Spāņu falanga tika izveidota 1933. gadā un līdz 1937. gadam divreiz mainīja nosaukumu, apvienojoties ar citām galēji labējām politiskajām organizācijām. 1937. gadā Tradicionālistu un nacionālo sindikālistu ofensīvas hunta spāņu falanga (Falange Espanola Tradicionalista y de las Juntas de Ofensiva Nacional-Sindicalista, FET-JONS) kļuva par vienīgo Fransisko Franko (Francisco Franco) režīma partiju, kas pastāvēja līdz pat 1977. gadam, lai gan tās loma režīmā ievērojami mazinājās pēc Otrā pasaules kara.

Partijas sākotnējais nosaukums bija Spāņu falanga. 1934. gada 13. februārī apvienojoties ar 1931. gadā izveidoto pronacistiski noskaņoto Nacionālo sindikālistu ofensīvo huntu (Juntas de Ofensiva Nacional-Sindicalista, JONS), partija ieguva apvienoto Nacionālo sindikālistu ofensīvās huntas spāņu falangas (Falange Española de las Juntas de Ofensiva Nacional Sindicalista, FE-JONS) nosaukumu. Spānijas pilsoņu kara laikā 1937. gadā F. Franko dekrēts paredzēja partijas apvienošanos ar karlistu (konkurējošās Burbonu līnijas – Karlosa V, Carlos V, un viņa pēcnācēju atbalstītāji) politisko organizāciju “Tradicionālistu komūnija” (Comunión Tradicionalista), tā rezultātā partija tika pārsaukta par Tradicionālistu un nacionālo sindikālistu ofensīvās huntas spāņu falangu.

Partija atbalstīja antidemokrātiskus, klerikālus (katolicisms) un galēji labējus uzskatus, darbības sākumposmā iestājoties opozīcijā pret Otro Spānijas Republiku un vēloties veicināt Spānijas ietekmes palielināšanos pasaulē. Pirmajos darbības gados Spāņu falanga kļuva arvien radikālāka un veicināja vardarbību ielās, tās biedru vidū bija izplatīta ne tikai fašistiskā, bet arī pronacistiskā literatūra. Falangisti 1936. gada pavasarī provocēja vardarbību ielās, lai atbalstītu nemiernieku argumentāciju par militārās sacelšanās nepieciešamību. Spānijas pilsoņu kara sākumā falangisti veidoja paramilitāras vienības un atbalstīja nemierniekus. No 1937. gada FET-JONS kļuva par F. Franko režīma vienīgo oficiālo partiju, pakāpeniski pārņemot diktatora konservatīvākos uzskatus un palīdzot nodrošināt režīma stabilitāti.

Partijas atšķirības zīmes bija zili krekli tās biedriem un falangistu logo ar bultām.

Viens no Spāņu falangas izveidotājiem un galvenajiem līderiem bija diktatora Migela Primo de Riveras (Miguel Primo de Rivera) dēls Hosē Antonio Primo de Rivera (José Antonio Primo de Rivera), kurš sāka padziļināti interesēties par fašisma kustību pēc Otrās Spānijas Republikas izveides, 1933. gadā ceļojot uz Itāliju un tiekoties ar Benito Musolīni (Benito Mussolini). 1934. gadā jaunapvienotā partija ieguva arī JONS līderus, fašisma popularizētājus Spānijā – Ramiro Ledesmu (Ramiro Ledesma) un Onesimo Redondo (Onésimo Redondo). Partija saņēma spāņu monarhistu un Itālijas finansiālu atbalstu. No 1934. gada partijai bija sieviešu sekcija, ko dibināja un līdz FET-JONS pastāvēšanas beigām vadīja Pilāra Primo de Rivera (Pilar Primo de Rivera), M. Primo de Riveras meita un H. A. Primo de Riveras māsa.

