Pļavas vilkmēle Succisa pratensis ir daudzgadīgs kaprifoliju dzimtas augs, kas visbiežāk ir sastopams dabiskos zālāju biotopos – pļavās un ganībās.

Ģints nosaukums radies no tā, ka augs izsenis izmantots, lai ārstētu ādas slimības (piemēram, kašķi), kas saistītas ar niezi. Latīņu valodā vārds scabere apzīmē niezi. Savukārt sugas epitets pratensis apzīmē auga augšanas vietu – pļavu. Latviešu valodā nosaukums cēlies no tā, ka auga lapa ir gluda, ādaina un pretskatā atgādina izkārtu mēli.

Kaprifoliju dzimtu mēdz dēvēt arī par sausseržu dzimtu. Agrāk nodalīta atsevišķa dipsaku dzimta, tomēr jaunākie filoģenētiskie pētījumi tādu vairs nenošķir, bet iekļauj kaprifoliju dzimtā. Filoģenētiskie un evolucionārie pētījumi vedina domāt, ka kaprifoliju dzimta divdīgļlapju klasē nodalījusies 90 līdz 100 miljonus gadu senā pagātnē. Mūsdienās kaprifoliju dzimtas augi sastopami visā pasaulē, tomēr lielākā to daudzveidība ir Ziemeļamerikas austrumos un Austrumāzijā, mazāk sugu ir Āfrikā. Šobrīd dzimtā apvienotas 33–42 ģintis un aptuveni 860 sugas.

Pļavas vilkmēles dabiskais areāls ir Eiropa, Sibīrijas rietumi un atsevišķas valstis Ziemeļāfrikā. Suga introducēta Ziemeļamerikas austrumu krasta pavalstīs.

Daudzgadīgs, vidējs līdz liels (25–100 cm garumā) lakstaugs. Stublājs stāvs, augšdaļā zarains, retāk vienkāršs, parasti kails tāpat kā lapas. Dažreiz lapas un stublājs skraji ar matiņiem. Piezemes lapas – rozetē, uz stublāja tās ir pretējas. Lapas plātne vesela, no olveidīgas līdz iegarenai (4–15 cm garumā, 0,7–5 cm platumā), mala gluda, gals strups, pamats ķīļveida, pāreja lapas kātā pakāpeniska. Ziedu galviņas ieapaļas (ap 2 cm platumā), atrodas stublāja un zaru galā, pie galviņas pamata eliptiskas seglapas. Vīkals divrindu. Ārkauss četršķautņains. Kauss ar pieciem sarveidīgiem zobiņiem. Vainags saaudzis no četrām tumši zilām vai violetām vainaglapām (0,5–0,9 cm garumā), vainaga apmale ar četriem zobiņiem. Visi ziedi galviņā apmēram vienāda lieluma. Putekšņlapas tālu pārsniedz vainagu. Auglis – apmatots sēklenis. Zied no jūlija līdz oktobrim.

Auga pašappute ir iespējama, tomēr notiek reti. Tās rezultātā tiek producēts mazāk sēklu nekā svešapputes gadījumā. Pļavas vilkmēles galvenokārt apputeksnē divspārņi Diptera, bet īpaši ziedmušu Syrphidae apakšdzimtai Eristalinae piederīgās sugas, kā arī bites un tauriņi. Tā kā suga zied vēlu, tā ir nozīmīgs nektāraugs vasaras otrajā pusē. Svešappute veicina sēklu veidošanos un to izdzīvotspēju. Viena ziedgalviņa producē vidēji 50–100 sēklas. Sēklas visbiežāk nokrīt netālu no mātes auga, bet tām ir nelieli āķīši, kas var ieķerties dzīvnieku vilnā un tādējādi sēklas izplatīt tālāk.

Uz pļavas vilkmēles barojas Latvijā reti sastopams tauriņš – skabiozu pļavraibenis Euphydryas aurinia. Šī tauriņa kāpuri ir monofāgi, jo barojas tikai ar vienas sugas augu – pļavas vilkmēli. Lai arī tauriņš sastopams visā Eiropā, to populācijas piedzīvo lejupslīdi galvenokārt biotopu – mitru, ekstensīvi apsaimniekotu dabisko zālāju – izzušanas dēļ. Pētījumā Lielbritānijā noskaidrots, ka skabiozu pļavraibenis sastopams vietās ar lielām pļavas vilkmēļu populācijām.

