Nozīmīgs 20. gs. 50.–80. gadu latviešu prozaiķis. Strādāja fizisku darbu un to apvienoja ar prozas rakstīšanu, allaž saglabādams patiesu un dziļu dzīves stāstījumu, akcentēdams padomju okupācijas režīma atsevišķu parādību kritizēšanu. Par to izpelnījās asu politisku kritiku no t. s. komunistiskā partejiskuma deklarētājiem. Līdz 1968. gadam publicējās ar pseidonīmu Visvaldis Eglons.

Visvaldis Lāms ir dzimis Vecmīlgrāvja ostas strādnieka ģimenē. Četru gadu vecumā viņš zaudēja tēvu, tādēļ māte ar bērniem pārcēlās pie sava tēva uz Carnikavu, kur viņš pavadīja savu bērnību un mācījās Carnikavas 1. pakāpes pamatskolā (1930–1932), pēc tam Rīgas 9. pamatskolā (1932–1937). No 1940. līdz 1942. gadam mācījās Raiņa vakara vidusskolā. 1942. gadā izglītību turpināja Gaujienas vidusskolā, no kurienes 1943. gadā tika mobilizēts Latviešu leģionā (1943–1945), tādēļ vidusskolu nepabeidza. 1946. gadā atbrīvots no Iekšlietu tautas komisariāta pārbaudes un filtrācijas nometnes.

V. Lāms algotu darbu sāka strādāt jau pamatskolas gados – bija māceklis mehāniķa darbnīcā “Elektrosūknis” (1939–1941), strādnieks Rīgas artilērijas arsenālā, vakarskolas posmā – atslēdznieks fabrikā “Stars”. Pēc atbrīvošanas no filtrācijas nometnes viņš strādāja par ceļu meistaru un tehniķi Galvenajā šoseju pārvaldē (1946–1952) un Ceļu tiltu trestā (1952–1953), pēc tam strādāja grāmatu tirdzniecības pārvaldē (1953–1954). 1953. gadā ar pseidonīmu Visvaldis Eglons publicēti viņa pirmie darbi: tēlojums “Jūlijs būvē ielu” (“Bērnu kalendārā”) un stāsti “Ceļā” un “Sestdienas vakars” (abi žurnālā “Zvaigzne”). No 1954. līdz 1962. gadam V. Lāms nodarbojās tikai ar rakstniecību. 1956. gadā tika izdots viņa pirmais romāns “Ceļš pa dzīvi”. Šajā gadā V. Lāms tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. 1957. gadā izdots otrs romāns “Nemierā dunošā pilsēta” (1957), kam sekoja romāna “Kāvu blāzmā” saīsinātā varianta un garstāsta “Baltā ūdensroze” publikācijas periodikā (abi 1958. gadā). 1960. gadā tika izdots romāns “Kāpj dūmu stabi”. 1961. gadā izdots V. Lāma apraksts “Darbā kaldināta jaunība” par Rīgas vagonu rūpnīcas vecāko mehāniķi Leonu Līni. No 1962. līdz 1963. gadam viņš strādāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (mūsdienās – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) par laborantu, pēc tam par mūrnieku, krāsotāju Krāsaino iespieddarbu fabrikā, atslēdznieku (1966–1968) un sanitāro tehniķi (1970–1973) arodbiedrību dziednieciskajās iestādēs Jūrmalā. 1967. gadā tika izdots krājums “Lido pāri straumei. Putnu ceļa loks”, 1968. gadā – “Vīri iet tikai uz priekšu”. Kopš 1968. gada V. Lāms publicējās ar īsto vārdu, un šajā gadā žurnālā “Karogs” tika iespiests viņa romāns “Visaugstākais amats” (grāmatā 1974. gadā). 1971. gadā izdotas atmiņu miniatūras “Vienu avota lāsi”, 1972. gadā – romāns “Jokdaris un lelle”. Kopš 1973. gada V. Lāms nodarbojās tikai ar rakstniecību. Turpmākajos gados izdoti romāni “Mūža guvums” (1974), “Tava valstība” (1978), “Trase” (1980), “Pavarda kungs Ašgalvis” (1982), “Zeme viņpus Mordangas” (1986), “Bāleliņi” (1987), “Kāvu blāzmā” (1989), “Ķēves dēls Kurbads” (1992) un “Abadona miers” (1993). 1977. gadā izdots apceru krājums “Gribas un atziņu sūrums”. V. Lāms periodikā publicēja arī aprakstus, apceres par literatūru, sabiedriskiem un politiskiem dzīves jautājumiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija Latvijas PEN kluba biedrs.

