa dizainu Mellerio dits Meller izstrādāja 1981. gadā, balvas oriģināli paliek Francijas tenisa federācijas (Fédération française de tennis) īpašumā.

Sievietēm galvenā balva ir S. Longlānas kauss, kuram nosaukums dots par godu visu laiku labākajai Francijas tenisistei. To pasniedz kopš 1979. gada, bet jaunākā kausa versija tika izveidota 1986. gadā. Pirmo oriģinālo kausu S. Lonlānas ģimene uzdāvināja Francijas Nacionālajam sporta muzejam (Musée national du Sport).

Naudas balvās vienspēļu čempioni saņem 2,3 miljonu eiro, par zaudējumu pirmajā kārtā pienākas 69 000 eiro. Kopējais balvu fonds jau sasniedzis 49 600 000 eiro. 2007. gadā pirmo reizi čempioni vienspēlēs saņēma miljonu eiro.

Roland Garros tenisa kompleksā atrodas Tenisejs (Tenniseum) jeb Tenisa muzejs. Viens no iecienītākajiem suvenīriem, kas parasti tiek izpirkts jau turnīra pirmajā nedēļā, ir īpašās Roland Garros māla laukuma smiltis, kas iesaiņotas mazā maisiņā ar turnīra simboliku.

Kopš 1981. gada turnīrā ieviestas jaunas balvas – Prix Orange jeb apelsīna balvu piešķir tenisistam, kas demonstrē izcilas komunikācijas spējas ar citiem spēlētājiem, tiesnešiem un medijiem. Pretēja ir Prix Citron jeb citrona balva, kas tiek piešķirta spēlētājam, kurš attiecīgajā turnīrā izpelnās lielākās skatītāju un mediju antipātijas. Prix Bourgeon jeb Buržona balva tiek pasniegta par lielāko izaugsmi turnīra laikā.

Turnīru ik gadu apkalpo 280 bumbiņu padevēji, kuri ir vecumā no 11 līdz 16 gadiem un ir ietērpti speciālās Lacoste formās. Bumbiņu padevēji tiek izraudzīti atlases kārtā no četriem tūkstošiem pretendentu.