Jūras spēki ir ieroču šķiru un regulāro spēku veids, kuru uzdevums ir valsts interešu aizstāvēšana uz jūras un piekrastes rajonos un valsts militāro mērķu un uzdevumu izpilde jūras karadarbībā (naval warfare).

Jūras spēki ir viens no trim klasiskajiem ieroču šķiru veidiem paralēli sauszemes un gaisa spēkiem; dažās valstīs vēl izšķir kosmosa spēkus (space force) un kiberspēkus (cyber units). Jūras spēki tiek izmantoti vienā no pieciem operacionālajiem domēniem – jūras domēnā (paralēli gaisa, sauszemes, kosmosa un kibertelpas domēniem) – atklātajā jūrā (green water navy) un okeānos (blue water navy). Tādām valstīm kā Amerikas Savienotās Valstis (ASV) ir arī jūras spēku atzars, kuru galvenā darbības vieta ir upes un iekšējie ūdeņi (brown water navy). Jūras spēkos ieskaita karakuģus, speciālos kuģus, lidaparātus, krasta aizsardzības baterijas un jūras kājniekus (lielākām valstīm jūras kājnieki ir atsevišķs spēku veids). Jūras spēku galvenais uzdevums ir teritoriālās jūras un ekskluzīvās ekonomiskās zonas novērošana un aizsardzība. Jūras spēki novēro savu atbildības rajonu ar karakuģiem uz jūras, zemūdenēm, lidaparātiem un krastā izvietotiem sensoriem – radiolokācijas un elektrooptiskām iekārtām. Jūras spēki ir centrālie spēki jūras karadarbībā.

Ūdens klāj 70 % zemes virsmas un 90 % izejvielu un preču tiek transportēts pa jūru. Jūra ir arī nozīmīgs iztikas avots. Tā ir apgādājusi cilvēkus ar iztiku, izejmateriāliem, nodrošinājusi politisko un ekonomisko darbību un atbalstījusi daudzu lielvalstu attīstību gadsimtiem ilgi. Mūsdienās ekonomiskā darbība uz jūras ir kļuvusi par nozīmīgu globālās izaugsmes un ekonomiskās labklājības stūrakmeni. Ekonomiskā darbība uz jūras nodrošina 90 % izejmateriālu un preču plūsmu pasaulē, un spēja izmantot jūras apgādes un sakaru līnijas (Sea Lines of Communication) ir svarīgs gan Eiropas, gan Latvijas attīstības un drošības faktors. Līdz ar to jūras un okeāna, kā arī kuģojamo upju nozīme valstu tautsaimniecībā ir ļoti nozīmīga, un šo resursu aizstāvēšanai un nodrošināšanai savām interesēm jūras valstis veido jūras spēkus, kas apsargā nacionālās tirdzniecības flotes, resursu ieguves vietas un jūras tranzīta ceļus. Jūras un okeāni ir savā starpā saistīti, un karakuģi var pārvietoties neierobežoti pa jūras ceļiem, ļaujot karakuģus izmantot gan karadarbībai, gan arī diplomātiskos nolūkos. Jūras spēki bieži tiek izmantoti preventīvos nolūkos vai dabas katastrofu novēršanai. Jūras spēki spēj pārvietot militārās vienības, personālu un tā apgādes materiālus starp kontinentiem lielos daudzumos un relatīvi ātri, nodrošinot militāru klātbūtni nepieciešamajās zemeslodes vietās. Neskatoties uz ieguvumiem, jūras spēki ir salīdzinoši resursu un finanšu ietilpīga ieroču šķira, ar ko jārēķinās, veidojot un attīstot šo vienu no senākajiem spēku veidiem.

Jūras spēki parasti tiek veidoti no dažāda veida kara kuģiem, speciālajiem kuģiem, lidaparātiem, krasta aizsardzības vienībām un speciāli apmācītiem karavīriem – jūras kājniekiem. To uzdevums ir īstenot operācijas jūras karadarbībā.

Jūras karadarbība ir plašs jēdziens, kas ietver kara īstenošanu ar:

• militāriem līdzekļiem vai līdzekļiem, kuri ir pakļauti militārai kontrolei, kas operē virs, no vai uz jūras;

• militāriem spēkiem, kas iesaistīti cīņā pret sauszemes vai gaisa mērķiem ar bāzi uz jūras;

• militāriem spēkiem, kas cīnās pret jūras mērķiem no zemes;

• militāriem spēkiem, kas cīnās pret jūras mērķiem no gaisa.

