Teniss ir viens no populārākajām mūsdienu sporta veidiem, individuālajās disciplīnās daudzviet pats populārākais pasaulē. Tenisa turnīri notiek visos kontinentos, Starptautiskajā Tenisa federācijā (International Tennis Federation, ITF) kopš 2016. gada ir 211 valstis un teritorijas. Tenisu var spēlēt ikviens, un tas ir populārs gan kā vaļasprieks, gan kā profesionālais sports, labi attīstīts ir arī ratiņkrēslu teniss. Līdz 1968. gadam sacensības notika atsevišķi profesionāļiem un amatieriem, bet pēc tam sākās mūsdienu tenisa atklātā ēra jeb Open era.

Mūsdienās līdzās klasiskajam tenisam pastāv vairāki tenisa paveidi. 1969. gadā Meksikā radās padelteniss (spāņu pádel ‘airis’), kas tiek spēlēts dubultspēļu formātā un ir skvoša un tenisa elementu apvienojums. Kopš 1972. gada pazīstams kļuvis arī pludmales teniss (beach tennis, arī beach paddleball), kurā apvienoti pludmales volejbola un tenisa elementi. Pludmales tenisu spēlē arī dubultspēļu formātā, ko sākotnēji ieviesa Itālijā. Mūsdienās to spēlē jau vairāk nekā 50 pasaules valstīs, arī Latvijā.

Tenisu spēlē ar raketi, sitot bumbiņu pāri tīklam un mēģinot to trāpīt pretinieka laukumā. Tenisā ir pieļaujams viens bumbiņas atlēciens katrā laukuma pusē, bumbiņu drīkst atsist arī uzreiz no gaisa. Par iesišanu tīklā vai netrāpīšanu laukumā pretiniekam pienākas punkti. Tāpat punktus gūst spēlētājs, kas tīri apspēlējis pretinieku, trāpot bumbiņu laukumā, un sāncensis nav spējis tai pieskarties. Spēle sastāv no geima, seta un visa mača, katra izspēle sākas ar servi, uz katru serves kvadrātu ir divi serves mēģinājumi. Lielajos Grand Slam turnīros vīriešiem uzvarētāju nosaka piecos setos (nepieciešams uzvarēt trijos), visos pārējos turnīros, tāpat sievietēm, cīņa ir līdz diviem uzvarētiem setiem. Sets beidzas, kad viens no spēlētājiem sasniedz sešus punktus, taču jābūt vismaz divu geimu pārsvaram. Ja rezultāts ir 5:5, jāspēlē līdz septiņiem punktiem. Mūsdienās seta galotnē, kad rezultāts ir neizšķirts 6:6, tiek izspēlēt taibreiks (tiebreak) jeb izšķirošais geims, kurā skaita punktus pēc kārtas – 1, 2, 3 utt. Uzvar tas, kas pirmais sasniedz septiņus punktus (jābūt divu punktu pārsvaram galotnē; ja rezultāts ir 7:7, tad sets var noslēgties ar 9:7, 10:8 u. tml.). Mūsdienās dažkārt izmanto dažus jauninājumus – dubultspēlēs, kad rezultāts geimā ir 40:40, uzreiz tiek izspēlēts izšķirošais punkts (nevis tiek spēlēts līdz divu izspēļu pārsvaram). Saņēmēju duets tad izvēlas, uz kuru kvadrātu pretiniekiem servēt. Tāpat ir ticis ieviests mača taibreiks (match tiebreak), dēvēts arī par supertaibreiku. To izspēlē izšķirošā seta beigās, ja rezultāts ir 6:6, uzvarētājam jāiegūst 10 punkti (vai vairāk, lai būtu divu punktu starpība). Dažās sacensībās, galvenokārt jauniešu tenisā, ir pieļaujams arī fast 4 (‘ātrais četrinieks’) formāts, kur setā uzvar tas, kas pirmais sasniedz četrus uzvarētus geimus.

Tenisa turnīri tiek spēlēti pēc play-off jeb vienmīnusa sistēmas, kurā spēles zaudētājs izstājas no turnīra. Vienīgie izņēmumi – grupu turnīrs pēc riņķa sistēmas gada finālturnīrā, tāpat grupu turnīri var būt komandu sacensībās.

