Ekonomikas attīstības kontekstā produktivitāte ir ļoti nozīmīga, jo tiek uzskatīta par galveno ekonomiskās izaugsmes un labklājības faktoru. Dažādu valstu atšķirīgais labklājības līmenis lielākajā daļā gadījumu ir izskaidrojams ar produktivitātes atšķirībām. Produktivitāte arī nodrošina ekonomisko konverģenci starp valstīm.

Palielināt produktivitāti nozīmē efektīvāk izmantot esošos resursus, īpaši darbu un kapitālu. Produktivitātes pieaugums, proti, efektivitāte, ar kādu sabiedrība sekmē darbinieku, kapitāla, kā arī citu ražošanas un institucionālo faktoru savstarpēji koordinēto izmantošanu, ir attīstības galvenais virzītājspēks. Resursu izmantošanas efektivitāti galvenokārt nosaka darbinieku kompetence un prasmes, kā arī tehnoloģiskais progress, kura priekšnoteikums ir inovāciju un investīciju līmenis.

Produktivitāte un konkurētspēja ir divi savstarpēji saistīti jēdzieni. Bieži vien kā jēdziens produktivitāte tiek izmantota, lai novērtētu tehnoloģiju un inovāciju attīstības pakāpi, kas savukārt ir būtiskākais konkurētspējas avots. Mūsdienu akadēmiskajā literatūrā ļoti liela ekonomisko pētījumu daļa ir veltīta produktivitātes dinamikai, faktoriem, kas to nosaka, produktivitātes veicināšanas instrumentiem un produktivitātes mijiedarbībai ar konkurētspēju.

Produktivitātes koncepcijas galvenais cēlonis ir cilvēku labklājība. Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmens (Paul Krugman) apgalvoja, ka produktivitāte vēl nav viss vajadzīgais, bet ilgtermiņā tā ir gandrīz viss. Valsts spēja uzlabot dzīves līmeni laika gaitā ir gandrīz pilnībā atkarīga no tās spējas palielināt savu ražošanu uz vienu darbinieku. Interpretējot šo apgalvojumu, varētu secināt, ka īstermiņā produktivitāte ir viens (bet ne vienīgais) no ekonomiskās izaugsmes un dzīves kvalitātes virzītājiem, taču ilgtermiņā produktivitātes stabils pieaugums, kas balstās uz modernajām tehnoloģijām un inovācijām, nodrošina saražoto preču un pakalpojumu konkurētspēju un straujāku ekonomisko izaugsmi, kas savukārt veicina sabiedrības labklājību. Produktivitātes veicināšana ļauj valstij uzturēt augstas algas, stipru valūtu, augstu kapitāla atdevi un tādējādi arī augstu dzīves līmeni.

Produktivitātes līmenis ir atkarīgs no uzņēmumu spējas mobilizēt pieejamos resursus un efektīvi izmantot modernās tehnoloģijas. Ieviest jaunākās tehnoloģijas, lai kāpinātu produktivitāti, nav iespējams bez investīcijām.

Valsts iedzīvotāju labklājību lielā mērā var panākt, vairojot uzņēmumu spēju ražot un eksportēt konkurētspējīgas preces un pakalpojumus. Šī iemesla dēļ labklājības veicināšana ir produktivitātes un konkurētspējas savstarpējās saiknes cēlonis.

Produktivitāte nav vienīgais konkurētspējas uzturēšanas un palielināšanas mehānisms. Piemēram, atbilstoši koriģējot valūtas kursu un uzturot zemas resursu izmaksas, var stimulēt labklājību. Tomēr globālā finanšu krīze parādīja, ka ilgstoši uzturēt izmaksu konkurētspēju nav iespējams, īpaši valstīm vai vienotās valūtas valstu savienībām, kas ir vairāk pakļautas ārējo šoku (faktoru) riskiem, un kad nepastāv elastīgi nominālie valūtas maiņas kursi, kas ļautu atbildēt uz globālajiem satricinājumiem.

Mūsdienās produktivitātes koncepcijas attīstībā ļoti svarīgs ir produktivitātes tempu palēninājums. Pēdējās desmitgadēs šis process notiek globāli, īpaši attīstītajās valstīs (arī Eiropā). Pētnieki un starptautiskās institūcijas padziļināti analizē lēnas produktivitātes izaugsmes cēloņus un meklē risinājumus, kas ļautu pārvarēt stagnāciju. Nozīmīgi pētījumi tiek veikti par produktivitātes īpatnībām dažādos Eiropas Savienības (ES; European Union) reģionos, piemēram, valstīs, pilsētās un laukos. Tāpat tiek analizēta “plaisa” starp Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un ES valstu produktivitātes pieauguma tempiem.