Jūras karadarbības galvenie mērķi ir jūras kontrole (sea control) un/vai jūras liegums (sea denial). Jūras karadarbības literatūrā sastopams arī jēdziens “jūras kundzība”, tomēr to uzskata par novecojušu jēdzienu, ņemot vērā tehnoloģisko attīstību un jūras lielvalstu paritāti.

Jūras kontrole ir stāvoklis, kad kādā noteiktā akvatorijā noteiktu laiku un noteiktā līmenī draudzīgie spēki spēj veikt jūras karadarbības operācijas un vienlaicīgi var liegt pretiniekam izmantot to pašu akvatoriju. Jūras kontrole nenozīmē, ka pretinieks nemēģinās veikt operācijas, bet tā nozīmē, ka “cena”, izmantojot šo akvatoriju, būs pietiekami augsta, lai atturētu pretinieka spēkus. Jūras kontroli var panākt ar vairākiem paņēmieniem, tādiem kā izšķiroša kauja (decisive battle), ofensīvas darbība (offensive action) un blokāde.

Savukārt jūras liegums var norādīt uz divām atšķirīgām situācijām cīņā par jūras dominanci. Vienā gadījumā pretiniekam ir liegta jūras akvatorija izmantošana ar domu, ka arī draudzīgie spēki to neizmantos. Šādu situāciju var panākt, slēdzot jūras akvatoriju ar mīnu vai zemūdeņu palīdzību vai izmantojot pretpiekļuves un teritorijas liegšanas konceptu. Šādā gadījumā jūras liegumu var izmantot kā pasākumu, kas papildina jūras kontroli, lai slēgtu daļu no operāciju rajona. Otrā gadījumā jūras lieguma operācija apvieno vairākas darbības ar mērķi apstrīdēt jūras kontroli.

Tāpat kā citas ieroču šķiras jūras spēki kopš 19. gs vidus ir piedzīvojuši strauju tehnoloģisko attīstību. To var nosacīti iedalīt četros posmos. Pirmo posmu iezīmē tvaika dzinēju izmantošana buru vietā, bruņu parādīšanās, lielgabalu un jūras mīnu uzlabošana, torpēdas izgudrošana un rāciju parādīšanās. Pirmais posms noslēdzās ar Krievijas–Japānas karu. Otro posmu – no Pirmā pasaules kara beigām līdz Otrajam pasaules karam – raksturo jūras karadarbības papildināšana gaisa un zemūdens domēnos, bet trešais posms, kas turpinājās līdz Otrā pasaules kara beigām, pilnībā izmainīja jūras karadarbību līdz ar elektromagnētiskā starojuma spektra un zemūdens skaņas pārvietošanās efektu izmantošanu, kas noveda pie vadāmās munīcijas izmantošanas aiz horizonta redzamības. Mūsdienās jūras karadarbības tehnoloģiskā attīstība atrodas ceturtajā posmā, ko raksturo atomdzinēju un ieroču izmantošana, attālināti vadāmo un autonomo tehnoloģiju ieviešana un visbeidzot – mākslīgā intelekta izmantošana.

Mūsdienās jūras spēki valstu bruņojumā saglabājuši tikpat lielu nozīmi kā iepriekš. To demonstrē ASV, Lielbritānijas, Francijas, Nīderlandes un citu valstu īstenotā kampaņa “Kuģošanas brīvība” (Freedom of Navigation, FON), kas ir spilgts diplomātisko un militāro spēju signāls pret Ķīnas patvaļīgo Dienvidķīnas jūras pārvaldību, tai skaitā pret nelikumīgu kuģošanas ierobežošanu un jūras resursu izmantošanu. Tomēr Ķīnas uzsāktā straujā flotes attīstība, būvējot un attīstot aviācijas bāzeskuģus un to kaujas grupas, ir izaicinājums ASV pārvaldītajai hegemonijai pasaules okeānos. Neskatoties uz lielvalstu bruņošanos un mestajiem izaicinājumiem, jūras spēki joprojām spēs netraucēti pārvietoties, atbalstot gan diplomātiskos centienus, gan militārās operācijas.

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO), Eiropas Savienības (ES) un citu valstu dalība pirātisma apkarošanā un civilo kuģu aizsardzībā ir aktuāla apgabalos, kuros ir augsta kriminālā aktivitāte un norisinās militārie konflikti. Operācijas “Ocean Shield” (NATO, 2008–2016) un “Operation Atalanta” (ES, kopš 2008) ir divas ievērojamākās operācijas, kas vērstas cīņai pret pirātismu pie Somālijas krastiem. Nozīmīga ES vadīta jūras spēku operācija ir arī “Operation Aspides”, kuras mērķis ir aizsargāt civilo kuģniecību no Jemenā karojošajiem hutiešiem. Papildus ES misijai Sarkanajā jūrā un Adenas līcī darbojas ASV vadītā misija, kurā piedalās 10 valstis, lai aizsargātu arī tirdzniecības floti pret Jemenā karojošajiem hutiešiem.

