Barmenas/Reinas misijas (Rheinischen Missionsgesellschaft) sūtīta, Auguste Vietnieka darbojās Nīderlandes Austrumindijā (mūsdienās Indonēzija), Sumatras salā (1899–1910), kur strādāja kā misijas skolotāja bataku tautu grupā un nodibināja skolu Pangaloanā. Savā misijas darbā viņa bija nozīmīga cīnītāja par sieviešu līdztiesību. Pestīšanas armijas virsniece, viena no tās veidotājām Latvijā (1923–1944).

A. Vietnieka piedzima Viļķenes draudzes skolas skolotāja un rakstveža Jāņa Vietnieka ģimenē. Tēvs nomira 38 gadu vecumā, kad Augustei bija tikai deviņi gadi. Mātei Katrīnai Šarlotei (dzimusi Kļaviņa) vīra zaudējums bija liels trieciens. Viņa saslima un pēc tam īsti neatveseļojās. Māte nomira sešus gadus pēc vīra nāves – 44 gadu vecumā. Šo apstākļu dēļ A. Vietnieka mācījās meiteņu arodskolā Rīgā (Mädchengewerbeschule), ko pabeidza 1890. gadā. Tad viņa iestājās Rīgas jaunavu biedrības meiteņu rokdarbu skolā – pēdējā jeb t. s. “bonnu kursā” (Fröbelschen Bonnenkursus).

1894. gadā A. Vietnieka nokārtoja privātskolotājas eksāmenu un varēja doties uz Sevastopoli, kur viņai tika piedāvāta skolotājas vieta.

1917. gadā A. Vietnieka mācījās Pestīšanas armijas virsnieku koledžā (International Training College) Londonā.

Laikā no 1894. līdz 1898. gadam A. Vietnieka strādāja par skolotāju vairākās vācu kolonijās – Sevastopolē, Volgas kolonijā Betingerē, Kurskas guberņā, Odesas apkārtnē (Aleksandershilfē un Groslībentālē). Šajā darbā viņai radās vēlme doties uz Sibīriju mācīt ieslodzīto bērnus vai arī darīt kādu citu žēlsirdības darbu bērnu labā. 1898. gadā A. Vietniekas uzmanību piesaistīja misijas darbs.

Pēc nonākšanas Barmenā 1899. gadā A. Vietnieka pavadīja pāris mēnešus misijas inspektora Augusta Vilhelma Šreibera (August Wilhelm Schreiber) namā, pēc tam izgāja dažus apmācības mēnešus Elberfeldes slimnīcā (Ziemeļreinā-Vestfālenē) un tad 1899. gada rudenī devās uz Laguboti (Sumatras salā).

A. Vietniekas misijas darbs norisinājās vairākos posmos. Pirmais posms (1899–1902) ir saistāms ar Laguboti, kur viņa strādāja skolā kopā ar vācieti Lizeti Nīmani (Lisette Niemann) un norvēģieti Tūru fon Vēdelu-Jarlsbergu (Thora von Wedel-Jarlsberg). Viņas darbs bija gan dienas skolā ar meitenēm un jaunietēm līdz 20 gadu vecumam, gan ar 12–15 gadus veciem zēniem, vakarskolā, kur A. Vietnieka mācīja vecākas meitenes. Viņa arī vadīja svētdienas skolu 30 bērniem.

Nākamais darba posms norisinājās Pangaloanā 1902.–1903. gadā, kad misijas vadītājs Gotfrīds Simons (Gottfried Simon) lika A. Vietniekai atvērt meiteņu skolu. A. Vietnieka saskārās ar darba sākuma grūtībām, bet pēc vairāku mēnešu cīņas Pangaloanā tomēr izveidojās skola, ko apmeklēja ap 30–40 meiteņu un 30 zēnu.

Šajā reģionā A. Vietnieka četras dienas nedēļā strādāja Pangaloanā. Vēl divas dienas nedēļā viņa devās uz divām filiālēm Aeksarulā un Tarutungā (Nīderlandes Austrumindijā), kur viņa vadīja vakarskolu. Arī svētdienas galvenokārt tika pavadītas Aeksarulā, apmeklējot slimos un runājoties ar sievietēm, kuras nāca uz dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma sievietēm tika mācīti Bībeles panti, kas bija jāiegaumē, un dažādi dziesmu panti. Pēcpusdienā notika svētdienas skola bērniem.