Produktivitāte un konkurētspēja ir dažas no ekonomiskās politikas svarīgākajām prioritātēm pēdējās desmitgades kontekstā, ko raksturo nestabilitāte saistībā ar neseno globālo finanšu krīzi, Covid-19 pandēmiju un Krievijas karu Ukrainā.

Produktivitātes jēdziens ir daudzdimensionāls, un tā definīcijas var atšķirties atkarībā no tā, kādi attīstības aspekti tiek pētīti. Raksturojot produktivitātes jēdzienu, tiek lietotas vienfaktora vai daudzfaktora definīcijas un atbilstošie kvantitatīvie rādītāji. Produktivitātes rādītāju mērīšanas metodoloģiskie aspekti ir apkopoti Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) pētījumos.

Vienfaktora produktivitāte ir izlaide uz viena resursa veida (darbaspēka vai kapitāla). Kā vienfaktora produktivitātes piemēru var minēt darbaspēka produktivitāti jeb darba ražīgumu, kas parāda, kādu produkta daudzumu var saražot konkrētā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. Šis rādītājs atspoguļo darbinieku laiku, pūles un prasmes, kas tiek patērētas ražošanas procesā. Vienfaktora produktivitāte ir arī kapitāla produktivitāte (izlaide uz vienu kapitāla vienību). Jo kvalitatīvāki ir izmantojamie resursi, jo vairāk un kvalitatīvāk ir iespējams saražot preces un pakalpojumus.

Makrolīmenī visplašāk lietotais rādītājs ir vienfaktora darbaspēka produktivitāte, proti, pievienotā vērtība (retāk – izlaide) uz vienu nodarbināto. Nodarbināto vietā tiek izmantots arī nostrādāto stundu skaits, bet ne vienmēr ir pieejama uzticama statistika par nostrādāto stundu skaitu, īpaši attālinātā darba apstākļos.

Atsevišķu nozaru līmenī produktivitāti vērtē, dalot nozares pievienoto vērtību ar tajā nodarbināto darbinieku skaitu. Uzņēmumu līmenī darbaspēka produktivitātes vērtēšanai bieži izmanto dažādus fiziskos rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto.

Produkta apjoms, kas ir atkarīgs tikai no viena resursa, ir saistīts ar pārāk vienkāršotu pieņēmumu. Produktivitāti nosaka gan darbs, gan kapitāls. Darba un kapitāla mijiedarbība ir īpaši redzama produktivitātes pieauguma un samazināšanās periodos. Produktivitāte palielinās ekonomikas cikliskās augšupejas posmā, kad brīvo resursu iedarbināšana ļauj palielināt ražošanas apjomu bez darbinieku skaita pieauguma vai jaunu iekārtu iegādes. Ekonomikas cikliskās lejupslīdes posmā produktivitāte sarūk, jo uzņēmumi nesamazina darbinieku skaitu un kapitālu tik ātri, cik samazina ražošanas apjomu.

Daudzfaktoru jeb kopējā faktoru produktivitāte (total factor productivity, TFP) ir izlaides un vairāku resursu veidu attiecība. TFP atspoguļo vispārējo efektivitāti, ar kuru darba un kapitāla ieguldījumi vienlaikus tiek izmantoti ražošanas procesā. Kopējā faktoru produktivitāte ir rādītājs, ar kuru izskaidro IKP pieaugumu, kas nav pamatojams ar kapitāla uzkrāšanos vai darbaspēka pieaugumu.

Lai iegūtu priekšstatu par produktivitātes attīstību, nepieciešams analizēt šī rādītāja trajektoriju ilgākā laika posmā.

20. gs. 90. gadu sākumā P. Krūgmens pauda pārliecību, ka vienīgais veids, kā panākt dzīves līmeņa pieaugumu ilgtermiņā, ir palielināt produktivitāti. Šis apgalvojums atbalso viduslaiku arābu domātāja Ibn Haldūna (أبو زيد عبد الرحمن بن محمد بن خلدون الحضرمي) pārdomas 1377. gada izdevumā “Prolegomeni” (مقدّمة) par to, ka civilizācija un tās labklājība, kā arī uzņēmējdarbības līmenis ir atkarīgi no produktivitātes.

