Indricas apmetne ir tipiska dzelzs laikmeta lauku apmetne. Apmetne radusies vēlajā bronzas laikmetā 1. gadu tūkstotī p. m. ē. un apdzīvota līdz m. ē. 1. gadu tūkstoša vidum. Apmetnes vieta atkārtoti apdzīvota 16.–17. gs.
Indricas apmetne ir tipiska dzelzs laikmeta lauku apmetne. Apmetne radusies vēlajā bronzas laikmetā 1. gadu tūkstotī p. m. ē. un apdzīvota līdz m. ē. 1. gadu tūkstoša vidum. Apmetnes vieta atkārtoti apdzīvota 16.–17. gs.
Apmetnes rietumu mala robežojas ar Indricas upītes stāvo krauju, ziemeļu pusē atrodas lēzens Daugavas augšējās terases pacēlums. Austrumos apmetnes vieta pāriet tīrumā, bet dienvidaustrumos no apkārtnes to atdala neliela Daugavā ietekoša strautiņa grava.
Apmetni 1971. gadā atklāja Dienvidlatgales arheoloģisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcija Jāņa Graudoņa vadībā. 1983. gadā Annas Zariņas vadībā no 0,3 ha lielās apmetnes izpētīja 0,2 ha, tāpēc var uzskatīt, ka apmetne ir gandrīz pilnībā izpētīta.
Līdz 0,4 m biezais apmetnes tumšais kultūrslānis aizņēma 0,3 ha lielu platību. Apmetnes ziemeļu daļā kultūrslānis bija saarts līdz pamatzemei, bet dienviddaļā, tuvāk Daugavai, to klāja līdz 1 m bieza upes sanesumu kārta. Par apmetnes apbūvi un celtnēm liecināja 18 pamatzemē nedaudz iedziļinātu akmeņu pavardu paliekas, vairākas saimniecības bedres un atsevišķas stabu vietas. Ēkas bijušas virszemes guļbūves, 4 x 4 m un 4 x 3 m lielas, dažām konstrukciju pastiprinājuši arī stabi. Dzīvojamās celtnēs bijis nedaudz iedziļināts akmeņu pavards, dažās – arī saimniecības bedres produktu uzglabāšanai, grīdas vietā – zemes klons. Apmetne bijusi norobežota ar stabu konstrukcijā celtu pītu žogu. Senākajā posmā žogs ietvēris vismaz četras dzīvojamās ēkas. Laika gaitā apmetne paplašinājusies Daugavas virzienā, tāpat arī virzienā uz austrumiem.
Atradumi – akmens, tai skaitā krama priekšmeti, kā arī trauku lauskas. Kaula izstrādājumi, tāpat kā osteoloģiskais materiāls grunts īpatnību dēļ nebija saglabājies. No akmens priekšmetiem minami divi ķīļveida cirvji. Par kātcauruma cirvju izgatavošanu liecina atrastās četras urbuma tapiņas, bet par graudkopību – divi graudberži. Starp 30 krama priekšmetiem bija nažveida šķilas, kasīkļi, grieznis, kā arī krama atšķilas un šķembas. Rīki gatavoti arī no kvarca. Atrastais māla bļodveida tīģeļa fragments apliecina bronzas apstrādi. Apmetnes kultūrslānī atrasti arī dzelzs sārņi, kas radušies, kaļot jēldzelzi, un norāda uz šī metāla apstrādi. Dzelzs šķēpa gala hronoloģija nelielo izmēru dēļ nav tuvāk nosakāma, taču tā piederība agrajam dzelzs laikmetam ir iespējama. No atrastās keramikas (496 lauskas) 56 % bija švīkātā, 44 % – gludā. Atrada arī divas lauskas no traukiem ar gludinātu virsmu, kā arī divas apmestās, vienu ar nagiekniebumiem un vienu tekstila nospieduma lausku. Pētītās teritorijas dienvidrietumu daļā zem kultūrslāņa gaišajā pamatzemē atklāja ar pelēcīgu augsni pildītas krusteniskas 5–8 cm platas un 3–5 cm dziļas svītras – kāšarkla atstātās vagu pēdas. Līdzīgas atklāja arī tuvējā Slobodas apmetnē, kā arī Lielvārdes Dievukalna pilskalnā. Apmetne radusies vēlajā bronzas laikmetā 1. gadu tūkstotī p. m. ē. un apdzīvota līdz 1. gadu tūkstoša vidum m. ē. Indricas apmetne ir tipiska dzelzs laikmeta lauku apmetne, kurai līdzīgas pētītas Kaplavā, Kerkūzos, Kivtos, Slobodā, Vilmaņos un citur.
Apmetnes vieta atkārtoti apdzīvota 16. un 17. gs. – vienlaicīgi ar Indricas muižas pastāvēšanu. Uz šo laiku attiecas kādas celtnes 0,1–0,3 m biezs māla klons ar krāsns paliekām vidusdaļā. Starp atradumiem galvenokārt ripas keramikas trauku lauskas, arī dzelzs nagla, naža fragments, svina plāksnīte un monētas.
Andrejs Vasks "Indricas apmetne". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/245918-Indricas-apmetne (skatīts 26.09.2025)