Mūsdienu tenisa noteikumi pamatā ir spēkā kopš 1875. gada. Punktu skaitīšana palikusi nemainīga – 15, 30 un 40, kaut tenisa pirmsākumos 40 punktu vietā bija 45. Par skaitīšanas sistēmas izcelsmi nav vienota viedokļa. Ir izvirzīta hipotēze, ka šie skaitļi bija kā pulksteņa stundu ceturtdaļas, tāpat pastāv viedoklis, ka tos nosaka azartspēļu likmes. Pastāv arīdzan pieņēmums, ka tas esot bijis karalisko ģimeņu paņēmiens, kā ar šo skaitīšanas sistēmu sajaukt galvu vienkāršajiem kalpotājiem. Laika gaitā ir mainījušies tikai daži noteikumi – līdz 1961. gadam servētājam vienai kājai bija jābūt neatrautai no zemes. Kopš 1970. gada tika ieviests taibreiks seta galotnē neizšķirta rezultāta 6:6 gadījumā. Teniss ir bijis vadošo sporta veidu vidū dažādu inovatīvu tehnoloģiju izmantojumā, piemēram, ir tikusi radīta punkta izspēles Challenge sistēma strīdīgās situācijās, ko speciālā bumbas projekcijā attiecībā pret laukumu noteic Hawk Eye video sistēma.

Tenisa raketes sākumā bija no koka, stīgas izgatavoja no dzīvnieku zarnām. Vēlāk, 20. gs. 70. gados, parādījās alumīnija un citu metālu raketes, vēl vēlāk – kompozītmateriālu raketes no oglekļa, grafīta, keramikas, arī vieglmetāla kā titāns. Raketēm ir izmēra ierobežojumi, līdz 1997. gadam tās varēja būt 81 cm garas, vēlāk garums saīsināts līdz 74 cm. Stīgojumam jābūt horizontālam un vertikālam, tīklojuma veidā. Tenisu spēlē uz cieta un līdzena taisnstūrveida seguma. Laukums ir 23,77 m garš un 8,23 m plats vienspēlēs (10,97 m plats dubultspēlēs). Serves laukuma gala līnija ir 6,40 m no tīkla, katrs no tiem ir 4,11 m plats. Tīkls ir tieši laukuma vidū, nostiepts paralēli gala līnijai, un galos to satur divi balsti. Malās tīkla augstums ir 1,07 m, viszemākais tas ir tieši laukuma centrā – 0,91 m. Tīkla balstiem sānos jābūt 0,91 m ārpus laukuma.

Tenisa laukumu dizainu izstrādāja un patentēja britu armijas majors Volters Kloptons Vingfīlds (Walter Clopton Wingfield) 1873. gadā. Tenisu mūsdienās spēlē uz cietā seguma, māla un uz dabīgās zāles. Cietā seguma pamatā ir asfaltam līdzīga bāze, kas pārklāta ar speciālu, biezu un izturīgu krāsu. Dažkārt tiek spēlēts arī uz paklāja seguma, kaut mūsdienās tikai entuziastu līmenī – šis segums padara spēli pārāk ātru, un to vairs neizmanto profesionāļu turnīros. Tas pats attiecas uz mākslīgo zālienu un koka segumu.

Līnijas norāda laukuma robežas un sadala katru laukuma pusi divos serves laukumos un pārējā daļā. Gala līnija ir platāka un var būt līdz 100 mm, kamēr sānu un servju kvadrātu līnijas var būt līdz 51 mm platas.

Tenisa bumbiņas sākotnēji tika izgatavotas no auduma sloksnēm, kas bija sašūtas kopā ar diegu un pildītas ar spalvām. Mūsdienās tenisa bumbiņas ir izgatavota no dobas vulkanizētas gumijas ar filca pārklājumu. Bumbiņām jāatbilst starptautiski noteiktiem standartiem – izmēra, svara, deformācijas un atlēciena ziņā. Oficiālais diametrs bumbiņai ir no 65,41 līdz 68,58 mm, tai jāsver no 56 līdz 59,4 gramiem. Bumbiņas tenisā ir dzeltenas, bet agrāk tās lielākoties bija baltas. Dzeltenā krāsa izskaidrojama ar to, ka tā ir labāk pamanāma spēlētājiem, tiesnešiem, skatītājiem klātienē un TV ekrānos.

