Mūsdienās Prūsijas zilo joprojām izmanto kā zilās krāsas pigmentu, taču tam ir atklāti arī citi pielietojumi ķīmijā, bioloģijā un medicīnā.

Tiek uzskatīts, ka Prūsijas zilais pirmo reizi tika sintezēts Johana Konrāda Dipela (Johann Konrad Dippel) laboratorijā Berlīnē ap 1704. gadu (atsevišķos avotos 1706. gadā). Tā sintēzi nejauši atklāja Johans Jakobs Dīsbahs (Johann Jacob Diesbach), kad izmantoja nepareizi marķētus reaģentus. Rezultātā viņš negaidīti ieguva tumši zilās krāsas pigmentu, kas par godu atklāšanas vietai tika nosaukts par Prūsijas zilo. Aptuveni 20 gadus Prūsijas zilā iegūšanas recepte netika publicēta – tiek uzskatīts, ka slēpšana notika komerciālu aspektu dēļ, jo Prūsijas zilā iegūšana bija ievērojami vieglāka un lētāka nekā citi tā laika zilās krāsas pigmenta iegūšanas veidi. Pēc sintēzes metodes publicēšanas Prūsijas zilais kļuva arvien populārāks un tika izmantots plašāk. Mūsdienās tam ir atrasts pielietojums ne tikai mākslā, bet arī rūpniecībā un medicīnā.

Prūsijas zilais ir mākslīgi iegūts savienojums, kas rodas ķīmiskās sintēzes rezultātā, izmantojot dažādas valences (2⁺, 3⁺) dzelzs sāļus un cianīdjonus saturošus savienojumus. Lai gan šo savienojumu veidojošie elementi, proti, dzelzs un cianīds, ir sastopami dabā, to apvienošana, lai iegūtu Prūsijas zilo, tiek panākta ar kontrolētām ķīmiskām reakcijām, tādējādi šis savienojums nav atrodams dabiskā vidē. Dzelzs atomu oksidēšanās pakāpei un ūdens saturam ir būtiska nozīme dažādu struktūru dzelzs ferocianīda oksidēšanas-reducēšanas potenciālā un daudzās citās tā ķīmiski fizikālajās īpašībās. Prūsijas zilais var reducēties par Prūsijas balto (dzelzs (II) heksacianoferātu (II)) vai oksidēties par Prūsijas dzelteno (dzelzs (III) heksacianoferātu (III)).

Ilgstoši tika uzskatīts, ka pastāv divas dažādas Prūsijas zilā formas: šķīstošā un nešķīstošā. To vizuālā atšķirība ir nepārprotama. Mūsdienās pieņem, ka patiesībā abas šīs formas ir nešķīstošas, tikai “nešķīstošais” dzelzs ferocianīds ūdenī nogrimst, savukārt “šķīstošais” dzelzs ferocianīds izveido stabilu koloīdšķīdumu ar dzelzs ferocianīda zilo daļiņu (arī nanodaļiņu) suspensiju ūdenī. Tas rada acīmredzamu iespaidu, ka tas ir zilas krāsas šķīdums. Šķīstošajā Prūsijas zilā formā Fe3+ un Fe2+ attiecība ir 1:1, bet nešķīstošājā dzelzs ferocianīda formā šī attiecība ir 4:3.

Prūsijas zilais ir pazīstams ar savu piesātināti tumši zilo krāsu, kas atšķir to no citiem zilās krāsas pigmentiem. Ir iespējamas nelielas nokrāsas atšķirības, kas ir atkarīgas no sintēzes metodes un dažādu piemaisījumu esamības vai neesamības. Dzelzs ferocianīda kristāliskajās formās ir centrēta kubiskā režģa struktūra ar alternatīvu Fe2+ un Fe3+ jonu struktūru. Viena kuba malas garums ir aptuveni 5,1 angstrēms (Å; 1 Å = 10-10m = 0,1 nm). Prūsijas zilā kristāliskais režģis sastāv no astoņiem šādiem kubiem, veidojot elementāršūnu ar kopējo kubisko struktūru, kur dzelzs joni ir savstarpēji sasaistīti ar cianīdjoniem. Prūsijas zilā kopējais vienas malas garums ir aptuveni 10,2 angstrēmi. Šāds atomu izvietojums kristāliskajā režģī veicina Prūsijas zilā stabilitāti un fizikālās īpašības.

Tiek uzskatīts, ka Prūsijas zilais kā savienojums ir praktiski nešķīstošs, tas ir izturīgs pret gaismu, karstumu un ķīmisku noārdīšanos. Šis fakts Prūsijas zilo padara arī par aktīvu farmaceitisko vielu. Prūsijas zilā daļiņu izmērs var atšķirties atkarībā no sintēzes un apstrādes metodēm. Šī savienojuma smalkās nanodaļiņas ir vēlamas un ir pielietojamas atsevišķi kā pigmenti vai pārklājumi. Prūsijas zilo var izmantot arī dažādos kompozītmateriālos. Savukārt Prūsijas zilā lielākās daļiņas var tikt pielietotas farmaceitiskajos preparātos vai dažādos rūpnieciskos procesos. Prūsijas zilajam ir ievērojamas sorbcijas īpašības, kas ļauj šim savienojumam adsorbēt noteiktas vielas šķīdumos. Šī īpašība tiek izmantota ūdens attīrīšanai un radioaktīvo izotopu sorbcijai no piesārņotas vides.

Prūsijas zilo kā diezgan universālu savienojumu jau šobrīd var izmantot kā elektrodu materiālu, augstas kvalitātes katalizatoru vai elektronu transportēšanas vides materiālu gan elektroķīmijas, gan fotoķīmijas, gan citās jomās. Bioloģijā dzelzs ferocianīds tiek izmantots kā biosensoru izejviela. Medicīnā tas tiek pielietots vēža diagnostikā un ārstēšanā. Pateicoties tā specifiskajai spējai saistīt un izvadīt no organisma cēzija, tallija un rubīdija savienojumus, Prūsijas zilais ir izmantojams arī kā antidots kodolavārijās vai situācijās pēc saskarsmes ar šiem joniem. Pateicoties sintēzes iespējām un tā biopieejamībai, Prūsijas zilais ir ideāls savienojums izmantošanai medicīnā un biomedicīnā.

Prūsijas zilais ir apstiprināts kā aktīvā farmaceitiskā sastāvdaļa recepšu medikamentos: Radiogardase®-Cs un Antidotum Thallii-Heyl®, ko ražo un izplata Heyl Chemisch-pharmazeutische Fabrik GmbH & Co Berlīnē (Vācijā). Pārtikas un zāļu administrācija (Food and Drug Administration) Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropas Zāļu aģentūra (European Medicines Agency) Eiropā ir apstiprinājusi šīs recepšu zāles perorālai lietošanai saindēšanās ar cēziju un/vai talliju gadījumos. Dzelzs ferocianīda produkti (Radiogardase®-Cs un Antidotum Thallii-Heyl®) tiek ražoti cietu želatīna kapsulu formā. Katrā iepakojumā tiek fasētas 30 (Radiogardase®-Cs gadījumā – 36) kapsulas. Katra kapsula satur 500 mg dzelzs ferocianīda, kas ir aktīvā farmaceitiskā viela.