Ičas I apmetne ir viena no Lubāna mitrāja akmens laikmeta apmetnēm, kas bijusi ilglaicīgi apdzīvota. Visintensīvāk apmetne apdzīvota vēlajā neolītā. Vāja vai epizodiska apdzīvotība notikusi arī vēlajā bronzas un dzelzs laikmetā.

No 1937. līdz 1940. gadam Lubāna ezera apkārtnē arheologs Eduards Šturms veica arheoloģisko apzināšanu, jo bija paredzēti Lubāna ezera ūdens regulēšanas darbi, pazeminot ūdens līmeni ezerā. Apzināšanas laikā tika iegūts neparedzēti apjomīgs senlietu un māla trauku lausku materiāls. Viens no bagātīgākajiem akmens laikmeta senlietu klāstiem tika iegūts Ičas upes ezera krastā, iztaisnojot Ičas upi un tādējādi atklājot Ičas I apmetni. E. Šturms apmetnē arheoloģiskos izrakumus veica no 1938. līdz 1939. gadam, izpētot apmēram 100 m² lielu platību. Ičas I apmetnē tika iegūts iespaidīgs arheoloģiskais materiāls, kas iezīmēja Lubāna ezera apkārtnes arheoloģisko nozīmi un izvērsa plašus arheoloģiskos pētījumus arī vēlāk. Pievēršot uzmanību Lubāna ezera apkārtnes neolīta apdzīvotības problēmu risināšanai, parādījās nepieciešamība atsākt pētīt Ičas I apmetni. 1964. gadā nelielus pārbaudes izrakumu laukumus 16 m² platībā izpētīja arheologs Francis Zagorskis, bet 1988. un 1989. gadā arheoloģiskos izrakumus turpināja arheoloģe Ilze Biruta Loze. Līdz 20. gs. 60. gadu sākumam Ičas I apmetne bija vienīgā zināmā Lubāna mitrāja neolīta apmetne. Apmetnes kopējā platība ir apmēram 2300 m², no kuriem izpētīti apmēram 603 m².

Apmetne situēta smilšainā pacēlumā Aiviekstes labā krasta pietekas Ičas upītes kreisajā krastā, kur saglabājušās Ičas vecupes līkloču “cilpas”. Mūsdienās apmetnes teritoriju pārklāj purvainas pļavas un ietver biezi kārkli. Taču teritorijā nav novērojams izteikts kūdras segums, kāds tas ir konstatēts lielai daļai Lubāna mitrāja akmens laikmeta (10 500.–1800. gads p. m. ē.) apmetņu. Ičas I apmetnes kultūrslānis ir veidojies smilšmālā, tas ir labi saglabājies un maz postīts. Ičas upītes labā krasta pacēlumā situēta Ičas II jeb Upesgala līča apmetne.

Ičas I apmetne ierīkota uz smilšmāla un kūdraina smilšmāla. Lai gan kultūrslānis sasniedza līdz pat 1,05 m dziļumu, apdzīvotības slāņi neuzkrājās viens uz otra, atšķirībā no citām Lubāna mitrāja apmetnēm. Tas saistāms ar ezera ūdenslīmeņa svārstībām, kuru rezultātā iedzīvotāji mainīja savu uzturēšanās vietu apmetnes teritorijā.

Par agrā neolīta (5400.–4100. gads p. m. ē.) apdzīvotību liecina kaula un raga rīki, krama kasīkļi, kā arī nelielā skaitā atrastā porainā Narvas tipa keramika u. c. atradumi. Uz šo periodu attiecas arī agrajam neolītam raksturīga mājokļa vieta ar plūdu rezultātā daļēji postītu pavardu. Agrā neolīta apdzīvotība koncentrējās apmetnes reljefa pazeminājumā tuvāk Ičas vecupes gultnei. Pēc atradumu rakstura konstatējams, ka apmetnes iedzīvotāji agrajā neolītā bija Narvas kultūras pārstāvji.

Vidējā neolītā (4100.–2900. gads p. m. ē.) par apmetnes apdzīvotību liecina raksturīgie krama, raga, kaula rīki, dzintara izstrādājumi un ķemmes keramika. Šajā periodā galvenokārt apdzīvota apmetnes smilšainā pacēluma augstākā daļa. Dzīvesvietas centrālajā daļā atklāja pamatzemē iedzītu apdegušu mietu rindu sešu metru garumā. Mietu diametrs 4–11 cm, bet attālums starp tiem 16–38 cm. Savukārt no pārējām celtnes sienām nekas nebija saglabājies. Apbūves paliekas tika atsegtas visā apmetnes teritorijā. Vidējā neolīta teritoriju apdzīvoja ķemmes keramikas arheoloģiskā kultūra.

