Zigmunds Skujiņš ir viens no izcilākajiem un populārākajiem 20. gs. otrās puses latviešu rakstniekiem, kura darbi jau 50. gadu otrajā pusē atjaunoja saikni ar neatkarības perioda latviešu literatūru. Gan daiļliteratūrā, gan publicistikā un sabiedriskajā darbā Z. Skujiņš aicinājis noticēt tautas spēkam, izzināt latviešu tautas, Latvijas, Rīgas vēsturi, tautai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Kā viens no izcilākajiem prozistiem un latviešu stāsta un noveles meistariem 60.–70. gadu mijā Z. Skujiņš radikāli mainīja latviešu prozas kopainu un aizsāka latviešu moderno prozu, 80. un 90. gados radījis izcilus romānus un laikabiedru portretējumus.

Mācījās Spilves pamatskolā (1933–1940), Rīgas Valsts tehnikuma Ēku celtniecības nodaļā (1941–1942), Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā (1945–1946) un Raiņa vakara vidusskolā (1951–1952).

20. gs. 30. gadu otrajā pusē Z. Skujiņš piedalījās mazskautu vienībā un mazpulkos. 1940. gadā sāka strādāt laikrakstā “Jaunais Komunārs” par kurjeru, tapa pirmās publikācijas. 1944. gada augustā tika aizvests uz Vāciju, kur latviešu karavīru nometnes literārajā žurnālā “Nameja Gredzens” publicēts patriotisks Z. Skujiņa dzejolis. 1945. gada septembrī atgriezās Latvijā, 1946. gadā sāka strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne” (līdz 1957. gadam), iepazinās ar tā laika inteliģences eliti. 1949. gadā žurnālā “Bērnība” iespiests pirmais stāsts ar Ziga Skujiņa vārdu – “Pāri sētai”. Bija žurnāla “Dadzis” literārais līdzstrādnieks (1957–1960). 1960. gadā beidza darboties žurnālistikā.

Jau 50.–60. gados Z. Skujiņš, rakstīdams atbilstoši socreālisma ideoloģiskajām prasībām okupētajā Latvijā, intuitīvi centās paplašināt varas un ideoloģijas noteiktās robežas, turpināja pirmskara literatūras tradīcijas, aktualizēja noveles žanru. 1954. gadā iznāca Z. Skujiņa pirmā grāmata – garstāsts “Ceļi un krustceļi”, gadu vēlāk – stāsti bērniem “Varavīksne” un stāstu krājums “Esmu dzimis bagāts” (1956). Popularitāti guva ar stāstu “Traģēdija” (1956) un noveli “Vienas nakts hronika” (1957). 1958. gada sākumā aizsākās kampaņa pret autoru par padomju dzīves nomelnošanu, raisot plašu diskusiju presē. Z. Skujiņu aizstāvēja Vilis Lācis, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks; publikācijas un aizstāvības raksti tapa latviešu trimdas presē Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

1955. gadā uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, bijis tās valdes loceklis (1965–1990), darbojās prozas sekcijā (priekšsēdētājs: 1964–1966, 1967–1969), bija prozas konsultants (1960–1962, 1967–1973). 1965. gada decembrī Rakstnieku savienības 5. kongresā kopā ar domubiedriem panāca, ka, pretēji partijas norādēm, valdē ievēlēti jaunākās paaudzes rakstnieki, nomainot paaudzi, kura līdz tam saskaņā ar Komunistiskās partijas nostādnēm veidoja literatūras politiku. Bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Rakstnieku savienības valdes loceklis (1967–1991), žurnāla “Karogs” redakcijas kolēģijas loceklis (1973–1989). 70.–80. gados darbojās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs literārajā sekcijā un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības valdē.

Z. Skujiņa pirmie romāni “Kolumba mazdēli” (1961) un “Fornarina” (1964) saista ar spilgti veidotiem varoņiem – jauniem cilvēkiem no dažādām vidēm, ar optimistisku skatījumu. “Kolumba mazdēli” piedzīvoja trīs izdevumus latviski un astoņus izdevumus tulkojumos. Šajā laikā iznāca stāstu krājums “Ciemiņš no viņpasaules” (1963), stāstu krājums bērniem “Spēka zars” (1964), romāns “Sudrabotie mākoņi” (1967). 60. gadu notikumi pasaulē lika rakstniekam pārskatīt savu literāro darbību, “nolemjot turpmāk pūliņus pakļaut vienīgi interesēm, kas bauda viņa uzticību”.

60. gadu beigu un 70. gadu noveles publicētas krājumos “Zebras āda” (1968), “Balzams” (1972) un izlasē “Uzbrukums vējdzirnavām” (1976). 1978. gadā iznāca atmiņu un eseju grāmata “Zibens locīšana”.

