Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles kapsēta ir valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa – Vecrīgas arheoloģiskā kompleksa – daļa, kas, pilsētai augot, ap 18. gs. vidu pilnībā izzudusi zem apkārtējās apbūves un ielām. Kapsēta jaunatklāta 2018. gadā, pētīta ap katedrāli esošā vēsturiskā kapsēta, bet 2021.–2024. gadā pētīti katedrāles iekšpusē esošie apbedījumi.

Svētā Jēkaba katedrāle celta pirms 1225. gada un pirmo reizi dokumentos minēta 1226. gadā. Katedrāle tika celta laikā, kad Rīgas robežas laikā no 1215. līdz 1225. gadam paplašinājās ārpus toreizējā pilsētas aizsargmūra. Kapsēta šajā vietā atradusies jau 1245. gadā. 1259. gadā saskaņā ar arhibīskapa Alberta II (Alberts Zuerbērs, vācu Albert Suerbeer, latīņu Albertus Westphalus (Saurbier)) atļauju baznīcu sāka izmantot arī blakus esošā cisterciešu klostera mūķenes, un vairākas no viņām apbedītas arī Svētā Jēkaba katedrāles kapsētā.

Sākotnēji tā bija priekšpilsētas baznīca un atradās tā dēvētajā “jaunajā pilsētā”, kas sākās ar Zirgu ielu un Jauno ielu un ko ap 1300. gadu ar mūriem pievienoja Rīgas pilsētai. Nav precīzu ziņu par katedrāles sākotnējo izskatu un lokalizāciju. Domājams, ka senākā tās daļa atradusies tagadējās altārdaļas rajonā. Visticamāk, uzreiz ar katedrāles celšanu ap to izveidojās arī plaša vietējo iedzīvotāju kapsēta, kas mūsdienās atrodas gan katedrāles iekšienē, gan zem apkārtējām ielām un zem tuvāko apbūves kvartālu pagrabiem.

Senākais šobrīd (līdz 2024. gadam) arheoloģiski pētītais apbedījums datējams ar 14. gs. otro pusi (zem Klostera ielas katedrāles ārpusē ziemeļu pusē). Par vietējiem iedzīvotājiem kapsētas sākotnējā laika periodā liecina arī senlietas, piemēram, apkalta dzīvnieka naga piekara (14.–16. gs.), pirmskristietības amuleta, savrupatradums, kas, visticamāk, ir no kāda pagātnē postīta apbedījuma.

Vēlākie šeit zināmie pētītie apbedījumi datējami ar 18. gs. otro ceturksni. Katedrāles iekšienē pētītajā 299. kapā ievietotā 1739. gadā kaltā vara monēta ir šobrīd (līdz 2024. gadam) zināmā vēlākā precīzākā liecība par Svētā Jēkaba katedrāles kapsētas izmantošanas beigu datējumu.

Apbedīšana katedrāles iekšienē beigusies ap 18. gs. vidu, vēl pirms 1772. gada aizlieguma apglabāt mirušos baznīcās un pagalmos pilsētu teritorijā, jo 18. gs. 70. gados Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) bijis aculiecinieks katedrāles iekšpusē notiekošajiem seno kapa plākšņu pārvietošanas darbiem. No senajām kapa plāksnēm ap to laiku izveidota katedrāles priekšnama grīda, to datē virs plāksnēm arheoloģiskajā izpētē iegūta 1754. gadā kalta monēta.

Savukārt katedrāles ārpusē apbedīšana, domājams, beigusies ātrāk, 18. gs. sākumā, par to liecina virs apbedījumiem izveidojies ap 1–1,5 m biezs apdzīvotības slānis ar ievērojamu daudzumu kultūrslānī nonākušām svina lodēm, kas visai droši saistāmas ar Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) norisi. Nav izslēgts, ka atsevišķi apbedījumi veikti arī Lielā Ziemeļu kara laikā un pēc tā.

Mirušie apbedīti saskaņā ar kristīgo tradīciju – ar galvu uz rietumiem, izņemot trīs, kas guldīti pretēji, un vienu, kas guldīts uz vēdera (visticamāk, kļūme apbedīšanas rituālā). Zem četrām kapa plāksnēm katedrāles iekšienē konstatēti apbedījumi.

