Jēdzienu “historiogrāfija” lieto vairākās nozīmēs. Pirmkārt, ar terminu “historiogrāfija” apzīmē vēstures zinātnes apakšnozari jeb vēstures speciālo zinātni, kas nodarbojas ar cilvēku un sabiedrības pagātnes izzināšanas un vēstures zinātniskas pētniecības vēstures izpēti. Otrkārt, terminu “historiogrāfija” lieto, runājot par pagātnes izzināšanas, vēstures filozofiskās apjēgsmes un zinātniskās izpētes norisi kā tādu. Lietojot terminu “historiogrāfija” otrajā nozīmē, pagātnes izzināšanas procesi tiek uzskatīti par cilvēces garīgās un intelektuālās vēstures būtisku sastāvdaļu. Treškārt, ar terminu “historiogrāfija” apzīmē pētījumu un populārzinātnisku publikāciju kopumu, kas veltīts noteiktam vēstures jautājumam, aspektam, posmam, valstij, piemēram, “Latvijas vēstures historiogrāfija”, t. i., Latvijas pagātnei veltīts pētījumu klāsts; “Otrā pasaules kara vēstures historiogrāfija”, t. i., vēsturnieku darbu kopums par Otrā pasaules kara priekšvēsturi, cēloņiem, gaitu un sekām u. tml. Ceturtkārt, līdz pat 19. gs. terminu “historiogrāfija” plaši lietoja “vēstures rakstīšanas” nozīmē. Mūsdienās speciālajā literatūrā (atšķirībā no publicistikas un populārzinātniskā diskursa) terminu “historiogrāfija” šajā nozīmē nelieto.

Turpmāk šajā šķirklī historiogrāfija tiek raksturota galvenokārt kā vēstures speciālā zinātne (termina “historiogrāfija” pirmā nozīme), turpretim historiogrāfija kā vēstures izzināšanas gaita (termina otrā nozīme) netiek aplūkota, jo pagātnes apjēgsmes un izpētes norise sīki parādīta šķirkļos “vēstures zinātne” un “vēstures zinātne Latvijā”.

Vēstures izzināšanas sistēmas ietvaros historiogrāfija veic svarīgas funkcijas. Vispirms minamas tās teorētiskās un metodoloģiskās funkcijas: ar historiogrāfijas palīdzību vēstures zinātne izzina sevi, noskaidrojot vēstures pētniecības specifiku konkrētos laikposmos, pagātnes izzināšanas vispārīgas likumsakarības, mērķus un uzdevumus, atklājot izzināšanas sociālo iedabu un sasaisti ar cilvēces garīgo vēsturi, parādot pagātnes reprezentācijas ievirzi un vēsturnieku darbos veidotā pagātnes tēla vēsturisku noteiktību. Tādējādi historiogrāfija no teorētiskā un metodoloģiskā skatu punktā vērtē vēstures pētniecības stāvokli kā globālā mērogā, tā arī atsevišķās nacionālajās skolās (tradīcijās), konstatē trūkumus un spriež par perspektīvām.

Historiogrāfijai ir arī lietišķas funkcijas, kuras nosaka vēstures zinātnes kumulatīvā iedaba. Ņemot vērā, ka vēstures izzināšanas process saistīts ar zināšanu – noskaidrotu un verificētu vēstures faktu – nepārtrauktu uzkrāšanu, jebkura vēstures aspekta izpētes sākumposms ir vēstures pētniecības apritē nonākušā, bieži vien ārkārtīgi apjomīga historiogrāfiskā materiāla apzināšana. Historiogrāfijas pētnieku darbos tiek apkopots apjomīgs historiogrāfiskais materiāls – vēsturnieku, citu saistītu zinātnes nozaru speciālistu, kā arī novadpētnieku un citu amatieru darbu korpuss par konkrētiem vēstures aspektiem un posmiem, novērtēts atsevišķu vēstures jautājumu izpētes līmenis, parādītas nepietiekami izpētītas tēmas, apkopota vēsturnieku pieredze un pētniecības metodika. Ir jāņem vērā, ka lietišķos pētījumus historiogrāfijā veic ne tikai zinātnieki, kuri specializējušies vēstures zinātnes vēstures pētniecībā, bet gan visi vēsturnieki bez izņēmuma: sekojot vēstures rakstīšanas tradīcijai un vēstures pētījuma modelim, kas izveidojies vēl 18.–19. gs., ikvienam darbam vēsturē tiek veidoti īsāki vai garāki zinātniskās literatūras apskati, kas uzskatāmi par īpašu, atsevišķu historiogrāfiskā pētījuma veidu.