1936. gada 14. martā Spāņu falangas līderis H. A. Primo de Rivera tika apcietināts par ieroču nelikumīgu uzglabāšanu un Spānijas pilsoņu kara sākumā atradās Alikantes cietumā. 1936. gada septembrī par partijas pagaidu līderi tika iecelts Manuels Edilja (Manuel Hedilla). 1936. gada 20. novembrī republikāņi izpildīja nāvessodu H. A. Primo de Riveram par militārās sacelšanās atbalstīšanu.

Partija veidoja paramilitāras vienības dalībai Spānijas pilsoņu karā, piesaistot brīvprātīgos. 1936. gada rudenī Spāņu falangas uniformā konfliktā piedalījās ap 40 000 vīriešu, bet 1937. gada sākumā to skaits sasniedza jau 80 000, turklāt vēl ap 50 000 paramilitārajās vienībās iesaistīto atbalstīja F. Franko pusi frontes aizmugurē. 

1936. gada sākumā partijā bija līdz 10 000 biedru, pēdējos mēnešos pirms Spānijas pilsoņu kara biedru skaits bija dubultojies. F. Franko Spānijas pilsoņu kara laikā turpināja stiprināt militārpersonu lomu, tostarp pār politiskajām organizācijām. 1937. gada 19. aprīlī F. Franko izdeva dekrētu par partijas apvienošanos ar ideoloģiski atšķirīgo monarhistisko karlistu organizāciju “Tradicionālisma kopība” (Comunión Tradicionalista). Par FET-JONS galveno līderi kļuva F. Franko, lai gan partijas oficiālais vadītājs bija ģenerālsekretārs. Nozīmīga loma partijā līdz 1942. gadam bija arī F. Franko svainim Ramonam Serrano Sunjeram (Ramón Serrano Suñer). Partijas popularitātes augstākajā punktā – 1942. gadā – tajā bija vairāk nekā 900 000 biedru. Samazinoties spāņu falangas lomai politikā, tā turpināja uzņemt jaunus biedrus, tomēr gandrīz miljons biedru 1973. gadā drīzāk atspoguļoja tās popularitātes kritumu, jo, ievērojami pieaugot Spānijas iedzīvotāju skaitam, saruka sabiedrības proporcionālais iesaistes līmenis. Spāņu falangas vadītāji: H. A. Primo de Rivera, M. Edilja, F. Franko. Partijas ģenerālsekretāri F. Franko režīma laikā un līdz partijas likvidācijai: Raimundo Fernandess Kvesta (Raimundo Fernández-Cuesta), Augustīns Munjoss Grandess (Agustín Muñoz Grandes), Hosē Luiss Arrese (José Luis Arrese), Hosē Solīss Ruiss (José Solís Ruiz), Torkuato Fernandess-Miranda (Torcuato Fernández-Miranda), Hosē Utrera Molina (José Utrera Molina), Fernando Errero Tehedors (Fernando Herrero Tejedor), Adolfo Suaress (Adolfo Suárez), Ignasio Garsija Lopess (Ignacio García López).

Līdz pat 1936. gada sākumam partijas loma politiskajā dzīvē bija ļoti neliela, tā neieguva nevienu vietu parlamentā, tomēr situācija mainījās, kad tās biedri iesaistījās, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus valsts apvērsumam. Pēc Spāņu falangas līdera H. A. Primo de Riveras apcietināšanas 1936. gada martā partija turpināja darbību nelegāli. 1936. gada 12. jūlijā falangisti nošāva kreiso ideoloģiju atbalstītāju Trieciengvardes (Guardia de Asalto) virsnieku Hosē del Kastiljo (José del Castillo), tā rezultātā viņa biedru grupa nogalināja spāņu labējo politiķi Hosē Kalvo Sotelo (José Calvo Sotelo). Nemiernieki H. K. Sotelo nāvi raksturoja kā pagrieziena punktu militārās sacelšanās nepieciešamībai, kuras norise izraisīja Spānijas pilsoņu karu.

