Fantastiskā literatūra apzīmē literāros žanrus, kuru uzbūvē svarīga nozīme ir fantastiskajam, iztēlotajam un iracionālajam elementam. Plašāk zināmie fantastiskās literatūras žanri ir zinātniskā fantastika, šausmu literatūra un fantāzijas literatūra. Šai kategorijai pieskaita arī maģisko reālismu, sirreālo prozu, nonsense literatūru, literāro pasaku un dzīvnieku fabulu.

Rietumu literatūrzinātnē bijuši vairāki mēģinājumi klasificēt literāros žanrus pēc fantastiskā elementa klātbūtnes. Viens no 20. gs. vadošajiem strukturālisma teorētiķiem francūzis Cvetans Todorovs (Tzvetan Todorov) pirmais piedāvāja fantastisko literatūru iedalīt divās pamata kategorijās: savādajā (uncanny – mazticamas situācijas atveidojums zināmajā realitātē) un brīnumainajā (marvellous – pilnībā neiespējamas situācijas atveidojums vai iztēlots paralēlas realitātes modelis). Šai iedalījumā galvenā atšķirība starp abām kategorijām ir faktā, vai fantastiskais elements literārajā darbā ir vismaz teorētiski iespējams vai pilnībā neticams. Fantastiskās literatūras žanra pētniecībā ar “brīnumaino” paveidu saprot galvenokārt fantāzijas literatūru, bet “savādais” vairāk nosliecas šausmu literatūras virzienā. C. Todorovs definē vēl trešo paveidu, fantastisko (fantastic), kas ir “neveiklā pozīcijā” starp reālo un nereālo, nespējot pilnībā iekļauties ne reālajā, ne nereālajā pasaules atveidojumā. Fantastisko vēstījuma paveidu raksturo pastāvīga lasītāja un/vai varoņa šaubas, jo ne lasītājs, ne varonis nespēj skaidri izvēlēties, vai attēlotais fantastiskais notikums vai būtne jāuztver tiešā nozīmē kā reāli notiekoša norise vai eksistējoša parādība, vai šos notikumus var skaidrot kā varoņa vīzijas, sapņus vai metaforas un simbolus citām, piemēram, psiholoģiskām norisēm. Autors šajā ziņā nekādas norādes nesniedz, tāpēc lasītājs piedzīvo jau pieminētās šaubas.

Citu fantastiskās literatūras iedalījumu piedāvā amerikāņu literatūrzinātniece Daiena Vagonere (Diana Waggoner), nodalot, pirmkārt, literāros darbus, kuros pārdabiskā esamība tiek uzskatīta par pašsaprotamu (pirmsreālisma literatūru, piemēram, pasakas, leģendas), otrkārt, darbus, kuros pārdabiskais tiek noliegts (reālisma literatūru – reālisma stilā tapušus romānus, stāstus un noveles), un, treškārt, darbus, kuros pārdabiskajam ir psiholoģiski iemesli (postreālisma literatūru, piemēram, maģisko reālismu, daļēji – šausmu literatūru un dažādus postmodernisma paņēmienus). Žanrus, kuros pārdabiskais elements atainots kā iespējams, bet iespējams citā realitātē (piemēram, citā pasaulē vai nākotnē), pētniece dēvē par “teorētisko literatūru” (speculative fiction). Teorētiskās literatūras darbi piedāvā lasītājam palūkoties uz realitāti nevis jau pierastajā (reālistiskajā), bet citā, izmainītā veidolā. Rakstnieki par pamatu saviem darbiem izvēlas kādu realitātes aspektu, kas tiek mainīts no reālistiskā viedokļa nesiespējamā veidā, un, izmantojot šo “neticamo” pārmaiņu, rada alternatīvu, citādu pasaules ainu. Autora interese, izmantojot šādu paņēmienu, gandrīz vienmēr ir raksturot cilvēka būtības un psiholoģiskos aspektus, kas atklājas ”neticamo” pārmaiņu rezultātā. Parasti uzskata, ka teorētisko literatūru veido trīs žanri: zinātniskā fantastika, fantāzijas literatūra  un šausmu literatūra.

Zinātniskās fantastikas autori un darbi: Žila Verna (Jules Gabriel Verne) “Ceļojums uz Mēnesi” (De la terre à la lune, 1865), Roberta Lūisa Stīvensona (Robert Lewis Stevenson) “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts” (Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde, 1886), Herberta Velsa (Herbert George Wells) “Laika mašīna” (The Time Machine, 1895), Oldesa Hakslija (Aldous Huxley) “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (Brave New World, 1932), Džordža Orvela (George Orwell) “1984” (1984, 1949), Artura Klārka (Arthur Clarke) “2001: Kosmosa odiseja” (2001: A Space Odyssey, 1968), Reja Bredberija (Ray Bradbury) “451 grāds pēc Fārenheita” (Fahrenheit 451, 1953), Aizeka Azimova (Isaac Asimov) “Es, robots” (I, Robot, 1950), Roberta Heinleina (Robert Heinlein) “Svešinieks svešā zemē” (Stranger in a Strange Land, 1961), Rodžera Zelaznija (Roger Zelazny) “Nemirstīgais” (This Immortal, 1966), Viljama Gibsona (William Gibson) “Neiromants” (Neuromancer, 1984).

Fantāzijas žanra autori un darbi: Dž. R. R. Tolkīna (J. R. R. Tolkien) “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 1954–1955) un “Silmarilliona” (The Silmarillion, 1977), Klaiva Steipla Lūisa (Clive Staples Lewis) “Nārnijas hronikas” (Chronicles of Narnia, 1950–1956), Ursulas Krēberes Le Gvinas (Ursula Kroeber Le Guin) “Jūrzemes burvis” (Wizard of Earthsea, 1968–2001), Terija Pračeta (Terry Pratchett) “Diskpasaule” (Discworld, 1983–2015), Džordža Reimonda Ričarda Mārtina (George Raymond Richard Martin) “Dziesma par ledu un uguni” (Song of Ice and Fire, 1996), Dž. K. Roulingas (J. K. Rowling) “Harijs Poters” (Harry Potter, 1997–2007).

Šausmu literatūras autori un darbi: Mērijas Šellijas (Mary Shelley) “Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs” (Frankenstein Or The Modern Prometheus, 1818), Brema Stokera (Bram Stoker) “Drakula” (Dracula, 1897), Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) stāsti (1832–1849), Hovarda Filipa Lavkrafta (Howard Phillip Lovecraft) stāsti (1919–1935), Šērlijas Džeksones (Shirley Jackson) “Spokošanās Kalna mājā” (The Haunting of Hill House, 1959), Aira Levina (Ira Levin) “Rozmarijas bērns” (Rosemary’s Baby, 1968), Stīvena Kinga (Stephen King) “Kerija” (Carrie, 1974), “Mirdzums” (The Shining, 1977), “Zvēru kapiņi” (Pet Sematary, 1983), “Tas” (It, 1986).