Olga Jurkovska bija viena no pirmajām sievietēm, kura Latvijas Universitātē ieguva jurista izglītību un veidoja veiksmīgu karjeru izvēlētajā profesijā. Pirmā sieviete, kura pēc tiesību zinātņu studiju absolvēšanas Latvijas Universitātē tika gatavota zinātniskam darbam jurisprudencē. Bija starp pirmajām sievietēm, kas pildīja zvērināta notāra pienākumus Latvijas Republikā. Aktīvi darbojās, lai veidotu Latviju par tiesisku valsti, tostarp docēja tiesības lauku pašvaldību tehnisko darbinieku kursos, rakstīja publicistiku par tiesību – pamatā civiltiesību un notariāta tiesību – jautājumiem, aktīvi darbojās Juristu kongresa organizēšanā, piedalījās Latvijas Notāru likuma izstrādāšanā, kas ir spēkā joprojām.

Tēvs Jūlijs Adalberts Jurkovskis bija pasta ierēdnis, māte – Anna Vilhelmīne Klotilde Jurkovska (dzimusi Klāsone). Ģimenē vēl bija divas māsas – Mirdza, kura arī studēja tiesību zinātni, un Austra, kā arī brālis Jānis. Pēc tēva nāves uzņēmās rūpes par māti, nedziedināmi slimo brāli, kā arī māsu studenti, kuru 1935. gadā pieņēma darbā savā notāru kantorī.

Mācījusies V. Maldoņa ģimnāzijā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā ar ģimeni evakuējās uz Orlu, kur mācījās no Rīgas evakuētajā Lovičas ģimnāzijā. 1918. gadā atgriezās Latvijā, mācījās O. Beāteres ģimnāzijā Rīgā, 1919.–1920. gadā mācījās Rīgas pilsētas 3. vidusskolas humanitārajā nodaļā. Pēc tam Latvijas Universitātē uzsāka tautsaimniecības studijas, bet 1921. gadā pārgāja uz tiesību zinātņu studijām. Studiju laikā piedalījās studentu zinātnisko darbu konkursos, piemēram, 1929. gadā par darbu autortiesībās “Stils ir pats cilvēks” saņēma uzslavu. 1930. gadā ieguva tiesību zinātņu grādu, kas mūsdienās pielīdzināms maģistra grādam. Studijas beidza ar uzslavu par teicamām sekmēm un atstāta Latvijas Universitātē, lai gatavotos zinātniskajai darbībai, pētot notariāta tiesības profesora Vladimira Bukovska vadībā. Studiju laikā iestājās un vēlāk darbojās studenšu vienībā “Latviete”.

Jau studiju laikā sāka darbu notāra Jāņa Purgala kantorī, kur strādāja no 1920. gada līdz J. Purgala nāvei 1934. gadā. Sākumā kā darbvede, vēlāk notāra palīgs.

1925.–1928. gadā strādāja par stenogrāfijas skolotāju Rīgas Valsts vidusskolā pieaugušajiem un Rīgas pilsētas 3. vidusskolā. 1932. un 1934. gadā bija notariāta tiesību pasniedzēja lauku pašvaldību tehnisko darbinieku kursos.

1934. gadā nokārtoja Tieslietu ministrijas rīkotu notāra zināšanu pārbaudījumu. 1935. gadā iecelta Rīgas apgabaltiesas notāres amatā. O. Jurkovskas notāra amata vieta/kantoris atradās Rīgas Jūrmalā – Dubultos, vēlāk arī Slokā.

Padomju okupācijas laikā 1940. gada 13. decembrī atbrīvota no amata, bet 20. decembrī iecelta par Rīgas Jūrmalas valsts notariālā kantora valsts notāru. Vācu okupācijas laikā no 1942. gada līdz 1944. gadam bija notāre Jēkabpilī.

O. Jurkovska bija aktīva gan profesionālajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Piedalījās 1. Latvijas juristu kongresa organizēšanā kā kongresa sekretāre. 1932. gada kongresā teica runu “Notāru izglītības un amata stāvoklis”. O. Jurkovska publicēja presē informāciju par kongresa darbu un arī savu runu, kurā iezīmēja nepieciešamību pēc jauna tiesiskā regulējuma notariāta tiesībās un piedāvāja risinājumus virknei praksē pastāvošu problēmu.

30. gados publicēta arī virkne citu viņas rakstu par civiltiesību, civilprocesa un notariāta tiesību jautājumiem. Raksti bija gan juridiski precīzi, gan rakstīti skaidrā un arī lasītājiem bez juridiskās izglītības saprotamā valodā. Īpaši nozīmīgs ir Krievijas Impērijas 1866. gada likuma par notariātu tulkojums, ko O. Jurkovska veica kopā ar savu zinātniskā darba vadītāju profesoru V. Bukovski. Šis likums bija spēkā un tika piemērots Latvijas Republikā no 1918. līdz 1938. gadam.

O. Jurkovskas darbība norāda uz vēlmi sakārtot Latvijas tiesisko sistēmu, visupirms notariāta tiesības, kuras viņa pārzināja vislabāk, un celt iedzīvotāju izpratni par tiesību jautājumiem, viņu tiesisko apziņu un juridisko kultūru.

O. Jurkovska baudīja kolēģu notāru cieņu, tostarp līdzdarbojoties notāru korporatīvajā organizācijā – Notāru padomē, un bija atpazīstama kā profesionāle. To apstiprina arī fakts, ka 1935. gadā tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, ieceldams komisiju Notāru likuma izstrādāšanai, tajā līdz ar senatoru profesoru V. Bukovski, Tiesu departamenta direktoru Aleksandru Meņģelsonu, Tieslietu ministrijas juriskonsultu Indriķi Grūbaumu, iekļāva divus notārus – Tukuma notāru Vili (Vilhelmu) Lūkinu un Rīgas Jūrmalas notāri O. Jurkovsku.

Notāru likuma likumprojektu pamatā izstrādāja tieši notāri O. Jurkovska un V. Lūkins. Likums pieņemts 1937. gadā un atjaunots spēkā 1993. gadā; ar grozījumiem tas ir spēkā joprojām.

1939. gadā Ministru kabinets O. Jurkovsku kā vienīgo sievieti iecēla Rīgas Jūrmalas pilsētas padomē. Togad tika ieceltas pilsētu padomes un no 59 pilsētu padomēm 25 pilsētās kopumā tika ieceltas 32 sievietes.

O. Jurkovska bija viena no pirmajām sievietēm, kas ieņēma amatu tiesu varā. O. Jurkovska ne tikai godprātīgi pildīja notāra amata pienākumus, bet arī aktīvi darīja visu, lai veidotu Latviju par tiesisku valsti, proti, celtu tās iedzīvotāju zināšanas par tiesību jautājumiem, vienotu Latvijas juristus, sakārtotu notariātu kā sistēmu, korporatīvi apvienotu notārus un ieviestu mūsdienīgas notariāta tiesības, lai notāri kopīgi darbotos Latvijas tiesību un tiesu sistēmas pilnveidošanā. Līdzdarbojās valsts dzīvē kā Rīgas Jūrmalas pilsētas domes locekle, aktīvi darbojās Notāru likuma izstrādāšanā, lasīja lekcijas pašvaldību darbiniekiem u. c.