Rakešu stīgas tenisa pirmsākumos bija tikai no dabīgiem materiāliem, ražotas no dzīvnieku (parasti liellopu) zarnām. Mūsdienas ir arī mākslīgās jeb sintētiskās stīgas, kas tika radītas 20. gs. 50. gados. Stīgas tiek ražotas no dažādiem materiāliem – neilona, kevlara, poliestera. Daži spēlētāji lieto arī miksētu stiegrojumu vertikālajā un horizontālajā stīgojumā, izmantojot gan dabīgās, gan mākslīgās stīgas. Dabīgās stīgas ir jutīgākas, spēlētājs labāk sajūt bumbu, taču tās ir krietni neizturīgākas pret bumbiņas triecieniem, arī laika apstākļiem (īpaši mitrumu vai ļoti karstu un sausu laiku). Sintētiskās stīgas var sastāvēt no mono vai multi pavedieniem. Mono pavedienu stīgas ir lētākas, tās vairāk lieto tenisa entuziasti.

Tenisā ikviena izspēle sākas ar servi. Forehand ir sitiens no labās puses (no kreisās puses kreilim). Par backhand sauc sitienu no kreisās puses (apgriezti kreilim), ko bieži mūsdienās izpilda ar abām rokām. Sitienu pie tīkla no gaisa dēvē par volley, savukārt spēli no gaisa, esot kustībā vēl krietni laukuma vidusdaļā, dēvē par drive-volley. Spēli uzreiz pēc bumbas atlēciena sauc par half-volley, visbiežāk to izpilda tuvu pie tīkla. Pie tīkla var arī gremdēt (kad bumba ir augstu), un to dēvē par overhead smash. Ja spēlētājs, kas aizsargājas, ceļ bumbu pretiniekam pāri pie tīkla, to dēvē par svecīti jeb lob. Ja pretinieks ir tālu no tīkla, aiz gala līnijas, pretspēlētājs reizēm izpilda saīsināto sitienu jeb drop shot. Sitienus var veikt dažādi atkarībā no raketes galviņas stāvokļa pret bumbu – uzgriezts sitiens (topspin), nogriezts (slice) vai taisns (flat).

Mūsdienu teniss radies Anglijā, Birmingemas apkārtnē, un sākotnēji tā pilnais nosaukums bija lawn tennis (‘zāliena teniss’). Pirmais oficiālais turnīrs noticis 01.08.1882. Royal Leamington Spa, centrālajā Anglijā. Tenisa paši pirmsākumi gan datēti daudz senāk. Vairums vēstures pētnieku uzskata, ka teniss radies 12. gs. Francijā, klosteros. Toreiz ādas bumbu sita ar plaukstu – tāpēc arī pirmais nosaukums bija jeu de paume jeb spēle ar plaukstu. Tā tas bija līdz 16. gs., kad parādījās pirmās raketes un spēli sāka saukt par tenisu. Tas bija populārs Francijā un Anglijā, liels šīs spēles entuziasts bija Anglijas karalis Henrijs VIII (Henry VIII). Vēl tagad, mūsdienīgi atjaunoti, saglabājušies daudzi no pirmajiem laukumiem Anglijā – Oksfordā, Kembridžā, Hemtonkortas pilī. Francijā daudzus laukumus iznīcināja Franču revolūcijas laikā 18. gs beigās. Pirmo reizi literatūrā teniss pieminēts Džona Govera (John Gower) poēmā “Miera slavinājums” (In Praise of Peace), kas uzrakstīta 1400. gadā un veltīta karalim Henrijam IV Lankasteram (Henry IV of England).

Pirmais lielākais tenisa turnīrs notika 1877. gadā Londonas piepilsētā Vimbldonā, kopš tā laika tas noticis regulāri un ir viens no četriem Grand Slam turnīriem. Vimbldonas turnīrs ir viena no vissenākajām vēl pašlaik notiekošajām sacensībām pasaules sportā. Šim turnīram par pamatu tika ņemti 1875. gadā izstrādātie Londonas Merilebonas (Marylebone) kriketa kluba tenisa noteikumi. Komandu sacīkstēs senākais vēl tagad notiekošais turnīrs ir Deivisa kausa izcīņa (Davis cup) vīriešiem jau kopš 1900. gada. Sievietēm senākais komandu turnīrs ir Federācijas kausa izcīņa (Federation Cup), kas radās 1963. gadā. Kopš 2020. gada septembra to pārdēvēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ievērojamās tenisistes Billijas Džīnas Kingas (Billie Jean King) vārdā.