Daudz vēlāk, 18. gs., produktivitātes un konkurētspējas jēdziena izcelsme tika saistīta ar Ādama Smita (Adam Smith) četru ražošanas resursu (zeme, darbs, kapitāls, dabas bagātības) izpēti. Ā. Smits izvirzīja tēzi, ka valsts ir eksportspējīga, ja ražošanas resursu izmaksas ir zemākas nekā citās valstīs. Šī tēze palīdzēja noformulēt valstu absolūto priekšrocību (mūsdienu valodā – starptautiskās ekonomiskās konkurētspējas) ideju. Deivids Rikardo (David Ricardo) attīstīja šo ideju un radīja salīdzinošo priekšrocību koncepciju. Saskaņā ar šo koncepciju valsts panākumi ražošanas sfērās ir atkarīgi no ražošanas faktoru izmantošanas efektivitātes.

Konkurētspējas teorija pastāv līdzās produktivitātei, tāpēc produktivitātes jēdziena tālāka attīstība ir saistīta ar Maikla Portera (Michael Porter) nacionālās konkurētspējas veidošanas determinantu jeb faktoru koncepciju.

Mūsdienās Pasaules Ekonomikas forums (World Economic Forum) konkurētspēju definē kā institūciju, rīcībpolitiku un faktoru kopumu, kas nosaka valsts produktivitātes līmeni. Foruma pētnieki, izstrādājot Globālās konkurētspējas indeksu (Global Competitiveness Index, GCI), definē valsts konkurētspēju kā produktivitāti. Tiek pamatots, ka labklājību un dzīves līmeni nosaka produktivitātes līmenis, kas savukārt ir atkarīgs no ekonomikas spējas efektīvi izmantot pieejamos resursus (darbaspēku un kapitālu) un veicināt inovācijas un tehnisko progresu.

Darbaspēka produktivitātes rādītājs slēpj sevī “zemūdens akmeņus”, jo atspoguļo ne tikai darbinieka spēju un zināšanu rezultātu un ražošanas un kapitāla ietekmi (piemēram, papildu iekārtu uzstādīšana padarījusi darbinieka darbu ražīgāku), bet arī citu faktoru vai TFP pienesumu.

TFP ir “sintētisks” rādītājs, kas ietver sevī visu to faktoru kopumu, ko neietver kapitāla un darbaspēka rādītāji. TFP atspoguļo tehnoloģiskā progresa līmeni (tehnoloģiski pilnveidotas, ražīgākas un mazāk energoietilpīgas iekārtas), infrastruktūras attīstību (enerģētika, ceļi, ostas, lidostas, dzelzceļš, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumi), cilvēkkapitāla kvalitāti (darbinieku pieredze, prasmes, kā arī veselības stāvoklis), tirgus konkurences nosacījumus (īpašuma tiesības, tiesu sistēmas efektivitāte, nodokļu politika, protekcionisma barjeru klātbūtne), resursu izvietojuma efektivitāti (barjeras brīvai resursu izvietošanai), kā arī valsts vai pašvaldību reģionālo un industriālo politiku.

Lai gan TFP ir ļoti nozīmīgs faktors, to nevar nedz precīzi aprēķināt, nedz novērtēt tā sastāvdaļas. Tiek uzskatīts, ka nozīmīgākā TFP sastāvdaļa ir saistīta ar inovatīvo tehnoloģiju ieviešanu. Šis pieņēmums izriet no tā, ka straujākais pēdējo divu gadsimtu produktivitātes pieaugums tiešā veidā bija saistīts ar tehnoloģisko progresu. Piemēram, 19. un 20. gs. tehnoloģisko izrāvienu sekmēja elektroenerģijas un tvaika dzinēju izmantošana. Elektroenerģijas pieejamība, tvaika lokomotīve, kuģi ar tvaika dzinēju, automobiļi, lidmašīnas, telegrāfs un radio veicināja visu nozaru modernizāciju, palielinot pieprasījumu pēc izglītotiem darbiniekiem. Tādējādi ļoti strauji pieauga produktivitāte. Mūsu laikmetā jaunās tehnoloģijas strauji attīstās interneta, informācijas tehnoloģiju (IT) un mākslīgā intelekta (MI) revolūcijas ietekmē. Tomēr digitalizācijas un MI kritiskā masa pagaidām nav sasniegta, lai tiktu nodrošināts produktivitātes izrāviens.

Ņemot vērā produktivitātes faktoru (īpaši TFP) interpretācijas pretrunas, nav vienotas izpratnes par to, kādi iemesli nosaka produktivitātes straujāku vai lēnāku izaugsmi.