Pļavas vilkmēle ir hemikriptofīts – tās pārziemošanas pumpuri atrodas zemsegā. Pļavas vilkmēlei saskaņā ar Graima (plant strategy type according to Grime) izstrādāto augu stratēģiju ir konkurējoša/strestoleranta stratēģija.

Pļavas vilkmēle priekšroku dod mitrām, oligotrofām, no viegli skābām līdz bāziskām augsnēm. Sugu visbiežāk sastop zāļu purvos, dabiskos zālājos, aizaugušos zālājos, skrajos mežos. Tā ir diagnosticējošā suga fitosocioloģijas klasēm Brachypodio pinnati-Betuletea pendulae, Nardetea strictae, Alnetea glutinosae, Scheuchzerio palustris-Caricetea fuscae, kā arī vairākiem EUNIS klasifikācijas un Eiropas Savienības (ES) nozīmes īpaši aizsargājamiem biotopiem (piemēram, “6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs”). Pļavas vilkmēle ir dabisko zālāju indikatorsuga, kas liecina par ilgstošu, ekstensīvu apsaimniekošanu zālājā. 

Pļavas vilkmēle uzskatāma par ilgmūžīgu augu sugu, kur viena indivīda vecums var sasniegt pat 25 gadus. Sēklas ir dīgtspējīgas uzreiz pēc to ieriešanās, tomēr tās saglabā dīgtspēju īsu laiku un nesaglabājas augsnes sēklu bankā. Pļavas vilkmēlei ir raksturīga arī veģetatīva vairošanās ar stoloniem, kas veido jaunu augu lapu rozetes. Pētījumā Nīderlandē noskaidrots, ka populācijas lielums nozīmīgi ietekmē gan pļavas vilkmēļu sēklu aizmešanās sekmes un sēklu izmēru, gan to dīgtspēju. Tā labāka bija sēklām, kas iegūtas bagātīgās populācijās. Tāpat sugas populāciju ietekmē biotopa kvalitāte. Populācijas bija novājinātas biotopos ar paaugstinātu augsnes auglību. Lai arī suga visā Eiropā bija plaši sastopama, līdz ar lauksaimniecības industrializēšanos un vides eitrofikāciju populācijas samazinās. Piemēram, Nīderlandē ir izzuduši vairāk nekā 74 % no pļavas vilkmēļu populācijām, kas bija sastopamas aptuveni pirms 100 gadiem.

Saskaņā ar Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) vērtējumu pļavas vilkmēle novērtēta kā neapdraudēta suga, kas savvaļā joprojām ir bieži sastopama.

Pļavas vilkmēle netiek uzskatīta par invazīvu sugu. Suga nav indīga.

Augs satur skabiozīnu, saponīnu, miecvielas un rūgtvielas. Tautas medicīnā pļavas vilkmēli lieto jau izsenis, lai ārstētu augšējo elpceļu slimības (klepu, saaukstēšanos un apgrūtinātu elpošanu). Šādam nolūkam izmanto saknes novārījumu, kam piemīt izteiktas atkrēpošanos veicinošas īpašības. Saknes novārījums atbrīvo no galvassāpēm un ārstē kuņģa slimības. Tā kā pļavas vilkmēlei ir antiseptiskas un brūču ārstējošas īpašības, to lieto, lai dziedētu ādas slimības un sastrutojumus. Šādām vajadzībām pļavas vilkmēli izmanto aplikācijām un kompresēm. Augs ir labs antiseptiķis, ar to apstrādā griezumus un traumas, izmantojot sasmalcinātu un svaigu vai žāvētu augu. Saknes novārījums ir labs līdzeklis cērmju izdzīšanai. Tam piemīt arī urīndzenošs un vēdera izejas veicinošs efekts. Senatnē pļavas vilkmēli izmantoja arī pret indīgu čūsku un dzīvnieku kodumiem.

Pļavas vilkmēļu lapas agrāk lietoja tējai.

Pēdējā laikā pļavas vilkmēle tiek audzēta kā dekoratīvs augs un nektāraugs. Dabā sastopama arī pļavas vilkmēles albīnā forma. Suga tiek iekļauta savvaļas sēklu maisījumos zālāju atjaunošanai.

Pļavas vilkmēle sastopama visā valsts teritorijā. Visbiežāk tā atrodama mitros dabiskos zālājos, kaļķainos zāļu purvos un sekundāros mežos.