Teniss ir viens no komerciāli veiksmīgākajiem individuālajiem sporta veidiem pasaulē. Pirmo reizi publikai par naudu to spēlēja 1926. gadā, kad paraugspēles organizēja ASV sporta reklamētājs Čārlijs Pails (Charles C. “Charlie” Pyle). Tolaik tie tenisisti, kas piedalījās šajās tūrēs, vairs nevarēja piedalīties amatieru čempionātos. Mūsdienu tenisa atklātā jeb Open Era sākās 1968. gadā, kad radās konflikts starp spēlētājiem un tenisa vadību – Starptautisko Tenisa federāciju. Tika izveidota Profesionālo tenisistu asociācija (Association of Tennis Professionals, ATP) vīriešiem un nedaudz vēlāk arī Sieviešu tenisa asociācija (Women’s Tennis Association, WTA). Visi ieņēmumi no biļetēm, reklāmām, TV tiesībām kļuva legāli un teniss no vidusšķiras izklaides spēles kļuva arvien populārāks visā pasaulē, savukārt profesionālās asociācijas – Profesionālo tenisistu asociācija un Sieviešu tenisa asociācija – kļuva arvien varenākas attiecībā pret Starptautisko Tenisa federāciju.

Mūsdienu tenisā nav pasaules vai kontinentu čempionātu pieaugušajiem, pašas nozīmīgākās sacensības ir četri Grand Slam turnīri – Austrālijā, Francijā, Lielbritānijā un ASV. Vissenākais Grand Slam turnīrs notiek Vimbldonā jau kopš 1877. gada, tajā joprojām spēlē uz dabīgās zāles seguma, ko stāda ar rokām. Vimbldonā tenisu spēlē tikai un vienīgi divas nedēļas gadā, pārējā laikā zālienu vien kopj. Kopš 1881. gada notiek US Open Ņujorkā, ko spēlē uz cietā seguma. French Open Parīzē ir nozīmīgākais turnīrs māla seguma laukumos, un tas notiek kopš 1891. gada. Australian Open šajā četriniekā ir visjaunākais, tas norisinās kopš 1905. gada – sākotnēji zāles laukumos, tagad uz cietā seguma Melburnā.

Otrs augstākais līmenis vīriešiem ir Masters series deviņi turnīri kalendārajā gadā. Pēc tam seko Profesionālo tenisistu asociācijas 500 un 250 sērijas turnīri – skaitļi norāda, cik punktus reitingā nopelna uzvarētājs. Zemāk ir Challenger un Future turnīri. Challenger līmenī ik gadu ir vismaz 150 turnīru, bet Future – ap 530 visos pasaules kontinentos. Sievietēm pēc Grand Slam nākamā kategorija ir septiņi Sieviešu tenisa asociācijas 1000 turnīri gadā. Vēl pastāv Sieviešu tenisa asociācijas 500 un 250 turnīri. Sievietēm ir arī Sieviešu tenisa asociācijas 125 turnīri un ITF Tour. Sezonas beigās abiem dzimumiem notiek arī labāko astoņu tenisistu finālturnīrs, analogi arī dubultspēlēs. Gan Profesionālo tenisistu asociācija, gan Sieviešu tenisa asociācija kopš 2022. gada organizē arī United Cup jeb apvienotā kausa izcīņu jauktajām komandām.

Teniss ir bijis vasaras olimpisko spēļu programmā kopš to pirmsākumiem 1896. gadā. Tā tas turpinājās līdz 1924. gada spēlēm, pēc kurām iestājās ilgāka pauze, jo olimpiskās kustības vadība tenisu uzskatīja par nodarbošanos profesionāļiem, par ko tiek saņemta nauda. Teniss atgriezās olimpiskajās spēlēs pēc 60 gadiem 1984. gadā Losandželosā kā paraugdemonstrējuma disciplīna, bet pilntiesīgs, ar medaļu izcīnīšanu, teniss olimpiskajās spēlēs atkal ir kopš 1988. gada. Lai teniss atgrieztos olimpiskajā apritē, daudz darba paveica toreizējais Starptautiskās Tenisa federācijas prezidents francūzis Filips Šatrjē (Philippe Chatrier).