Romāns “Kailums” (1970; 1973. gadā ASV), kā 1999. gadā atzina literatūrkritiķis Guntis Berelis, “iekļāvās to Ezeras, Bela un Lāma darbu virknē, kas radikāli izmainīja latviešu prozas kopainu” un kā “veiksmīga atbrīvošanās no socreālisma mantojuma izraisīja kritikā iebildumus par “autora pozīcijas” trūkumu”.

Augstu meistarību Z. Skujiņš apliecināja romānā “Vīrietis labākajos gados” (1975), garstāstos “Sermuliņš uz asfalta” un “Lielā zivs” (publicēti krājumā “Sermuliņš uz asfalta un citi stāsti”, 1980), romānā “Jauna cilvēka memuāri” (1981). Romāns “Gulta ar zelta kāju” (1984), vēstījums par latviešu dzimtas likteņiem gandrīz gadsimta garumā, ir 80. gadu populārākais prozas darbs, kas latviski izdots 195 000 eksemplāros. 1988. gadā iznāca īsprozas un eseju krājums “Abpus durvīm”.

Z. Skujiņš aktīvi darbojās Latvijas neatkarības atjaunošanas laika procesos. 1987. gadā ar Imantu Ziedoni, Imantu Lancmani, Jāni Stradiņu un citiem piedalījies Latvijas Kultūras fonda dibināšanā; bija pirmās valdes prezidija loceklis. Barikāžu laika radiorunā un rakstā “Testaments” žurnālā “Karogs”, stiprinādams Latvijas iedzīvotājus, aicināja ticēt un nešaubīties par Latvijas neatkarības atgūšanu. Rakstnieka daiļradē šis periods raisīja pievēršanos pārlaicīgām tēmām – novele “Dieva Dēla dēls” (1991) par Jēzus dēlu un mākslinieka sūtību.

1992. gadā Z. Skujiņš tika ievēlēts par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju (līdz 1995. gadam), lai nodibinātu un izveidotu Latvijas Republikas jauno Radio un televīzijas padomi. Iznāca memuāri “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992) un “Jātnieks uz lodes” (1996). Z. Skujiņš rakstīja Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runu, kas nolasīta 1994. gada jūlijā pie Brīvības pieminekļa, vēsturiskā vizītē pirmoreiz Latviju un Baltijas valstis apmeklējot ASV prezidentam Bilam Klintonam (Bill Clinton). Laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” ciklā “Skujiņš skatās” publicēts ap 150 ekspresrecenziju par jaunākajām teātra izrādēm (1995–1999). Tika publicēti romāni “Miesas krāsas domino” (1999), “Siržu zagļu uznāciens” (2001) un stāstu kopojums “Buršana un tinte” (2003). 2005.–2011. gadā izdoti Z. Skujiņa “Raksti” 10 sējumos, tapa stāsts “Verdošie dubļi” un eseja “Pa ceļam uz okeānu” rakstu krājumā “Latvieši un Latvija” (2011), noveļu izlase “Dziļurbums laikā” (2016), memuāri kopā ar meitu Ingu Skujiņu “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (2018).

Z. Skujiņa uzskati un inteliģences pamats sāka veidoties jau starpkaru periodā un kara laikā. Rakstnieks debitēja 20. gs. 50. gadu sākumā un popularitāti guva t. s. Ņikitas Hruščova “atkušņa” laikā, Z. Skujiņš allaž meklēja jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un neierastu skatpunktu, saistot dažādu vecumu un interešu lasītāju un kritikas uzmanību gan savas valodas telpā, gan tulkojumos ārzemēs. Jau 60. un 70. gados viņa literāro devumu augstu novērtēja arī Anšlavs Eglītis, Velta Toma, Jautrīte Saliņa u .c. trimdas rakstnieki un kritiķi. Viņš ir viens no populārākajiem un visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem.

Z. Skujiņš īpaši kopa noveles žanru, kur saplūst gan vēsturiskas situācijas un personas, gan iztēles radīti tēli. Nozīmīgāko darbu vidū minams cikls “Nedokumentāli stāsti”, kas apkopo noveles “Sapņi” (1965), “Ar puķi pie cepures” (1967/1986), “Novele par Čingizhana zirgu” (1967), “Iesaldētais cilvēks” (1967), “Gladiatori” (1970), “Pietà” (1972), “Neikens iet uz Roperbeķiem” (1973), “Sunākstes elēģija” (1976), “Dubultfantāzija” (1985) un “Sātana eņģelis” (1996), kā arī “Dzimtene” (1967), “Karjera” (1969), “Gladiatori” (1970), “Zirgs uz sienas” (1971), “Saprātīgie lauvas” (1987) un “Dieva Dēla dēls” (1991). Daudzās novelēs aptvertas latviešu pēckara prozā iepriekš neskartas tēmas: brāļu cīņas, ceļš no romantiska ideālista līdz vandalim un slepkavam, trimdinieku likteņi.