Jūras spēku attīstība ir cieši saistīta ar resursu pieejamību, jo jūras spēku tehniskajiem līdzekļiem ir nepieciešami ievērojami resursi, kas nosaka kuģu un vienību daudzfunkcionalitāti, pildot gan miera, gan kara laika uzdevumus. Nozīmīgākās Rietumeiropas jūras lielvalstis ir Lielbritānija, Francija, Spānija, Itālija un Nīderlande. Visām šīm valstīm ir spēku un līdzekļu pārvietošanas (power projection) spēja, kas ļauj pa jūras ceļiem nogādāt karaspēku uz jebkuru pasaules vietu.

Jūras spēku nozīme kara laikā ir pierādījusies visos lielākajos vēstures konfliktos. Pirmajā pasaules karā jūras līniju kontrole Ziemeļjūrā un tālā Vācijas blokāde ļāva ierobežot Vācijas iespējas sevi apgādāt, būtiski atbalstot sabiedroto uzvaru. Būtisks notikums Pirmā pasaules kara laikā bija kauja par Jitlandi, kas tiek uzskatīta par pēdējo kaujas kuģu sadursmi cilvēces vēsturē. Kaujā, kurā satikās Vācijas un Lielbritānijas karakuģi, pēdējo reizi tika izmantoti lielgabali, lai iznīcinātu pretinieka floti.

Otrajā pasaules karā jūras spēki būtiski ietekmēja kara gaitu gan Atlantijas okeānā, gan Klusajā okeānā. Karā Atlantijas okeānā Sabiedroto cīņa ar vācu zemūdenēm ir plaši zināms notikums, kam bija būtiska ietekme, gan vājinot Lielbritānijas pozīcijas, gan iesaistot karā ASV, kā arī panākot Vācijas sabrukumu. Operācija “Overlord” jeb kauja par Normandiju ir viens no spilgtākajiem Otrā pasaules kara notikumiem, kas ievadīja Otrā pasaules kara beigas. Desanta operācijā Francijas ziemeļos bija iesaistīti vairāki tūkstoši kuģu un daudz jūras kājnieku, kuru drosme un lielie zaudējumi ir iemūžināti daudzās populārās spēlfilmās un literatūrā. 1939. gadā Vidusjūrā pirmo reizi tika izmantoti aviācijas bāzeskuģi, ar kuru lidmašīnām Lielbritānijas spēki cīnījās pret Itālijas jūras eskortkuģiem.

Kaujās par Kluso okeānu atzīmējams uzbrukums ASV bāzei Pērlhārborā, pēc kura ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā Klusajā okeānā, kā arī citas jūras kaujas, kā Koraļļu jūras kauja, Leites līča kauja un Midveja kauja. Šajās cīņās ASV un Japānas jūras spēki savā starpā cīnījās, kuģiem atrodoties ārpus redzesloka, izmantojot tikai lidaparātus, kas atradās uz aviācijas bāzeskuģiem.

Nozīmīgākais militārais konflikts 20. gs., kurā centrālo vietu ieņēma jūras spēki, bija Folklendu karš starp Argentīnu un Lielbritāniju Atlantijas okeāna dienvidu daļā, kur Argentīna 1982. gadā okupēja mazu salu grupu – Folklenda salas, un Lielbritānija bija spiesta tās atkarot, nosūtot jūras spēku taktisko grupu (task force) un divas kājnieku (3. jūras kājnieku un 5. kājnieku) brigādes uz 16 000 km tālajām salām. Jūras spēku uzdevums bija nodrošināt sekmīgu kājnieku izsēšanos un uguns atbalstu.

Nozīmīgāko, kā arī vienu no pirmajiem un nopietnākajiem ieguldījumiem zemūdens tehnoloģiju attīstībā ir devis amerikāņu izgudrotājs Deivids Bušnells (David Bushnell), pēc kura idejām tika izstrādātas zemūdenes un jūras mīnas, kas bija tālu priekšā savam laikam.