1913. gadā Parīzē tika dibināta Starptautiskā Zāliena tenisa federācija jeb ILTF (International Lawn Tennis Federation). Tā organizēja visus lielākos starptautiskos turnīrus. Pasaules čempionāts zāles laukumos notika Lielbritānijā, cietā seguma laukumos Francijā, jo tā tolaik dēvēja māla segumu. Tika organizēti arī pirmie turnīri slēgtajās hallēs zem jumta Beļģijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Francijā, Dānijā, Šveicē un Spānijā. Kopš 1923. gada vairs nenotiek pasaules čempionāti, bet četriem lielākajiem turnīriem dots nosaukums Grand Slam. Kopš tā laika ļoti strauji pieaugusi tenisa popularitāte pasaulē, īpaši tajās valstīs, kur notiek šie četri lielie turnīri – Austrālijā, Francijā, Lielbritānijā un ASV.

1977. gadā vadošā organizācija pārdēvēta par Starptautisko Tenisa federāciju. Tās loma sacensību rīkošanā gan krietni sarukusi, jo visus pieaugušo turnīrus rīko profesionālās organizācijas – Profesionālo tenisistu asociācija un Sieviešu tenisa asociācija. Starptautiskās Tenisa federācijas pārraudzībā palikuši tikai tenisa turnīri olimpiskajās spēlēs, daļēji arī komandu sacensības – Deivisa kausa izcīņa vīriešiem un Billijas Džīnas Kingas kausa izcīņa sievietēm, tāpat arī Hopmena kausa (Hopman Cup) izcīņa jauktajām komandām. Starptautiskā Tenisa federācija rīko visus jaunatnes turnīrus pasaulē.

Profesionālo tenisistu asociācija tika nodibināta 1972. gadā, gadu vēlāk tika nodibināta Sieviešu tenisa asociācija. Profesionālo tenisistu asociācija un Sieviešu tenisa asociācija izstrādājušas skrupulozu reitinga sistēmu, kas ir viena no objektīvākajām pasaules sportā. Profesionāļiem reitingā tiek ieskaitīti pēdējās 52 nedēļās gūtie punkti, par šo termiņu senāki punkti tiek dzēsti, jaunais reitings tiek pasludināts katru pirmdienu (vienīgie izņēmumi – reizi divās nedēļās Grand Slam turnīru laikā). Reitingā tiek ieskaitīti vērtīgākie punkti, kas gūti 18 turnīros pēdējo 52 nedēļu laikā.

Mūsdienu lielākās zvaigznes ir šveicietis Rodžers Federers (Roger Federer), Spānijas tenisists Rafaels Nadals (Rafael Nadal Parera), serbs Novāks Džokovičs (Novak Djokovic) un brits Endijs Marejs (Sir Andrew Barron Murray OBE) vīriešu konkurencē, savukārt sievietēm ASV tenisistes māsas Serīna (Serena Jameka) un Vīnusa Viljamsas (Venus Ebony Starr Williams), poliete Iga Švjonteka (Iga Natalia Świątek), japāniete Naomi Osaka (Naomi Osaka). Pagātnē izcilākie tenisisti ir amerikāņi Džons Makenrojs (John McEnroe), Pīts Samprass (Pete Sampras), Andrē Agasi (Andre Agassi) un Džimijs Konors (Jimmy Connors), čehs Ivans Lendls (Ivan Lendl), zviedri Bjerns Borgs (Björn Borg) un Stefans Edbergs (Stefan Bengt Edberg), austrālietis Rods Leivers (Rod Laver). Sieviešu vidū pagātnes tenisa zvaigznes bija vāciete Štefija Grāfa (Stefanie Maria Graf), amerikānietes Martina Navratilova (Martina Navrátilová), Krisa Everta (Christine Marie Evert), Billija Džīna Kinga (Billy Jean King) un Monika Seleša (Monica Seles), austrāliete Mārgareta Korta (Margaret Court), šveiciete Martina Hingisa (Martina Hingis), beļģiete Žistīna Enāna (Justina Henin). No Latvijas vislabākos panākumus pasaules mērogā guvuši Jeļena (Aļona) Ostapenko, Anastasija Sevastova, Larisa Savčenko-Neilande un Ernests Gulbis.