Lielāko biedru skaitu un popularitāti partija sasniedza Otrā pasaules kara laikā, kad falangisti ieņēma nozīmīgus amatus valdībā un valsts pārvaldē, kļūdami par otru ietekmīgāko personu grupu valstī pēc militārpersonām. Partijai bija arī sava jauniešu organizācija. No 1943. gada pēc F. Franko rīkojuma FET-JONS bija dēvējama par nacionālo kustību, nevis partiju. Ņemot vērā falangas ideoloģisko saistību ar fašismu un nacionālsociālismu un faktu, ka Ass valstis zaudēja Otrajā pasaules karā, F. Franko mazināja fašisma kustībai raksturīgās iezīmes un tās lomu Spānijas pārvaldē, lai veicinātu režīma iekļaušanos pēckara starptautiskajā diplomātiskajā sistēmā. Pēc F. Franko nāves Spānijā sākās demokratizācijas process, un 1977. gadā A. Suaresa vadītā valdība likvidēja FET-JONS.

Spānijas Otrās Republikas laikā kā galēji labēja uz vardarbību orientēta partija Spāņu falanga spāņu historiogrāfijā vērtēta negatīvi, tomēr partijai bija un arī joprojām mūsdienās ir savs atbalstītāju loks. 1976. gadā tika izveidota partija, kas savu vēsturi saista ar partijas posmu līdz 1937. gada F. Franko dekrētam, to nosaucot pēc 1934. gada nosaukuma parauga – JONS spāņu falanga (Falange Española de las JONS).

FET-JONS bija nozīmīga loma F. Franko nežēlīgā režīma atbalstīšanā. Tā kļuva par vienu no visilgāk pastāvējušajām organizācijām, kas veidota pēc fašisma kustības parauga.

Partija kā nozīmīga Spānijas pilsoņu kara un F. Franko režīma daļa plaši atspoguļota literatūrā, tostarp arī mūsdienās, piemēram, Huana Manuela de Pradas (Juan Manuel de Prada) darbā “Tūkstošs acu paslēpjas naktī. Pilsēta bez gaismas” (Mil ojos esconde la noche. La ciudad sin luz, 2024), Ignasio Martinesa de Pisona (Ignacio Martínez de Pisón) “Uguns pilis” (Castillos de fuego, 2023). Arī falangistu vidū bija rakstnieki, piemēram, Ernesto Himeness Kavaljero (Ernesto Giménez Caballero), Euhenio Montess (Eugenio Montes), Antonio Tovars (Antonio Tovar), Dionisio Ridrueho (Dionisio Ridruejo), Rafaels Garsija Serrano (Rafael García Serrano), Hulians Ajesta (Julián Ayesta).

Spāņu falanga ļoti bieži atainota dokumentālajās filmās par Spānijas 20. gs. vēsturi, kā arī spēlfilmās, to starpā “Leģiona vīrs” (L’uomo della legione, režisors Romolo Marselīni, Romolo Marcellini, 1940), “Sarkans un melns” (Rojo y negro, režisors Karloss Arevalo, Carlos Arévalo, 1942), “Salaminas karavīri” (Soldados de Salamina, režisors Dāvids Trueba, David Trueba, 2003), “Bezgalīgie ierakumi” (La trinchera infinita, režisori Hons Garanjo, Jon Garaño, Aitors Arregi, Aitor Arregi, un Hosē Mari Goenaga, Jose Mari Goenaga, 2019), “Skolotājs, kurš apsolīja jūru” (El maestro que prometió el mar, režisore Patrīsija Fonta, Patricia Font, 2023) un seriālos, piemēram, “Izstāsti man, kā tas notika” (Cuéntame cómo pasó, režisors Augustīns Krespi, Agustín Crespi, u. c., 2001–2023) “Ārsta Garsijas pacienti” (Los pacientes del doctor García, režisors Hoans Nogera, Joan Noguera, 2023).