Dažreiz historiogrāfija veic arī funkcijas, kuras vispār nav saistītas ar zinātnisko pētniecību. Totalitāro un autoritāro politisko režīmu apstākļos varas institūcijas historiogrāfijai uzspiež ideoloģiskā “uzrauga” funkciju: historiogrāfiskos apskatos sevišķi liela uzmanība veltīta vēsturnieku pētījumu ideoloģiskajiem aspektiem, vēstures procesa reprezentācijas atbilstībai/neatbilstībai oficiālajai ideoloģijai, lai novērstu jebkuras – reālas un pat šķietamas – novirzes no tās. Tādu funkciju veica historiogrāfija arī Latvijā padomju okupācijas posmā 20. gs. 40.–80. gados, kas būtiski samazināja historiogrāfisko pētījumu teorētisko līmeni un heiristisko nozīmīgumu.

Historiogrāfijas struktūra nav formāli nostabilizējusies, taču var runāt par nozīmīgākajiem, relatīvi patstāvīgiem pētāmo aspektu blokiem (klāstiem), kuri kopumā veido historiogrāfijas priekšmetu. Visi šie aspekti saistīti ar sabiedrības pagātnes izzināšanu: vēstures rakstīšanas – vēstures notikumu fiksācijas – aizsākumi un sākotnējās pieejas pagātnes apjēgsmē; vēstures izzināšanas attīstība konkrētas sociāli politiskās, garīgās un kultūras vides kontekstā; vēsturiskās domas rašanās un attīstība; vēstures zinātniskās pētniecības tapšanas priekšnoteikumi, apstākļi un gaita, vēstures zinātnes institucionalizācija un attīstība 18. gs. beigās–21. gs. sākumā; nacionālo skolu (tradīciju) veidošanās vēstures pētniecībā un pašreizējie globalizācijas procesi vēstures zinātnē; nozīmīgāku vēsturnieku ieguldījums pētniecībā; vēstures zinātnes mijiedarbība ar saskarīgajām zinātnes nozarēm, vispirms ar filozofiju un socioloģiju; filozofu, sociologu un politikas zinātnieku teoriju ietekme uz vēstures zinātni; vēstures pētījumu avotu bāze, jaunu vēstures avotu veidu parādīšanās un izmantošanas iespējas, avotu pētniecības metodoloģija un tehnika, jaunas pieejas avotu ārējā un iekšējā kritikā u. tml.; vēstures zinātnes infrastruktūras (arhīvi, bibliotēkas, muzeji, augstākās izglītības iestādes, vēsturnieku profesionālās organizācijas un biedrības; speciālā periodika utt.) attīstība un loma zināšanu par pagātni pieaugumam. Kopš 20. gs. 70.–80. gadiem par svarīgām pētāmajām tēmām kļuvušas: vēstures pētniecības mijiedarbība ar mērķauditoriju, respektīvi, ar sabiedrību, vēstures zinātnes sociālās funkcijas, verificētu vēstures zināšanu un vēsturisku mītu izplatīšanās un līdzāspastāvēšana sabiedrībā, vēstures izmantošana politikā, vēstures pārrakstīšana atbilstoši sabiedrības gaidām un/vai varas institūciju pieprasījumam, vēstures faktu, personu un parādību “atcelšana” un tādējādi arī vēstures falsifikācija sabiedrības radikalizācijas apstākļos u. c. aspekti.

Historiogrāfija kā vēstures apakšnozare ir būtībā atvasināta no vēstures zinātnes. Tas nosaka abu zinātņu jēdzienu un kategoriālā aparāta, pamatprincipu, metodoloģijas un teorētisko pieeju līdzību un bieži vien – arī pilnīgu sakrišanu. Parasti historiogrāfijas teorētiskos un metodoloģiskos pamatus nosaka attiecīgas teorijas un metodoloģijas, kas noteiktā laika posmā dominē vēstures zinātniskajā pētniecībā. Oriģinālu, uz historiogrāfiju orientētu speciālu teoriju nav daudz.