Produktivitātes pieaugumu laika gaitā var ilustrēt ar ražīguma izmaiņām mājsaimniecības darbos. Kopš 20. gs. mājsaimniecībās ir acīmredzams milzīgs produktivitātes kāpums, ko nodrošināja tehnoloģiskais progress: veļas un trauku mazgājamās mašīnas, putekļsūcēji, zāles pļāvēji, roboti un citas inovācijas. Šo izgudrojumu izmantošana krasi samazināja mājas darbiem veltīto laiku.

Diemžēl oficiālajā statistikā pilnībā neuzrādās mājsaimniecības darbu ražīgums. Statistika arī nepilnīgi novērtē bezmaksas pakalpojumu ietekmi uz produktivitāti. Piemēram, tad, kad e-pasts izkonkurēja tradicionālās vēstules, interneta ziņu portāli gandrīz pilnīgi aizvietoja laikrakstus un globālā pozicionēšanas sistēma (GPS) atņēma darbavietas fizisko karšu veidotājiem, attiecīgie uzņēmumi zaudēja tirgus nišu, bet statistiskās uzskaites nepilnības dēļ jaunie bezmaksas e-pakalpojumi tikai daļēji tika ietverti IKP un produktivitātes aprēķinos. Tomēr produktivitātes uzskaites nepilnības neietekmē tās trajektorijas novērtējumus starptautiskajos salīdzinājumos.

Produktivitātes koncepcija laika gaitā ir attīstījusies, un tai ir arvien pieaugoša ietekme uz konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes teoriju. Produktivitātes ietekme ir jāņem vērā, attīstot ilgtspējīgas attīstības metodoloģiju.

Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) definīcijai ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas nodrošina tagadējo vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Ilgtspējīgu attīstību raksturo trīs savstarpēji saistītas dimensijas: vides, ekonomiskā un sociālā. OECD un akadēmiskie pētījumi rāda, ka ir cieša savstarpēja sakarība starp produktivitātes tempu samazināšanos un pieaugošo nevienlīdzību. Lai gan izaugsmes un tirgus efektivitātes veicināšana ir dzīves līmeņa paaugstināšanas priekšnoteikums, tā pati par sevi neatrisina nevienlīdzības un iekļaušanās problēmas.

Produktivitātes ietekmes izpētes jaunākais izaicinājums ir atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc, neraugoties uz industriālās revolūcijas ceturto vilni, kas bija saistīts ar straujo digitalizāciju, robotizāciju un MI, kā arī citiem iespaidīgiem sasniegumiem tehnoloģijās, darba produktivitātes pieaugums ir palēninājies un attiecīgi ir samazinājusies produktivitātes loma ekonomikas un labklājības pieauguma veicināšanā. Turklāt vairākās valstīs nodarbinātība ir pieaugusi tieši sektoros un jomās ar relatīvi zemāku darba produktivitāti, pasliktinot kopējos darba produktivitātes rādītājus. Vairāk darbavietu zemāka darba ražīguma uzņēmumos nozīmē arī vairāk darbavietu ar zemākām algām lielākajā daļā ekonomikas.

Attīstīto valstu produktivitāte, kas ir sekmējusi šo valstu labklājību, pieaug lēni vai vispār nepieaug. Bažas rada tas, ka atpalicība darba produktivitātē jaunattīstības un attīstības valstīs rada būtisku šķērsli konverģencei ar attīstīto valstu ekonomikas ienākumu līmeni. Daudzām valstīm draud noturīga atpalicība. Pieaug risks, ka palielināsies nabadzība pasaulē.

Mūsdienās produktivitātes palēnināšanos skaidro galvenokārt ar globālās ekonomiskās un finanšu krīzes sekām (valstu augstajiem parādiem, investīciju trūkumu), interneta revolūcijas efekta pakāpenisku izzušanu, efektīvu strukturālu reformu trūkumu, ierobežotiem izglītības guvumiem (attīstītajās valstīs vairs nav sasniedzams izglītības līmeņa pieaugums, jo iekļaušanās izglītības sistēmā jau ir tuva 100 %), kā arī protekcionisma pieaugumu.

Produktivitātes koncepcijas attīstībai ir ļoti liela ietekme uz ekonomisko politiku. Jāatzīst, ka produktivitāti veicinošas politikas izvēle var būt īpaši grūts uzdevums, jo nav ne ātra risinājuma grūtām problēmām, ne standarta reformu kopuma, ko visās valstīs varētu īstenot vienādi.