Ktenofori ir bieži sastopami jūras dzīvnieki. Tiem ir raksturīga starainā simetrija. Daudzām ktenoforu sugām raksturīgas airplātnītes, ar kuru palīdzību tie pārvietojas. 

Sākotnēji ktenoforus apvienoja vienā tipā ar zarndobumaiņiem (Cnidaria). Vēlāki pētījumi parādīja šo grupu atšķirības, tāpēc tos izdalīja atsevišķos tipos. Ktenoforiem ir tāda primitīva pazīme kā pārvietošanās ar pārveidotām skropstiņām. Ktenoforu attīstībā parādās mezodermas aizmetņa pazīmes, tā tuvinot tos tārpiem. Iespējams, ka ktenofori savulaik atdalījās no evolūcijas zara, kas tiem bija kopīgs ar zarndobumaiņiem, pirms zarndobumaiņi bija kļuvuši par sēdošiem dzīvniekiem. Daži zinātnieki uzskata, ka ktenofori un sūkļi (Porifera) ir māsas grupas pārējiem daudzšūnu dzīvniekiem. Pastāv arī uzskats, ka ktenofori evolūcijas gaitā ir parādījušies pirms sūkļiem. Ktenoforiem ir sarežģītāka uzbūve nekā sūkļiem. Molekulāri filoģenētiskie pētījumi ļauj uzskatīt, ka zarndobumaiņi un divpusēji simetriskie dzīvnieki (Bilateria) ir savstarpēji tuvāk radniecīgi nekā ar ktenoforiem.

Ktenoforu fosilijas atrastas aptuveni 525 miljonus gadu vecās kembrija perioda nogulās. Dažas fosilās sugas ir bez taustekļiem un ar 24–80 airplātnīšu rindām. Mūsdienu ktenoforiem ir astoņas airplātnīšu rindas. Ķīnā atrastās 520 miljonus gadu vecās ktenoforu fosilijas pieder mūsdienās izmirušajai klasei Scleroctenophora. Tās pārstāvjiem bija sarežģīts iekšējais skelets. 

Ktenofori ir staraini simetriski dzīvnieki. Ktenoforiem ir daudzveidīga ķermeņa forma. Tie var būt ovāli, apaļi, olveida, lentveida vai diegveida. Parasti tie ir caurspīdīgi, bet reizēm sārtā krāsā. Ktenofori ir no dažiem milimetriem līdz 1,5 m gari, piemēram, Veneras josta Cestum veneris (Lesueur, 1813) (Cestidae, Tentaculata). Ktenoforu ķermenis ir maisveida, tā vienā galā atrodas mute, ko sauc par mutes vai orālo polu, bet tai pretējo dēvē par aborālo polu. Ktenoforu ķermeņa centrālā ass iet caur abiem poliem, caur to var novilkt divas simetrijas plaknes. Airplātnīšu rindas un dzimumorgāni ap galveno asi ir novietoti pa astoņi, tāpēc ktenoforiem ir raksturīgs divstarainās un astoņstarainās simetrijas apvienojums. No ktenoforu mutes atiet ektodermāla, saplacināta rīkle, kas pāriet ķermeņa vidū esošajā kuņģī. No tā atzarojas gastrovaskulārās sistēmas kanāliņi. Šie kanāliņi caur mezogleju iet uz ķermeņa aktīvākajām zonām. Viens no kanāliņiem ir vērsts uz ķermeņa aborālo polu. Ktenoforiem muti un rīkli izklāj skropstiņas. Nesagremotās barības daļas ktenofori izvada caur muti. Ktenoforiem ir viens pāris taustekļu, ko tie izmanto barības satveršanai. Taustekļi var ievilkties īpašās taustekļu somās. Ktenoforiem zināmas aptuveni 80 dažāda veida šūnas. Ktenofori ir diploblastiski, jo tiem ir divi šūnu slāņi – ektoderma un endoderma. Mezogleja, biezs želejveida slānis, kas atrodas starp šiem slāņiem, ir labi attīstīta, dzidra un ūdeņaina. Gan ektoderma, gan endoderma sastāv no diviem šūnu slāņiem. Endoderma izklāj ktenoforu ķermeņa dobumu. Ktenoforu šūnas ir saistītas ar starpšūnu savienojumiem un bazālajām membrānām. Vairumam ktenoforu sugu ir koloblasti jeb daudzšūnu struktūras, kas atrodas uz ktenoforu taustekļiem. Līdzīgi kā zarndobumaiņu dzeļšūnas, ktenofori no taustekļiem var izšaut koloblastus. Koloblasti ir lipīgi, un ktenofori tos izmanto barības satveršanai. Epidermas iekšējā slānī atrodas mioepiteliālās šūnas, kas pilda muskuļu funkcijas.

