Putnēdājzirnekļi sastopami visos kontinentos (izņemot Antarktīdu), kur veido vai nu alas, vai paslēptuves. Lielāka sugu daudzveidība ir siltā un mitrā klimatā. Zināmas aptuveni 3000 sugas. Barību iegūst, to nomedījot, tīklus neveido. Izmērā variē no apmēram 2 mm līdz 10 cm. No Araneomorphae atšķiras ar masīvajām helicerām, kuras spēj kustināt tikai uz priekšu un atpakaļ, un daļai putnēdājzirnekļu ir tergītu paliekas uz vēdera virspuses. 

Putnēdājzirnekļu infrakārtas izcelšanās tiek saistīta ar triasa periodu. Ģenētiskās analīzes norāda uz senāku laiku – pirms vairāk nekā 300 miljoniem gadu. Infrakārtas sadalīšanās virsdzimtās Atypoidea un Avicularioidea notikusi pirms 323 miljoniem gadu. Senākā suga no putnēdājzirnekļu infrakārtas ir Rosamygale grauvogeli, atrasta izrakumos Francijā no triasa perioda. 

Putnēdājzirnekļu ķermeni veido galvkrūtis un vēders, astoņas ejkājas un divas pedipalpas. Galvkrūšu priekšā atrodas divas masīvas, paralēlas un lejupvērstas heliceras, to galā zobi ir vērsti uz ķermeņa kaudālo galu. Infrakārtai raksturīgs tas, ka heliceras (orthognathous chelicerae) un to galos esošos zobus zirnekļi var kustināt tikai paralēli savai ķermeņa asij (uz priekšu un uz aizmuguri), turklāt zobi novietoti paralēli cits citam. Galvkrūšu priekšpusē atrodas acis, kopskaitā astoņas. Divas no tām ir priekšējās, pārējās – sekundārās acis. Redze ir vāji attīstīta, ārvidi zirnekļi uztver galvenokārt ar taustes palīdzību, ko nodrošina taustes mati. Mātītes un tēviņa savstarpējā saziņa tiek nodrošināta ar taktilās un ķīmiskās komunikācijas palīdzību.

Infrakārtas pārstāvjiem ir saglabājušās primitīvo zirnekļu pazīmes: divi pāri lapveida plaušu, vienkāršas tīmekļa kārpas (divi pāri), mehāniski vājš, vienveidīgs tīmekļa pavediens. Tīmekli izmanto gan barības iegūšanai, gan alas izklāšanai un paslēptuves izveidošanai. Daudzi putnēdājzirnekļi veido alas, kurās dzīvo visu laiku (mātītes un nepieaugušie zirnekļi, tēviņi pārošanās partnera meklējumos pamet alu), bet virs augsnes ala ir savienota ar tīmekļa pavedieniem upura sajušanai. Alas var būt nosegtas ar vāciņu, ko zirneklis paceļ, kad pie alas ir pietuvojies upuris. Citi zirnekļi savukārt alas vāciņu tur paceltu, lai ātrāk varētu noķert upuri; ir arī sugas, kas neveido alas – tie dzīvo, brīvi slēpjoties substrātā. Dažas sugas pagarina savu tīmekli ar zaru vai augu daļu palīdzību, lai labāk varētu uztvert upura klātesamību. Putnēdājzirnekļi pārtiek no izmērā lielākiem bezmugurkaulniekiem (pamatā kukaiņiem), dažreiz arī no ķirzakām, mazāka izmēra putniem un zīdītājiem.

Putnēdājzirnekļu ķermeņa izmēri variē starp dzimtām un sugām. Lielākais zirneklis ir Theraphosa blondi, kuram ķermeņa garums ir 10 cm, neieskaitot kājas. Mazākie infrakārtas īpatņi ir atrasti Meksikā un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dienviddaļā no Hexurella ģints. Tie ir nedaudz garāki par 2 mm.

Vairošanās notiek pavasarī, vasarā vai rudenī. Mazuļi pēc izšķilšanās kādu laiku pavada mātītes alā vai mātītes tuvumā (alās nedzīvojošie zirnekļi), vēlāk izklīst un veido paši savu paslēptuvi. 

Infrakārtu pārstāv vairāk nekā 3000 zināmas sugas, kuras sadalītas divās virsdzimtās: Atypoidea un Avicularioidea. Atypoidea virsdzimtā ietilpst trīs dzimtas, savukārt Avicularioidea – 19 dzimtas. Virsdzimtu īpatņi atšķiras ar to, ka Atypoidea uz vēdera virspuses saglabājušās tergītu paliekas, savukārt otras virsdzimtas īpatņiem to trūkst. 

Pievilcīgā izskata dēļ putnēdājzirnekļi nereti tiek turēti terārijos kā mājdzīvnieki. Tie atšķiras gan pēc formas, gan pēc krāsas un dzīvo līdz pat 25 gadu vecumam. Dzīves ilgums ir atkarīgs no sugas un dzīves apstākļiem.

Daudzas sugas ir iekļautas pasaules apdraudēto sugu sarakstā pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) izstrādātajiem kritērijiem, jo ir reti sastopamas un endēmas noteiktam reģionam.