Nozīmīgākā teorija, kas noteica historiogrāfijas pētnieku teorētiskos un metodoloģiskos meklējumus 20. gs. un 21. gs. sākumā, tika formulēta itāļu vēsturnieka un filozofa Benedeto Kročes (Benedetto Croce) darbā “Historiogrāfijas teorija un vēsture” (Teoria e storia della storiografia), kas tapa 1912.–1920. gadā. Prezentisma (presentism) teorijas rāmjos B. Kroče vēstures izzināšanas procesu skaidro kā vēsturnieku darbos veidotu un sabiedrības akceptētu pagātnes tēlu nepārtrauktu nomaiņu, sekojot kā pārmaiņām kultūrā, domāšanā, intelektuālajā sfērā, tā arī sociāli politiskām transformācijām. Tas nozīmē, ka katra vēsturnieku paaudze būtībā raksta savu mūsdienu (contemporary) vēsturi, atbildot uz sabiedrības gaidām un sava laika izaicinājumiem. Tādējādi B. Kročes skatījumā “reālā”, “objektīvā” vēsture tiek faktiski aizvietota ar subjektīvām pagātnes rekonstrukcijām, “projicējot” mūsdienu situāciju uz pagātnes situāciju. Citiem vārdiem, visa mums pieejamā, zināmā vēsture ir historiogrāfiskais fenomens. Taču šo situāciju vēstures izzināšanā nevar uzskatīt par vēstures falsifikāciju, jo tāda mijiedarbība starp historiogrāfiju un “reālo” vēsturi ir dabiska un dod iespēju pagātnes izzināšanai veikt savas prioritārās sociālās funkcijas.

20. gs. 30. gados–vidū B. Kročes idejas tika attīstītas vairāku zinātnieku darbos, kuros tika akcentēta ideja, ka vēstures izzināšana ir cilvēka/sabiedrības gara pašizziņa. Vēlāk postmodernisma konceptuālos rāmjos sevišķi nopietns ieguldījums B. Kročes ideju attīstībā ir amerikāņu vēsturniekam Heidenam Vaitam (Hayden White). Savā darbā “Metavēsture. Vēsturiskā iztēle Eiropā 19. gadsimtā” (Metahistory: The Historical Imagination in Nineteenth-Century Europe, 1973) viņš pamatoja daudzsološu konceptu “metavēsture”, kas raksturo historiogrāfiskā diskursa stilistiskās, lingvistiskās un pat poētiskās īpatnības, palīdz izprast pagātnes tēla reprezentācijas iedabu un ievirzi, tā saikni ar laikmetu, kurā šis diskurss veidojas. Taču koncepts “metavēsture” var tikt izmantots kā efektīvs historiogrāfijas izpētes instruments tikai tādā gadījumā, ja historiogrāfiskajā analīzē līdz ar vēsturiskā diskursa stilistiskajām un valodnieciskajām izpausmēm uzmanība tiek veltīta atveidojamā pagātnes tēla pilnībai, akcentiem un prioritātēm vēsturnieku darbos, apzinātiem un neapzinātiem noklusējumiem, pētījumu avotu bāzes veidošanas likumsakarībām u. c. vēstures pētniecības aspektiem, kuri nosaka pagātnes historiogrāfiskās reprezentācijas kvalitāti.

Speciālajām historiogrāfijas teorijām ir neapšaubāmi svarīga nozīme vēstures filozofijas attīstībā un vēstures procesa “lielo koncepciju” pamatošanā; turpretim šo teoriju ietekme uz historiogrāfijas pētnieku darbību nav liela. Joprojām historiogrāfijas pētniecība pārsvarā balstās uz pieejām, kas 19. gs. otrajā pusē tika pamatotas pozitīvisma historiogrāfijā, dodot priekšroku kvalitatīvu un apjomīgu vēsturiskās literatūras apskatu veidošanai, nevis historiogrāfiskā materiāla konceptuālajai apjēgsmei.

Pētījumu historiogrāfijā loģika un metodika atbilst pētījumu vēsturē loģikai un metodikai: zinātnieku uzmanības centrā ir historiogrāfijas fakti (vēstures fakta paveids), kuri tiek pētīti, izmantojot historiogrāfijas avotus (vēstures avota paveids).