70. gadu nozīmīgākais Z. Skujiņa romāns ir “Kailums” (1970), kuru, kā rakstīja G. Berelis, raksturo svaiga un līdz tam latviešu prozā neizmantota darbojošos personu koncepcija; tās neseko kādai uzmācīgi “pareizai” idejai, nepieder arī pie “negatīvajiem varoņiem”, taču godīgi spēlē savas lomas tekstā.

Vērienīgajā un ārkārtīgi populārajā romānā “Gulta ar zelta kāju” (1984), kā atzina Inguna Sekste, “rakstnieks akcentē spilgtus, karstasinīgus raksturus, kuros kā mezglapunktos sarit vēsturisko notikumu slāņi. Rezultātā veidojas kaleidoskopiska, bet daudzveidīga tautas dzīves panorāma un rodas vitālas un dzīvotspējīgas tautas koptēls”.

“Miesas krāsas domino” (1999) ir darbs par latviešu nācijas veidošanos un likteni vēsturisku notikumu gaismā, ko pilnskanīgā un ironiskā mistifikācijā vērš gadsimta un tūkstošgades beigu izjūtas un pārdomas un kura aizmetņi jaušami 60.–80. gadu novelēs.

Daudzi Z. Skujiņa darbi veltīti Latvijai nozīmīgām personām: luga “Brunču medības” (1972, Jānim Šteinhaueram), luga “Sveiks, mīļais Blaumani!” (1978, Rūdolfam Blaumanim), noveles “Neikens iet uz Roperbeķiem” (Jurim Neikenam), “Sunākstes elēģija” (Vecajam Stenderam), “Sātana eņģelis” (Aspazijai), esejas “Nodzisusī seja jeb Izmeklēšana Jēkaba Māsēna lietā” (1977, Jēkabam Māsēnam), “Mans Eriks Ādamsons” (1982, Erikam Ādamsonam) un citi. Romāns “Siržu zagļa uznāciens” (2001) vēsta par R. Blaumani un 20. gs. 50.–60. gadu radošo sabiedrību un procesiem.

Z. Skujiņa romānos bieži kā prototipi tēlotas zināmas personas. Memuāru grāmatās “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992), “Jātnieks uz lodes” (1996), “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (2018), arī “Rakstu” komentāros portretēti daudzi laikabiedri (Gunars Janovskis, Ē. Vilks, I. Ziedonis, Alberts Bels, Māris Čaklais un citi). Z. Skujiņa esejas ir laikmeta liecība, kas asredzīgi un nesaudzīgi tēlo portretējamo dzīves profesionālo pusi un privāto motivāciju. Z. Skujiņš spilgti un detalizēti iemūžināja Rīgu un rīdziniekus.

Vienlīdz nozīmīgs ir rakstnieka devums gan t. s. stagnācijas periodā, gan pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. 90. gados tapušie stāsti par mūsdienu Latviju raksturo inteliģences dzīvi neatkarības periodā.

Z. Skujiņa personībai un daiļradei ir izcila vieta latviešu literatūrā un nācijas identitātes saglabāšanā gan padomju okupācijas laikā, gan neatkarības atgūšanā, tāpat mūsdienās. Nebūdams Komunistiskās partijas biedrs, taču nevairīdamies no sabiedriskajiem pienākumiem, izmantodams radošās inteliģences statusa un savas popularitātes sniegtās iespējas un īstenodams nevardabīgās pretošanās paņēmienus, daiļradē un sabiedriskajā darbā viņš mudināja ticēt tautas spēkam, izzināt latviešu tautas, Latvijas, Rīgas vēsturi, tautai nozīmīgās personības, vērtības un tradīcijas, portretēja laikabiedrus. Z. Skujiņš neatlaidīgi aicinājis sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, gādāt par tās saglabāšanu, vērsās pret pārkrievošanu. Nozīmīgs ir LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas prakses dienas referāts “Par kustībām valodā” 1982. gadā, runa “Nespersim valodai ar kāju!” 1987. gada Valodas svētkos. 1988. gadā “Padomju Jaunatnē” Z. Skujiņš oponēja Borisa Pugo nodomam skolas ar latviešu mācību valodu apvienot ar krievu skolām, par ko uzstājās arī 1988. gada Radošo savienību plēnumā un pieprasīja nostiprināt tiesības uz izglītību dzimtajā valodā. Rakstnieks ieviesis vairākus jaunvārdus.

