Latvijas tenisa pirmsākumi saistāmi ar 19. gs. beigām, kad Rīgā un Jūrmalā tika radīti pirmie tenisa laukumi. Pirmās reģistrētās sacensības notika 1904. gadā Rīgā, Mežaparkā, sporta biedrībā “Kaiserwald”. 1905. gadā tajā tika sarīkotas Krievijas Baltijas guberņu sacensības. 1906. gadā tenisu sāka spēlēt Liepājā. 1906. gadā tenisa sacensības notika arī 1. Rīgas riteņbraukšanas biedrības sekcijā Ķeizardārzā (tagadējais Viesturdārzs). Sākumā tenisu Latvijā galvenokārt spēlēja vācbaltiešu vidusšķiras un elites aprindu pārstāvji, fabrikantu un lieltirgotāju atvases. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam Rīgā jau bija vairāki tenisa centri. Pirmā pasaules kara gados tenisa laukumus izpostīja, nebija arī inventāra un pašu spēlētāju, daudzi tika evakuēti vai krita karā. Teniss atkal atdzima, kad bija nodibināta Latvijas Republika – jau 1924. gadā Viesturdārzā notika pirmais starptautiskais turnīrs. 1929. gada 7. martā tika dibināta Latvijas Tenisa savienība (LTS). 1937. gadā tā tika uzņemta Starptautiskajā Tenisa federācijā (International Tennis Federation, ITF). Ievērojamā ITF biedru nauda sākumā nebija jāmaksā, karā daudz cietušajām zemēm tā tika atlaista. LTS prezidenta amatā kopš 1929. gada bijušas 18 personas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūsdienās LTS vadījuši Gvido Zemribo, Ivars Godmanis, Juris Savickis un pašreizējais prezidents Ernests Gulbis.
1936. gadā tika uzbūvēta pirmā slēgtā treniņu halle – Āgenskalna Vingrošanas un sporta biedrības tenisa komplekss Rīgā, Āgenskalna ielā (tagad Centrālā tenisa kluba bāze Baldones ielā). Tenisa hallē bija divi apjumtie laukumi un dažādas palīgtelpas. 1938. gadā gumijas izstrādājumu rūpnīca “Kvadrāts” Rīgā sāka ražot tenisa bumbiņas. Divu gadu laikā rūpnīcas produkcija tapa starptautiski atzīta, tā arī bija lētāka par daudziem Rietumu analogiem, bet tikpat augstas kvalitātes. “Kvadrāts” ražoja arī tenisa apavus, Latvijā tolaik ražoja arī tenisa raketes, kas tika eksportētas. 1939. gadā Latvija jau bija pārliecinoši lielākais tenisa centrs Baltijā ar 300 laukumiem (Lietuvā tolaik bija tikai aptuveni 30).
Tenisa attīstību pārtrauca Otrais pasaules karš. Nacistiskās okupācijas laikā gan vēl notika tenisa sacensības Latvijā, taču retāk, savukārt pēc padomju okupācijas 1944. gada rudenī tenisa dzīve Latvijā apstājās. Pēc Otrā pasaules kara par lielu tenisa kompleksu tika attīstīti Tramvaja un trolejbusu pārvaldes (TTP) laukumi Mežaparkā, kur vēlāk notika daudzas starptautiskas sacensības ar vairāku pasaules slavenību piedalīšanos. Pazīstamākais no tiem bija austrālietis Džons Ņūkoms (John David Newcomb), vēlākais septiņu Grand Slam turnīru uzvarētājs. Dž. Ņūkoms Mežaparkā spēlēja 1962. gadā.
Teniss Latvijā kļuva populārs 19. gs. 70.–80. gados, taču tas tolaik nebija olimpiskais sporta veids, un līdz ar to tenisam bija daudz mazāk finansējuma nekā daudziem citiem sporta veidiem toreizējā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Tikpat kā nebija iespēju izbraukt uz turnīriem ārzemēs. Teniss strauji atdzima pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, radās jauni tenisa centri – gan slēgtie, gan atklātie – visos Latvijas reģionos. 1992. gadā tika atjaunota Latvijas dalība ITF. Latvijā tradicionāli laukā visvairāk tenisu spēlē māla laukumos, bet telpās uz cietā seguma. Senāk tenisā ir bijuši arī koka segumi, spēlēts uz asfalta, vēlāk arī paklāja un mākslīgā seguma. Dabīgās zāles segums tenisa laukumos Latvijā nav izmantots. Mūsdienās Latvijā attīstās arī jaunākie tenisa paveidi – pludmales teniss un padelteniss.