Historiogrāfijas fakti veido zināmu hierarhiju, kura atspoguļo historigrāfiskās pētniecības prioritātes. Par nozīmīgākajiem historiogrāfijas faktiem tiek uzskatītas vēsturnieku koncepcijas un teorijas, vēstures aspektu jaunas interpretācijas un vēsturnieku idejas vispār. Šie historiogrāfijas fakti atklāj vēstures pētniecības maģistrālu ievirzi un saturu, vēstures apjēgsmes specifiku dažādās nacionālajās skolās historiogrāfijā un noteiktos vēstures zinātnes vēstures posmos. Citi historiogrāfijas fakti (piemēram, jaunu pētījumu sagatavošana un nākšana klajā, jaunu vēstures avotu ieviešana vēstures pētniecības apritē, izpētes metožu pilnveidošana, jaunas pētījumu tematikas parādīšanās, vēstures zinātnes infrastruktūras attīstība, jauno vēsturnieku sagatavošana, vēsturnieku profesionālā komunikācija u. tml.) dod iespēju konkrēti raksturot vēstures pētniecības norisi.

Nozīmīgākie historiogrāfijas avoti ir vēsturnieku publicēti un nepublicēti pētījumi, kuros atspoguļojusies vēstures pētniecības gaita, rezultāti un perspektīvas. Ņemot vērā, ka vēstures pētniecības norisi spēcīgi ietekmē idejas, koncepcijas un teorijas, kas izvirzītas filozofijā, kulturoloģijā, socioloģijā un politikas zinātnē, arī šajās zinātnes nozarēs tapusī literatūra uzskatāma par svarīgu historiogrāfijas avotu. Ar tā palīdzību tiek pētīti historiogrāfijas teorētiski metodoloģiskie pamati. Historiogrāfijas izpētē tiek izmantoti arī “tradicionālie” vēstures avoti: zinātniskās pētniecības iestāžu dokumenti, to skaitā – arhīva dokumenti, vēsturnieku memuāri, dienasgrāmatas, mutvārdu vēstures avoti u. c.

Historiogrāfijas avotu izpētes metodes neatšķiras no vēstures avotu izpētes metodēm. Par historiogrāfijas pētījumu metodikas pamatu var uzskatīt avotu ārējo un iekšējo kritiku, pie tam sevišķi pieprasīta ir historiogrāfijas avotu iekšējā kritika, kuras uzdevums ir avotu – šajā gadījumā vēsturnieku pētījumu – informācijas drošuma un ticamības pārbaude. Modernāku metožu vidū minamas kvantitatīvās metodes. Historiogrāfijas pētniecībā to pielietošana bieži vien ir vienkāršota, aprobežojoties ar historiogrāfiskā materiāla parastu, pat vienkāršotu kontentanalīzi. Taču visbiežāk historiogrāfijas pētnieki atsaucas uz visai nenoteiktu “historiogrāfisku analīzi”, ar to parasti domājot viņu apzinātā historiogrāfiskā materiāla vērtēšanu atbilstoši apriori akceptētajiem filozofiskajiem, teorētiskajiem, metodoloģiskajiem un pat sociāli politiskajiem konstruktiem, modeļiem, priekšstatiem, kas uzskatīti par “vispāratzītiem” noteiktas akadēmiskās sabiedrības ietvaros vai noteiktā nacionālajā skolā historiogrāfijā.

Historiogrāfija kā vēstures speciālā zinātne sāka veidoties 19. gadsimtā, kad bija nostiprinājusies tradīcija veidot vēsturiskās literatūras apskatus katram pētījumam vēsturē. Taču tikai 19. gs. beigās–20. gs. sākumā parādījās pirmie speciālie pētījumi historiogrāfijā, to skaitā historiogrāfijas teorijā un metodoloģijā. Kopš šī laika metodoloģiskās pieejas historiogrāfijas pētniecībā visumā atbilst metodoloģiskajām pieejām vēstures izpētē, bet historiogrāfijas kā vēstures apakšnozares attīstība pilnīgi “sinhronizējas” ar vēstures zinātnes attīstību 20. gs.–21. gs. sākumā.