Pateicoties Z. Skujiņa un domubiedru neatlaidībai, atjaunots Sv. Pētera baznīcas tornis. Viņš gādājis par daudzu nozīmīgu personu atdusas vietu sakopšanu. Savos darbos pievērsies arī trimdas latviešu likteņu tēlojumam, aktualizējot jautājumu par tautas izdzīvošanu svešumā, uzsvēris kopīgas latviešu literatūras pastāvēšanu par spīti vēsturisko apstākļu radītajam nošķīrumam, sarakstījies ar G. Janovski, Valiju Ruņģi, Ritu Gāli, Veltu Sniķeri un citiem.

Z. Skujiņa darbi izdoti vairāk nekā septiņu miljonu eksemplāru metienā. Tulkojumi publicēti vairāk nekā 20 valodās, ierindojot viņu visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku vidū. Romāni “Vīrietis labākajos gados” un “Jauna cilvēka memuāri” tulkoti deviņās valodās, “Kolumba mazdēli” – sešās. Angļu valodā tulkoti romāni “Kailums”, “Vīrietis labākajos gados” un “Miesas krāsas domino”, kā arī vairākas noveles un eseja “Imants Ziedonis atver pulksteņus”. Mūsdienās pasaulē pazīstams kļūst līdz šim piecās valodās tulkotais romāns “Miesas krāsas domino”.

LPSR Valsts prēmija par romānu “Kolumba mazdēli” (1965), LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieka nosaukums (1973), PSRS Augstākās Padomes Prezidija ordenis “Goda zīme” (1976), Viļa Lāča prēmija par garstāstu “Lielā zivs” (1981), Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības prēmija par jaunatnei veltītiem darbiem (1983). 1985. gadā piešķirts LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums, 1998. gadā kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Latvijas Literatūras gada balva par īsprozas krājumu “Buršana un tinte” (2004), Aleksandra Čaka balva par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā (2005), Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozā un Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (2007), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira (2008), Rīgas balva par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā (2010), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības raksts (2016).

2009. gadā romāns “Miesas krāsas domino” iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā 30 grāmatu sarakstā. 2014. gadā Latvijas Televīzijas akcijā “Lielā lasīšana” romāns “Gulta ar zelta kāju” ierindots latviešu simt iemīļotāko daiļliteratūras grāmatu vidū.

Z. Skujiņš darbojās dramaturģijā un kinodramaturģijā. Viņa lugas un darbu dramatizējumi iestudēti uz Latvijas teātru skatuvēm: romāns “Kolumba mazdēli” Valda Grēviņa dramatizējumā (Ļeņina komjaunatnes Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātris un Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris, 1962), luga “Brunču medības” (Leona Paegles Valsts Valmieras Drāmas teātris; režisors Oļģerts Kroders, 1972; joprojām tiek uzvesta amatieru teātros), luga “Sveiks, mīļais Blaumani!” (Valsts Liepājas teātris; režisors Oļģerts Kroders, 1978), romāna “Jauna cilvēka memuāri” skatuves variants (Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Jāņa Raiņa Dailes teātris; režisors Jānis Vītoliņš, 1983).

Filmas ar Z. Skujiņa scenārijiem un pēc viņa darbu motīviem guva plašu popularitāti Latvijā un bijušās PSRS teritorijā. Rakstīja scenārijus vai līdzdarbojās to tapšanā ar citiem autoriem mākslas filmām “Šķēps un roze” (režisors Leonīds Leimanis, 1959), “Rudens vēl tālu” pēc romāna “Kolumba mazdēli” motīviem (režisors Aloizs Brenčs, 1964), “Tauriņdeja” pēc noveles “Karjera” motīviem (režisors Oļģerts Dunkers, 1971), “Vīrietis labākajos gados” pēc tāda paša nosaukuma romāna motīviem (režisors O. Dunkers, 1977). Romāns “Kailums” ekranizēts kinofilmās “Spēle” (režisori Arvīds Krievs, Gunārs Piesis, 1981) un “Kailums” (režisors Jānis Rutmanis, 2008).

Z. Skujiņam veltītas vairākas video un dokumentālās filmas: “Zigmunds Skujiņš. Sajust apvārsni” (kinožurnāls “Māksla”, nr. 4, režisore Laima Žurgina, 1985); “Zigmunds Skujiņš” dokumentālajā ciklā “Rakstnieks tuvplānā” (režisore Ināra Kolmane, 1999); “Rakstnieks Zigmunds Skujiņš” portretfilmu ciklā “Dominante” (režisore Ilona Brūvere, 2006); “Zigmunds Skujiņš savā 85. gadā” (režisore Mārīte Balode, 2010).