Kaut arī misijas darbs Pangaloanā bija veiksmīgs, A. Vietnieka tomēr tika atsaukta uz Laguboti, kur norisinājās trešais misijas darba posms (1903–1910). Tur viņa strādāja dienas skolā, kas notika piecas reizes nedēļā no 9.30 līdz 13.00. Reliģijas mācībā visi bērni bija sadalīti trijās grupās; mazāko bērnu grupas vadīja vietējie asistenti. Pārējos priekšmetos bērni tika sadalīti sešās grupās, un katrai grupai bija savs vietējais bataku skolotājs. Skolotājiem asistenti bija bāreņi vai internātskolas audzēkņi. Mācību gada noslēgumā visiem bērniem bija eksāmeni. Vēl A. Vietnieka četras reizes nedēļā palīdzēja vakarskolā, kas notika no 18.30 līdz 21.30. 1904. gadā viņa pārņēma visu skolu uzraudzību šajā apgabalā – Laguboti bija divas skolas, tāpat skolas bija arī vairākos ciematos. Otra nozīmīgākā A. Vietniekas kalpošana bija lepras kolonijā Hutasalemā (Salemas ciemā), kur viņa mācīja Bībeles stundas un sarunājās ar sievietēm. 1910. gada novembrī A. Vietnieka ieradās atvaļinājumā Eiropā un vēlāk turpināja kalpošanu Krievijā.

1917. gadā A. Vietnieka mācījās Pestīšanas armijas virsnieku (pilna laika mācītāju) koledžā Londonā un pēc tam divus gadus darbojās Mančestrā. Pēc tam strādāja toreizējā Čehoslovākijā, Somijā un Krievijā. Latvijā A. Vietnieka palīdzēja uzsākt Pestīšanas armijas darbu (1923).

A. Vietniekas galvenā nodarbošanās sākotnēji bija vadīt misijas staciju Rīgā, kuras darbinieki palīdzēja trūkumcietējiem, izdalīja ēdienu un apmeklēja slimos un mirstošos. 1930. gadā stacija tika pārcelta uz Galveno štābu sevišķiem uzdevumiem, kas saistīti ar ziedojumu vākšanu. A. Vietnieka bija atbildīga arī par jaunatnes darbu. Kā vadītāja apmeklēja Pestīšanas armijas korpusus dažādās Latvijas vietās. 01.09.1933. atvaļināta no aktīvā dienesta, viņa tomēr turpināja korpusu apmeklējumus, tulkoja literatūru, rakstīja izdevumam “Kara Sauciens”.

1940. gada augustā, padomju okupācijas apstākļos, kopā ar citām Pestīšanas armijas virsniecēm iestājās par tās saglabāšanu, tāpēc viņu pratināja varas iestādes.

1944. gada rudenī A. Vietnieka atstāja Rīgu un devās uz Pestīšanas armiju Vācijā, 1945. gadā nonāca Zviedrijā. 1947. gada novembrī viņa devās uz Angliju, kur pavadīja vecumdienas Pestīšanas armijas aprūpē.

Būtiska A. Vietniekas darba šķautne ir saistīta ar cīņu par sieviešu līdztiesību. Viņa nebija gatava pakļauties patriarhālajai sistēmai, kas valdīja Laguboti misijas stacijā. Tajā neatkarīgi no misijas māsu spējām, prasmēm un izglītības tika sagaidīts, ka misionāru sieviešu konferencēs vadītājs un sludinātājs būtu misionārs vīrietis. Ja nepiedalītos neviens misionārs, tad Dieva Vārdu sievietēm varētu pasludināt kāds no draudzes vecajiem, skolotājiem, evaņģēlistiem vai vienkārši kristīgs vīrietis. Tieši jautājums par sieviešu emancipāciju bija iemesls A. Vietniekas atsaukšanai no Pangaloanas, jo misijas priekšnieks G. Simons nebija apmierināts ar viņas brīvdomību un spējām. Priekšnieks nebija ticējis, ka A. Vietniekai izdosies nodibināt skolu un izpildīt uzdevumu. Šis konflikts A. Vietniekai gandrīz lika atstāt misijas lauku agrāk, nekā bija paredzēts. Kopā ar misionāri L. Nīmani viņa cīnījās par māsu darba atzīšanu un sieviešu emancipāciju.

A. Vietniekas un citu māsu darbs bija ļoti sekmīgs, jo meiteņu skolas Laguboti un Pearajā pozitīvi ietekmēja meiteņu skolu apmeklējumu. 1910. gadā Pearajā meitenes bija 29 % no visiem skolēniem, Laguboti – 33 %, bet citos reģionos vidēji tikai 18 % no visiem skolēniem bija meitenes.

A. Vietnieka Latvijā nebija plaši zināma kā misionāre, tomēr par viņas darbu ir pieejamas publikācijas vācu, igauņu un latviešu valodā. Viņa bija pazīstama Pestīšanas armijas rindās, un par šo kalpošanu ir diezgan daudz informācijas izdevumā “Kara Sauciens”.