Kapsētas pastāvēšanas hronoloģijā izdalāmi divi periodi: 13./14. gs. līdz 16. gs. un 17.–18. gs. sākums. Sākotnēji kapsētā apbedīti vietējie un dažādi nevācu izcelsmes iedzīvotāji un tie, kas nebija pilsētnieki. 17. gs. tā lielā mērā kļuva par zviedru garnizona kapsētu. Kopumā arheoloģiski pētīti un antropoloģiski noteikti 348 kapi.

Antropoloģiskā materiāla analīze, ko veikusi Gunita Zariņa, rāda vidēji lielu kapsētā apbedīto augumu (vīriešiem 171,2 cm, sievietēm 158,2 cm, atsevišķos gadījumos vīriešiem sasniedzot pat 180–185 cm), labu zobu stāvokli līdz pat 50 gadu vecumam (tādējādi parādās atšķirība ar ārpus katedrāles apbedītajiem, kas liecina, ka katedrāles iekšienē apbedīti turīgāki un augstāka sociāla statusa rīdzinieki), augstu bērnu (75 % no tiem ir vecumā līdz diviem gadiem) un jaunu sieviešu mirstību. Ievērojamā mazu bērnu un jaunu sieviešu mirstība norāda arī uz sociāli aizsargāto slāņu bezspēcību slimību gadījumos.

Atsevišķos apbedījumos katedrāles iekšpusē iegūti izcili tekstiliju paraugi, piemēram, zīda adījumi, brokāta lentes ar zelta un sudraba pavedieniem. Vairākos kapos konstatētas ievietotas lauru lapas (piemēram, 318. kapā). Šo tradīciju, iespējams, var saistīt ar kristīgo mūžīgās dzīvības simboliku.

2021.–2023. gadā katedrāles iekšienē atsegtas 10 kapa plāksnes un lielāki to fragmenti, kā arī izpētīti 50 veseli un daļēji saglabājušies apbedījumi. 2024. gadā tika atkārtoti atsegtas un dokumentētas arī priekšnamā zem mūsdienu grīdas esošās kapa plāksnes.

2022.–2023. gadā katedrāles ziemeļu joma 3. travejā tika izbūvēta speciāla novietne izrakumos iegūtā antropoloģiskā materiāla uzglabāšanai – osārijs (osuārijs). Tas tika izbūvēts vietā, kur vēsturiski notikusi mirušo izvadīšana un 18. gs. J. K. Broces zīmētajā plānā parādās kā “kādreizējais kaulu kambaris”.

Jaunatklātās kapa plāksnes pēc remonta izceltas un integrētas tagadējās grīdas līmenī ziemeļu un centrālajā jomā, tām piešķirts mākslas pieminekļa statuss. Izcilākā no tām novietota dienvidu jomā pie sienas.

Ap katedrāli atradušies arī ievērojama apjoma kaulu krāvumi, t. s. kaulu kambari, kas veidojušies vairāku gadsimtu laikā, beidzoties brīvai vietai jauniem apbedījumiem.

Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles kapsēta ir valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa – Vecrīgas arheoloģiskā kompleksa – daļa. Juridiski tās centrālā daļa atrodas Svētā Jēkaba katedrāles iekšienē un pieder Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrijai.

Kapsēta jaunatklāta 2018. gadā, pētīta ap katedrāli esošā vēsturiskā kapsēta (298 apbedījumi), bet 2021.–2024. gadā pētīti katedrāles iekšpusē esošie 50 apbedījumi (arheologa Artūra Tomsona vadībā). Svētā Jēkaba katedrāles iekšienē bijušajai vēsturiskajai kapsētai piederīgas ir akmens kapa plāksnes, kas savukārt ir daļa no katedrāles kā valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa.

Divas no 2023. gadā izrakumos atsegtajām 18. gs. zīmējis J. K. Broce. Tomēr līdz to jaunatklāšanai 2023. gadā virs tām atkal izveidojies 10–15 cm biezs aizbēruma slānis. Viena no tām bija kapa plāksne ar Rozenlovu (Rosenlow) ģimenes apbedījumiem (datēta ar 1688. gadu).

Svētā Jēkaba katedrāle redzama vienā no pirmajām 1865. gadā Latvijas teritorijā uzņemtajām fotogrāfijām.