Ktenoforu nervu sistēma sastāv no perifēra nervu pinuma, kas atrodas epidermas iekšējā slānī. Ktenoforiem ir īpatnējs maņu orgāns – aborālais orgāns. Tas ir līdzsvara un kustību orgāns. Epidermas ārējā slānī atrodas sajūtu šūnas, kas izdala ķermeni aizsargājošas gļotas. Kembrija perioda fosilajiem ktenoforiem atrasta sarežģītāka nervu sistēma. Mūsdienās vienīgie ktenofori ar garām nervu šūnām ir Euplokamis (Chun, 1879) (Euplokamididae, Tentaculata) ģints pārstāvji. Ktenofori spēj aktīvi pārvietoties ar airplātnīšu palīdzību, kas izvietotas uz valnīšiem astoņās rindās gar ķermeņa sāniem no viena pola līdz otram. Airplātnītes sastāv no saplūdušām skropstiņām. Parasti ktenofori pārvietojas ar mutes polu pa priekšu. Zarndobumaiņiem šāds kustību veids ir tikai kāpura stadijā. Ktenofori ir lielākie nekoloniālie dzīvnieki, kas pārvietojas ar skropstiņu palīdzību. Vairums ūdens virsējos slāņos dzīvojošo sugu ir bezkrāsainas un caurspīdīgas. Dziļākos ūdens slāņos dzīvojošās sugas ir pigmentētas. Platyctenida pārstāvji parasti ir piestiprinājušies pie citiem jūras gultnes iemītniekiem un pieņēmuši to krāsu. Ktenoforu caurspīdīgajām airplātnītēm kustoties, tās izkliedē gaismu un laistās visās varavīksnes krāsās. Daudzas sugas ir bioluminiscentas. Parasti tā ir zila vai zaļa krāsa. Dažu sugu apdraudētie īpatņi izdala spīdošu sekrētu. Ktenoforu dzīves cikls ir vienkāršs, bez pārvēršanās. Ktenofori ir hermafrodīti. Vairumam sugu ir ārējā apaugļošanās. Ktenoforu dzimumšūnas veidojas endodermā. Katra gremošanas kanāliņa vienā sānā atrodas olnīca, bet otrā sānā – sēklinieks. Nobriedušas dzimumšūnas ieplūst gremošanas kanāliņos, pārplēš to sienas un caur epidermas porām nonāk apkārtējā vidē, kur notiek apaugļošanās. Nārstu parasti veicina vairāku ktenoforu atrašanās blakus, kad ir lielāka apaugļošanās iespējamība. Ktenoforiem nav kāpura stadijas. Vairumam sugu jaunie īpatņi ir peldoši. Dažu sugu jaunie īpatņi spēj veidot dzimumšūnas. Kārtas Platyctenida (Tentaculata) ktenoforiem ir iekšēja apaugļošanās, olas attīstās īpašās somiņās. Šīs kārtas pārstāvji spēj vairoties ar ķermeņa fragmentu palīdzību. Laboratorijas apstākļos novērota divu ktenoforu īpatņu spēja saplūst, apvienojot to nervu un gremošanas sistēmas. Šāda īpašība ir zināma tikai ktenoforiem. Vairumam ktenoforu sugu pieaugušie īpatņi spēj atjaunot bojātos audus. Taustekļktenoforiem visā dzīves laikā vai agrīnajās attīstības stadijās ir raksturīgi taustekļi. Vairums ktenoforu pieder pie šīs klases. Beztaustekļktenoforiem taustekļu nav. Tipisks pārstāvis ir Beroe cucumis (Fabricius, 1780) (Beroidae, Nuda). 

Tipa Ctenophora (Eschscholtz, 1829) taksonomija pašreiz ir problemātiska, jo daudzām sugām pastāv pat vairāki sinonīmi. Mūsdienās dzīvojošas un aprakstītas ir aptuveni 100–150 ktenoforu sugas. 

Ktenofori ir jūras iemītnieki, kas ir sastopami visā pasaulē. Vairums sugu ir brīvi dzīvojošas, brīvi peldošas, bet daļa pārvietojas pa jūras gultni. Ktenofori ir sastopami dažādā dziļumā. Plātņktenoforu (Platyctenidae, Tentaculata) ķermenis ir saplacināts, un tie spēj peldēt un rāpot pa substrātu. Dažām ktenoforu sugām ir sēdošs dzīvesveids. Arktiskās ģints Tjalfiella (Mortensen, 1910) (Tentaculata) sugām ir sēdošs dzīvesveids. To jaunie dzīvnieki ir peldoši, bet attīstoties tie piestiprinās pie substrāta ar muti. Mutes vidusdaļa saaug, bet tās gali izstiepjas uz augšu un var uztvert barību. Piekrastē dzīvojošajiem ktenoforiem jābūt izturīgiem pret viļņu un kustīgu daļiņu iedarbību. Dažas peldošās sugas ir īpaši trauslas, tāpēc tās ir sarežģīti ievākt neskartas.

Baltijas jūrā līdz Somu līcim ir sastopama viena suga – rožainā pleirobrahija Pleurobrachia rhodopis (Chun, 1879) (Cydippida, Tentaculata).  

Ktenofori ir nozīmīga zooplanktona sastāvdaļa. Tie ir plēsēji un barojas ar sīkajiem zooplanktona dzīvniekiem, mikroskopiskiem kāpuriem, virpotājiem (Rotifera), sīkiem vēžveidīgajiem (Crustacea), medūzām. Sugas Beroe cucumis (Fabricius, 1780) (Beroidae, Nuda) pārstāvji barojas ar citiem ktenoforiem. Ktenoforiem ir dažādas medījuma ķeršanas metodes. Dažas sugas nekustīgi nogaida garām peldošus dzīvniekus, citas aktīvi meklē medījumu. Ģints Lampea (Stechow, 1921) (Lampeidae, Tentaculata) ktenofori ir tunikātu (Tunicata, Salpidae) parazīti. Maz ir informācijas par citiem dzīvniekiem, kas barojas ar ktenoforiem, jo bieži ir grūti konstatēt ktenoforu atliekas dzīvnieku gremošanas orgānos. Ir zināmas dažu sugu zivis, medūzas un bruņurupuči, kas barojas ar ktenoforiem. Dažu sugu jūras anemoņu (Actiniaria, Cnidaria) kāpuri parazitē uz ktenoforiem. Ktenofori uztur līdzsvaru jūras ekosistēmās, barojoties ar kopepodiem (Crustacea), kas savairojoties spēj pārmērīgi patērēt fitoplanktonu.