Historiogrāfijas kā vēstures speciālās zinātnes pašreizējo stāvokli nosaka divu konkurējušo pamatpieeju mijiedarbība visos historiogrāfiskās izziņas posmos, – sākot ar historiogrāfiskā materiāla apzināšanu un beidzot ar historiogrāfisko procesu un parādību konceptuālo apjēgsmi un reprezentāciju. Šīs divas pieejas jau ir kļuvušas tradicionālas, jo abas sakņojas vēstures filozofijas meklējumos 19. gs. otrajā pusē–20. gs. sākumā. Pirmā pieeja turpina pozitīvisma tradīciju, akcentus liekot uz vēstures zinātnes vēstures faktogrāfisku reprezentāciju. Sniedzot informatīvu atbalstu pētījumiem vēsturē, šīs pieejas pārstāvji veic nopietnu funkciju vēstures zinātņu sistēmā. Otrā pieeja, kura sakņojas neokantisma filozofijā un balstās uz B. Kročes idejām, historiogrāfiju pozicionē kā īpašu zinātni, kas orientēta uz gara fenomenu apjēgsmi. Tieši otrās pieejas pārstāvji izmēģina novatoriskās – starpdisciplinārās – pieejas un jaunākajās tehnoloģijās balstītās metodes historiogrāfijas izpētē.

Historiogrāfijas izpēte norisinās visās universitātēs un pētniecības iestādēs, kurās veikta vēstures jautājumu izpēte. Lai arī kopš 20. gs. otrās puses tiek piešķirti zinātniskie grādi arī šajā vēstures zinātnes apakšnozarē, tomēr speciālas, uz historiogrāfijas izpēti orientētās pētniecības iestādes netiek veidotas. Netiek veidotas arī historiogrāfijas pētnieku profesionālās organizācijas. Acīmredzot tas liecina par to, ka akadēmiskajā sabiedrībā historiogrāfija joprojām tiek uzskatīta par palīgdisciplīnu, kuras uzdevums ir sekmēt vēstures pētniecību.

Raksti par historiogrāfijas jautājumiem tiek publicēti visos periodiskajos vēstures izdevumos, kā arī turpinājumizdevumos. Var minēt arī vairākus speciālos periodiskos izdevumus, kuros regulāri parādās raksti par historiogrāfijas teoriju un filozofiju, šīs zinātnes apakšnozares metodoloģiju un pētniecisko tehniku: drukātie un tiešsaistes žurnāli History and Theory. Studies in the Philosophy of History (kopš 1960. gada; izdod Veslijanas Universitāte, Wesleyan University, Konektikutas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) un Storia della storiografia = History of Historiography = Histoire de l’Historiographie = Geschichte der Geschichtsschreibung (kopš 1982. gada; žurnālu dibināja Starptautiskā historiogrāfijas vēstures un teorijas komisija, International Commission for the History and Theory of Historiography, pašlaik izdod akadēmisko žurnālu izdevējs Fabrizio Serra Editore Itālijā), tiešsaistes žurnāls Cromohs. Cyber Review of Modern Historiography (kopš 1996. gada; izdod Florences Universitātes izdevniecība, Firenze University Press, Itālijā) un citi.

Historiogrāfijas galveno pārstāvju vidū vispirms minams B. Kroče, kas licis šīs speciālās vēstures zinātnes teorētiski metodoloģiskos pamatus. Par B. Kročes darba turpinātāju var uzskatīt Lielbritānijas vēsturnieku un filozofu Robinu Kollingvudu (Robin George Collingwood), kurš savā pazīstamajā grāmatā “Vēstures ideja” (The Idea of History, 1946) faktiski padarījis B. Kročes idejas pieejamas plašākam lasītāju lokam. Atšķirībā no minētajiem historiogrāfijas pamatlicējiem, Krievijas vēsturnieks Sigurds Šmits (Сигурд Оттович Шмидт) nopietnu uzmanību veltīja historiogrāfisko pētījumu tehnikai (metodikai), sevišķi uzsverot arhīva avotu nozīmi historiogrāfijas zinātniskajā izpētē. 20. gs. 70. gados, turpinot B. Kročes tradīciju, amerikāņu vēsturnieks H. Vaits pārliecinoši pamatoja historiogrāfijas nozīmi un lomu humanitāro zinātņu sistēmā postmodernisma apstākļos.