V. Lāma daiļradē lielā mērā atspoguļojas paša dzīvē un darbā gūtā pieredze. Literatūrkritiķis Arnolds Būmanis norādījis, ka V. Lāms ir sava ceļa gājējs ar nesalaužamu gribu, mērķtiecību un principialitāti, kas atspoguļojas arī rakstnieka daiļradē. Vairākiem darbiem raksturīgs skarbs reālās dzīves atspoguļojums un psiholoģisms, mēģinot risināt būtiskas sava laika parādības un pretrunas. V. Lāms savos darbos tēlo stiprus, nereti sarežģītus cilvēkus, viņu cīņu ar sevi un citiem. Tie nav absolūti pozitīvie tēli. Viena no nozīmīgām V. Lāma daiļrades tēmām ir strādnieka darbs un dzīve. Attieksme pret darbu ir viens no cilvēka ētikas vērtējuma kritērijiem. Literatūrkritiķe Ildze Kronta norāda, ka V. Lāmam “darbs” ir sinonīms vārdam “dzīve”. Svarīga tēma V. Lāma daiļradē ir arī cilvēks un laiks, cilvēks un vēsture, kur nozīmīgs ir laikmeta āksta un varoņa tēls, veidojot divu varoņu pretmetus.

V. Lāma varonis ir parasts tautas pārstāvis, ierindas cilvēks, kas spēj saglabāt cilvēcību dažādos apstākļos, arī ekstremālos apstākļos un robežsituācijās.

V. Lāms vairākkārt bija spiests labot savus darbus un centies tam arī pretoties. Arī literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis norādījis, ka, neraugoties uz ideoloģisko spiedienu, V. Lāms bija viens no retajiem rakstniekiem, kurš padomju okupācijas periodā rakstīja tā, it kā nepastāvētu cenzūra. Labi apzinoties, ka brīvdomīgākas rindkopas no romāniem tiks svītrotas, viņš tās tomēr uzrakstīja.

Jau savas radošās darbības sākumā V. Lāms saskārās ar asu ideoloģizēto kritiku saistībā ar garstāsta “Baltā ūdensroze” (žurnālā “Zvaigzne” 1958. gadā; grāmatā 1973. gadā; bez cenzūras labojumiem un autora jaunā redakcijā 1992. gadā) un romāna “Kāvu blāzmā” pirmo divu daļu (žurnālā “Karogs” 1958. gadā; pārstrādātais variants grāmatā 1989. gadā) publikāciju. Abi darbi izcēlās ar māksliniecisko novitāti un ideoloģiski nevēlamu tēmu aktualizāciju pēckara gadu kontekstā. Garstāstā “Baltā ūdensroze” dažādota vēstījuma forma, kā arī risinātas ar centrālajiem notikumiem nesaistītas pārdomas par laikmeta ietekmi uz cilvēka likteni, shematizētu pieeju dzīves parādību vērtējumā.  Romānā “Kāvu blāzmā” tēlots nacistiskās Vācijas okupācijas laiks un latviešu leģionāru liktenis Otrā pasaules kara laikā. Abi darbi tika vērtēti no vulgārā socioloģiskuma pozīcijām. V. Lāmam tika pārmestas “idejiskas kļūdas”, “atiešana no rakstnieka, sociālistiskā reālisma pozīcijām”, kā arī nomaldīšanās “dzīves nostūrī”. Kritiku saņēma arī romāns “Kāpj dūmu stabi”.

1973. gadā saņēmis žurnāla “Družba narodov” (Дружба народов) pirmo prēmiju par žurnālā publicēto romānu “Jokdaris un lelle”. 1986. gadā V. Lāmam par daudzpusīgu un mākslinieciski spilgtu strādnieka tēla atklāsmi literatūrā piešķirta VEF literārā prēmija. 1990. gadā viņš saņēma Raiņa prēmiju par ieguldījumu Rīgas tēlojumā.