Par lielāko tenisa ikonu laukumā un ārpus tā kļuvis šveicietis R. Federers. 2020. gadā, pat gandrīz nespēlējot (paša traumas, Covid-19), viņš kļuva par togad visvairāk pelnošāko sportistu pasaulē – viņš ir pirmais tenisists, kam izdevies iegūt šādu statusu. 2022. gadā viņš noslēdza savu karjeru, bet R. Federera ienākumi tenisā kopā ar vēl lielākiem reklāmas līgumiem jau sasnieguši vienu miljardu ASV dolāru.

Ievērojamākās ir četru Grand Slam turnīru norises vietas – Melburna, Parīze, Londona (Vimbldona) un Ņujorka. Visās šajās vietās ir izcili tenisa kompleksi ar daudziem laukumiem un vairākām lielām arēnām, kas mūsdienās ir ar pārvelkamiem jumtiem. Šie turnīri risinās divas nedēļas (ieskaitot kvalifikāciju – nepilnas trīs) un ir ļoti labi apmeklēti klātienē, kā arī ar milzu TV auditoriju pasaulē. Vimbldonas centrālajā laukumā ir 14 979 vietu. Vēl lielāka ir US Open galvenā, Artūra Eša vārdā nosauktā arēna (Arthur Ashe Stadium), – tajā ir 23 771 vieta, kas ir lielākā arēna pasaules tenisā. 2023. gada septembrī visā Ņujorkas kompleksā uzstādīts vienas dienas apmeklētības rekords – 73 201.

Parīzē F. Šatrjē vārdā nosauktajā centrālajā arēnā (Court Philippe Chatrier) ir vietas 15 225 skatītāju. Melburnā, Roda Leivera arēnā (Rod Laver Arena) ir 14 820 sēdvietu. Australian Open 2023. gada janvārī uzstādīts jauns visa turnīra apmeklētāju rekords klātienē – divās nedēļās kopā tenisa kompleksu apmeklēja nedaudz vairāk par 900 000 skatītāju.

Atsevišķi rekordi uzstādīti paraugspēlēs, un tie ir unikāli visas pasaules sportā, ņemot vērā, ka skatītāji sanākuši vērot tikai divus sportistus arēnā atšķirībā no komandu veidiem.

2020. gada 7. februārī Keiptaunā Dienvidāfrikas Republikā labdarības spēli starp R. Federeru un R. Nadalu klātienē noskatījās 51 954 skatītāju. Spēle notika arēnā, kas uzbūvēta 2010. gada Pasaules kausam futbolā, un pieprasījums pēc biļetēm bijis ap 200 000. Visas ieejas biļetes tiešsaistes pārdošanā izpirktas nepilnas pusstundas laikā.

Neilgi pirms tam R. Federera un Aleksandra Zvereva (Александр Александрович Зверев) paraugspēli Mehiko 24.11.2019. noskatījās 42 517 skatītāju.

Sievietēm rekords uzstādīts 08.07.2010., kad Briselē Kimas Kleistersas (Kim Antonie Lode Clijsters) un S. Viljamsas paraugspēli klātienē noskatījās 35 681 līdzjutējs.

1973. gada 20. septembrī “Dzimumu duelī” (Battle of the Sexes) Hjūstonā Billijas Džīnas Kingas un Bobija Rigsa (Bobby Riggs) spēli klātienē noskatījās 30 472 skatītāji.

Tenisam ir plašs atspoguļojums dažādos mākslas, literatūras un izklaides žanros, jo pati spēle ir ne tikai dinamiska, tehniskajiem elementiem bagāta, bet arī psiholoģiski ļoti sarežģīta, tā rada harizmātiskas personības. Mūsdienu prestižākajā gada sportistu aptaujā Laureus, kas notiek kopš 2000. gada, tenisisti ir guvuši visvairāk titulu – 11 (tostarp piecreiz par labāko pasaulē atzīts R. Federers, četrreiz N. Džokovičs un divreiz R. Nadals). Sievietēm par gada sportistēm pasaulē septiņreiz atzītas tieši tenisistes (četras reizes par labāko atzīta S. Viljamsa, kas ir rekords sievietēm).