Viens no ietekmīgākajiem jūras spēku tehnoloģiju izgudrotājiem bija zviedru izcelsmes amerikānis Džons Ēriksons (John Ericsson), kura vārds saistās gan ar kuģa dzenskrūves izgudrošanu (“USS Princeton”), gan ar grozāma lielgabala un kuģa “USS Monitor” konstrukcijas izgudrošanu un būvi.

Roberts Vaitheds (Robert Whitehead) bija angļu inženieris, kurš jūras karadarbības vēsturē iegājis kā modernās torpēdas izgudrotājs. R. Vaitheds pārņēma cita izgudrotāja Džovanni Lupisa (Giovanni Luppis) torpēdas modeli un, to uzlabojot, radīja ieroci, ko var izšaut uz pretinieku no kuģa taisnā līnijā. 1866. gadā torpēda tika demonstrēta Austrijas Impērijas Jūras spēku komitejai, kura atbalstīja ieroča iekļaušanu jūras spēku arsenālā. Dažus mēnešus pēc R. Vaitheda biroja apmeklējuma Luiss Švarckopfs (Louis Victor Robert Schwartzkopff) arī radīja līdzīgu torpēdu, gan ar uzlabotu tehnoloģiju, bet balstītu tādos pašos principos.

Lielāko Eiropas ražotāju augšgalā ierindojas Lielbritānijas “BAE Systems” un “Babcock”, Itālijas “Leonardo” (iepriekš “Finmeccanica”) un Francijas “Thales”. Atpazīstami nozares uzņēmumi ir arī Zviedrijas “SAAB” un Vācijas “Rheinmetall”.

Pašreiz (2024. gadā) nepastāv nekādi ierobežojumi šī ieroču veida izgudrošanai un ražošanai, ja tas ir saskaņā ar kara likumiem un konvencijām. Karadarbību uz jūras regulē Sanremo rokasgrāmata, kurā ir izklāstīti jūras karadarbības principi.

Pirmais jūras kaujas attēlojums ir datēts ar 15. gs. beigām, bet jūras kauju un jūras spēku attēlojums mākslā kā atsevišķs žanrs izveidojās 17. gs. Holandē laikā, ko dēvē par Holandes Zelta laikmetu. Holandes jūras lielvalsts statusa iedvesmoti, mākslinieki gleznoja gan kuģus, gan jūras kaujas.

No vēlāko laiku māksliniekiem minams viens no spilgtākajiem un zināmākajiem jūras kauju attēlotājiem mākslā – krievu marīnists Ivans Aivazovskis (Иван Константинович Айвазовский). I. Aivazovskis bija Krievijas Impērijas galma oficiālais jūras spēku gleznotājs un savās gleznās ir atspoguļojis jūras kaujas, ostas un jūras ainas.

Popkultūra padarīja slavenu arī Viljamu Tērneru (Joseph Mallord William Turner), attēlojot viņa gleznu “Kaujas “Temeraire”, kas tiek vilkta uz pēdējo piestātni, lai to demontētu” (The Fighting Temeraire, tugged to her last berth to be broken up, 1838) spēlfilmā “Operācija “Skyfall”” (Skyfall, 2012, režisors Sems Mendess, Sam Mendes) ciklā par britu slepeno aģentu Džeimsu Bondu (James Bond). Līnijkuģis “HMS Temeraire” piedalījās Trafalgāras kaujā, un bija vadošais kuģis kolonnai, kurā atradās admirāļa Horeišo Nelsona (Horatio Nelson) flagmanis “HMS Victory”.

Popkultūrā un spēlfilmās ir iemūžināta skarbā dzīve uz jūras gan jūras spēku ikdienā, gan kaujas apstākļos. Slavenākā un spilgtākā spēlfilma no burukuģu laikmeta ir “Kapteinis un komandieris: Uz pasaules malu” (Master and Commander: The Far Side of the World, 2003, režisors Pīters Vīrs, Peter Weir), kas atspoguļo Lielbritānijas konfliktu ar Franciju un jūrnieka ikdienu burukuģu laikmetā. Spēlfilma “Zemūdene” (Das Boot, 1981, režisors Volfgangs Petersens, Wolfgang Petersen) stāsta par vācu zemūdeni un tās komandu kaujā par Atlantijas okeānu, savukārt spēlfilma ““Red October” medības” (Hunt for Red October, 1990, režisors Džons Maktīrnans, John McTiernan) balstīta vēsturiskos notikumos 1975. gadā Baltijas flotē, kad kapteinis sacēlās pret flotes vadību. Šis vēsturiskais notikums iemūžināts arī Latvijas daudzsēriju spēlfilmā “Dumpis” (2023, režisors Andrejs Ēķis).