Visintensīvākā apdzīvotība novērojama vēlajā neolītā (2900.–1800. gads p. m. ē.). Šajā periodā, tāpat kā agrajā neolītā, apmetni apdzīvoja ziemeļos no reljefa pacēluma, tuvāk Ičas vecupes gultnei. Apmetnes ziemeļos no reljefa pacēluma atklātas vēlā neolīta mājokļiem piederīgas laukakmeņu pavardu vietas. Tāpat konstatētas arī koksnes paliekas. Akmens laikmetā apmetne, iespējams, tika arī iežogota. Par vēlā neolīta apdzīvotību liecina krama, kaula, raga un akmens rīki u. c., kā arī porainā, agrā tekstila un auklas keramika.

Apmetnes teritorijā tika atsegtas cilvēku apbedījumu paliekas. Vēlā neolītā cilvēku mirstīgās atliekas ir saglabājušās fragmentāri. Tika konstatēts, ka apbedījumi postīti apmetnes apdzīvotības laikā, jo lielākā daļa cilvēku mirstīgo atlieku atrasti kultūrslāņa dziļākajos slāņos. Cilvēku kauli koncentrējās divās apmetnes vietās. Izpostītie apbedījumu kauli varēja piederēt 4–7 indivīdiem. Galvenokārt atsegti atsevišķi cilvēku kauli – galvaskausa daļas, apakšžokļi, apakšstilbi u. c. Apmetnē mirušos guldīja gan starp blīvi izvietotām ēkām, gan arī zem ēku grīdām, kā arī, iespējams, cilvēkus apbedīja speciāli izveidotās koka kamerās.

Eventuāli vāja vai epizodiska apdzīvotība notikusi arī vēlajā bronzas un dzels laikmetā (1100. gads p. m. ē.–1200. gads m. ē.). Lielākā daļa arheoloģiskā materiāla, kas norāda uz Ičas I apmetnes apdzīvotību bronzas laikmetā (1800.–500. gads p. m. ē.), atrasta apmetnes dienvidaustrumu daļā. Par agrā bronzas laikmeta apdzīvotību galvenokārt norāda Lubāna tipa keramikas lauskas. Savukārt uz vēlāku periodu apdzīvotību liecina nelielā skaitā konstatētās švīkātās un apmestās keramikas lauskas. Bronzas un dzelzs laikmeta periodu arheoloģiskais materiāls apmetnē nebija izteikti novērojams.

Tāpat kā citās akmens laikmeta Lubāna ezera ieplakas apmetnēs, arī Ičas I apmetnē notikusi dzintara apstrāde. Arheoloģiskajos izrakumos iegūti dzintara piekariņi, krelles, riņķi, kā arī dažādas sagataves un neapstrādāta dzintara priekšmeti. Apmetnē atrasta arī salīdzinoši reta no dzintara darināta putna figūriņa. Iespējams, tāpat kā citās vēlā neolīta apmetnēs arī Ičas I apmetnes iedzīvotāji ir izvērsuši dzintara un krama apmaiņu, veidojot tirdzniecības ceļu starp ziemeļu, austrumu, kā arī dienvidaustrumu teritoriju iedzīvotājiem.

Ičas I apmetne ir viena no pirmajām Lubāna mitrāja apmetnēm, kurā novērojamas liecības par agrās zemkopības iemaņu apgūšanu, kā arī par šo prasmju piekopšanu. Par to liecina teritorijā iegūtie zemkopības darbarīki, kas izmantoti līdumu līšanai, zemes apstrādei, graudu beršanai u. c. Apmetnes iedzīvotāji lielākoties nodarbojās ar zvejniecību un medīšanu. Akmens laikmetā medniecība un zvejniecība bija galvenās saimniekošanas prakses, kuras cilvēkus nodrošināja ar izejmateriālu izgatavošanu, kā arī ar ēdienu un zvērādām, kas tika izmantotas apģērba darināšanai un mājokļu nosegšanai. Lai nodrošinātu iztiku, iedzīvotāji nodarbojās arī ar savvaļas augu vākšanu. Apmetnē atrastas uzturā lietotās ezerriekstu čaumalas un paši ezerrieksti, kā arī zivju un medīto dzīvnieku kauli.