Āpulejs bija Platona (Πλάτων) filozofiskās skolas piekritējs, viens no ievērojamākajiem 2. gs. autoriem, kura latīņu valodā sarakstītie prozas teksti ir saglabājušies līdz mūsdienām, parasti vislabāk zināms kā romāna “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās” (Metamorphoses (Asinus aureus), Metamorhoseon seu de Asino Aureo libri XI, 150. vai 170.–180. gads) autors.

Āpulēja daiļrade bijusi ļoti daudzveidīga (dzeja, zinātniskas un didiktiskas ievirzes darbi), kas liecina par autora erudīciju un ieinteresētību dažādos jautājumos. Tikai daļa no Āpulēja darbiem ir lasāma arī mūsdienās. Āpulēja literārās daiļrades nozīmīgums lielā mērā saistāms ar viņa prozai piemītošo stilu, tam raksturīgo iekšējo ritmu, arhaisku un poētisku vārdu izvēli, grēcismu lietojumu un citām iezīmēm, savukārt Āpulēja pieeja vārda mākslas aspektiem ir viens no apsvērumiem, kas ļauj viņu novērtēt kā spilgtu latīņvalodīgās sofistikas pārstāvi.

Pamatinformācija par Āpulēja biogrāfiju tiek iegūta no viņa paša daiļrades. Āpulēja ģimene uzskatāma par piederīgu vietējās sabiedrības elitei, tēvs bijis turīgs cilvēks, kurš ieņēmis Madaurā nozīmīgu amatu. Āpulējs ieguvis labu izglītību, skolojies Kartāgā, pēc tam Atēnās. Apguvis grieķu valodu, literatūru, filozofiju un vārda mākslu. Norādot uz savu interešu plašumu, darbā “Florida” (Florida, 150–170) Āpulējs poētiskā manierē saka, ka viņš Atēnās dzēris no dažādiem krāteriem, kas piepildīti ar zinībām – dzeju, ģeometriju, mūziku, dialektiku, filozofiju. Turklāt Āpulējs par sevi raksta, ka līdzās visam, ko pats minējis, viņš ar vienādu degsmi godinot deviņas mūzas, tātad, kā noprotams, kaut kādā mērā viņš sevi ir veltījis visiem zinību veidiem, ko katra mūza pārstāv. Āpulējs kādu laiku uzturējies arī Romā, kur nodarbojies ar oratormākslu. Aptuveni 155. gadā Āpulējs devies uz Aleksandriju, taču pa ceļam saslimis un bijis spiests palikt Oijas pilsētā (mūsdienu Tripole, Lībijas galvaspilsēta). Oijā Āpulējs saticis savu studiju biedru Pontiānu (Pontianus), ar kuru viņš bijis pazīstams kopš izglītošanās laikiem Atēnās. Pēc kāda laika Āpulējs apprecējies ar Pontiāna māti Prudentillu (Prudentilla), kura bija atraitne un ļoti turīga. Prudentillas pirmā vīra radiniekiem šīs laulības nav bijušas pa prātam, un viņi apsūdzējuši Āpulēju maģijas izmantošanā, lai savaldzinātu turīgo Prudentillu. Šīs apsūdzības likušas pamatu ievērojamai Āpulēja aizstāvības runai “Apoloģija jeb sevis aizstāvēšana [lietā] par maģiju” jeb “Par maģinua” (Apologia sive pro se de magia jeb De magia). Līdz aptuveni 170. gadam Āpulējs nodarbojies ar oratormākslu Kartāgā, pēc 170. gada par Āpulēju vairs nav skaidru ziņu.

Āpulējs uzskatāms par sava laika intelektuāli, kurš lieliski pārzinājis grieķu un latīņu valodā sarakstītos tekstus, veltījis sevi filozofijai, tādēļ dēvēts par Platona filozofu (philosophus Platonicus), bijis zinošs un prasmīgs retorikas jomā un izglītojis tajā arī savus skolniekus. Āpulēja radošā un profesionālā darbība rezultējusies viņa literārajā mantojumā.

Āpulēja darbi, kas nonākuši līdz mūsdienām, grupējami trijās daļās.

1. Romāns “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”.
2. Filozofiska satura teksti (atsevišķiem darbiem var būt arī strīdīgi dati par to autorību) – “Par Platonu” jeb “Par Platona mācību” (De Platone jeb De dogmate Platonis), “Par pasauli” (De mundo), “Par Sokrata dievu” (De deo Socratis).
3. Runas un deklamācijas. Par nozīmīgu laikmeta kultūrzīmi uzskatāma Āpulēja aizstāvības runa “Par maģiju”, kurā autors meistarīgi un vienlaikus ar izklaidējošu vieglumu demonstrē savas oratora prasmes, bet “Florida” pēc būtības vērtējams kā Āpulēja runu fragmentu paraugu izlase.

Āpulēja literārais mantojums spilgti raksturo mūsu ēras 2. gs. latīņu valodā sarakstītās literatūras tendences un valodas savdabību un pozicionē cilvēka redzējumu par viņa vietu un lomu sabiedrībā, kā arī atklāj būtiskas kultūrvēsturiskas laikmeta tendences un sabiedrības sociālos slāņus. Āpulējs pats kā personība, ciktāl ir iespējams par viņu spriest, ceļo, izglītojas un pilnveidojas dažādās kultūrtelpās, kas kopumā raksturo gan viņa laika pasaulei būtiskos izglītības un kultūras centrus, gan atklāj šīs pasaules eklektisko un dinamisko dabu, sniedzot iespēju pašu autoru kaut kādā mērā identificēt arī ar viņa romāna “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās” centrālo tēlu Lūciju, kurš vēlas izzināt pasaules noslēpumus un ir spiests pārvarēt dažādus šķēršļus, lai pāraugtu jaunā kvalitātē. Āpulēja oratorproza atklāj laikmetam raksturīgās tendences vārda mākslas jomā, kā arī sniedz iespēju ielūkoties ļoti specifiskā tiesvedības gadījumā, kurā izteikta apsūdzība par maģijas praktizēšanu.

Āpulēja personības un daiļrades izziņa allaž liek atgriezties arī pie viņa paša dzīvesstāsta, kas, kā bieži tiek norādīts, lai gan nav pilnībā zināms, atgādina kāda piedzīvojumu romāna sižetu: ceļojumi, maģijas klātbūtne, personības plašais zinību klāsts un interešu daudzveidība. Āpulēja sasaiste ar maģijas praksēm un misticimu bija samērā ierasta parādība gan pagāniskajā, gan kristietiskajā telpā. Āpulēja literārais mantojums ir daudzu sižetu iedvesmotājs.

Ņemot vērā, ka Āpulēja personība ierasti tika saistīta ar dažādām mistifikācijām un maģiju, nav pārsteidzoši, ka viduslaiku manuskriptos pieminētā maģiskā ierīce, ar kuras palīdzību tika noteikts, vai pacients dzīvos vai mirs, pazīstama arī ar nosaukumu Āpulēja sfēra (Apuleian Sphere).