Ir daudz dokumentālo un spēlfilmu par tenisu. Viena no pēdējo gadu labākajām ir dāņu režisora Janusa Meca Pedersena (Janus Metz Pedersen) sporta drāma “Borgs pret Makinroju” (Borg vs McEnroe, 2017), kas vēsta par savulaik grandiozo dueli lielajos turnīros šo divu izcilo, taču spēles un rakstura ziņā tik atšķirīgo sportistu starpā. Par kulmināciju ņemts Vimbldonas 1980. gada turnīrs, kura fināls šo divu sportistu starpā atzīts par vienu no visu laiku izcilākajām tenisa spēlēm.

Plaši pazīstama arī režisora Ričarda Lonkreina (Richard Loncraine) uzņemtā romantiskā komēdija “Vimbldona” (Wimbledon, 2004), kas stāsta par kādu britu tenisa veterānu un jauno amerikāņu talantu šī ievērojamā turnīra laikā un abu attiecībām. Veterāns zaudējis formu, noslīdējis visai zemu reitingā, bet jaunās attiecības atkal uzved viņu virsotnē.

Ļoti populāra ir arī Maikena Beirda (Maiken Baird) un Mišeles Meidžoras (Michelle Major) uzņemtā dokumentālā filma “Vinusa un Serīna” (Venus and Serena, 2012) par māsām Viljamsām. Par šo tēmu ir arī Reinaldo Grīna (Reinaldo Marcus Green) uzņemtā biogrāfiskā sporta drāma “Karalis Ričards” (King Richard, 2021), kas stāsta par abu māsu tēvu. Tieši tēvs bija tas, kas pirmais atklāja un tik labi attīstīja abu meitu talantu.

Reksa Millera (Rex Miller) un Sema Polarda (Sam Pollard) veidotā dokumentālā filma “Pilsonis Ešs” (Citizen Ashe, 2021) stāsta par ievērojamo amerikāni Artūru Ešu (Arthur Ashe), kas bija pirmais melnādainais tenisists, kas spēja sasniegt slavas virsotnes, turklāt dzīvē palika ļoti vienkāršs un atsaucīgs.

Savdabīgs ir Vudija Alena (Woody Allen) psiholoģiskais trilleris “Mačbumba” (Match Point, 2005). Savukārt Valērijas Ferisas (Valerie Faris) un Džonatana Deitona (Jonathan Dayton) biogrāfiska filma “Dzimumu kauja” (Battle of the Sexes, 2017) ir par mūžīgo tēmu – vai sieviete var būt labāka par vīrieti vienā sporta veidā vai disciplīnā.

Teniss daudz ir atspoguļots arī tēlotājmākslā, tāpat arī populārajā mūzikā. Populāras ir autobiogrāfijas par izciliem tenisistiem, it īpaši, ja tās sarakstījuši paši tenisisti sadarbībā ar kādu žurnālistu. Piemērs ir A. Agasi darbs “Atklāti” (Open, 2010), R. Nadala stāsts par sevi “Rafa: Mans stāsts” (Rafa: My Story, 2011), R. Federera personība grāmatā “Meistars” (Master, 2021). “Neapturamā. Mana dzīve līdz šim” ir Marijas Šarapovas (Мария Юрьевна Шарапова) dzīvesstāsts (Unstoppable. My Life So Far ,2017). Viens no izcilākajiem un arī skandalozākajiem tenisistiem Dž. Makenrojs sarakstījis divas autobiogrāfijas – “Tas nevar būt nopietni” (You Cannot Be Serious, 2002) un “Bet nopietni” (But Seriously, 2017). Savukārt “Mirkli, jel kavējies...” (Augenblick, verweile doch..., 2003) ir ievērojamā vācu tenisista Borisa Bekera autobiogrāfija. Pirmais britu Vimbldonas čempions pēc ilgiem laikiem E. Marejs sarakstījis grāmatu “77: mans ceļš līdz Vimbldonas slavai” (Andy Murray: Seventy-Seven: My Road to Wimbledon Glory , 2013).