Stikla izstrādājumus Latvijas teritorijā ražoja jau 17. gs. Kurzemes hercogistē (1562–1795). Lielākā manufaktūra bija tagadējā Puzes ciema Stiklos. Stikla traukus, kristālstiklu, logu stiklu un spoguļus eksportēja uz Eiropu. Labi priekšnosacījumi stikla ražošanas attīstībai Latvijas teritorijā bija vietējo izejmateriālu augstā kvalitāte. No 17. gs. vidus līdz 19. gs. Latvijas teritorijā daudzās vietās darbojās glāžšķūņi (nelielas stikla pūtēju ražotnes).
1884. gadā darbu sāka J. Beka stikla fabrika Iļģuciemā. Par nopietnu stikla izstrādājumu ražošanas sākumu Latvijā var uzskatīt Līvānu (Līvenhofas) stikla rūpnīcas izveidi 1887. gadā. Fabrikā ražoja stikla pudeles, stikla traukus, lampu un laternu stiklus, vilcienu un tramvaju vagonu gaismas plafonus, glāzes ugunsdzēšamajiem aparātiem, sifonus un antibiotiku flakonus.
Kopš 1892. gada darbojās Rīgas mālu izstrādājumu fabrika “Kerkovius & Co”. Uzņēmums ražoja drenāžas caurules, balzama pudeles, traukus ķīmiskiem produktiem. Pirmā pasaules kara laikā fabrikas iekārtas tika evakuētas uz Krieviju. Pļaviņās 1894. gadā tika uzcelta Stukmaņu stikla fabrika. 1927. gadā darbu sāka rūpnīca “Grīziņkalns” (sākotnēji ar nosaukumu “Fēnikss”). Tās pamatprodukcija bija piena un alkoholisko dzērienu pudeles. Vēlāk uzņēmums paplašināja produkcijas sortimentu un sāka ražot glāzes stiprajam alkoholam, vīnam un citiem dzērieniem.
1886. gadā tagadējā Jaunmīlgrāvī darbu sāka porcelāna ražošanas uzņēmums ‒ rūpnieka Jakoba Kārļa Jesena (Jakob Karl Jessen) porcelāna fabrika (vēlāk Rīgas porcelāna fabrika). Fabrikā izgatavoja dažādu veidu izolatorus elektrības pārvades un telefona līnijām, porcelāna detaļas elektrotehniskajām ierīcēm, elektrosadales skapju un skaitītāju drošinātājus ‒ tā saucamos korķus, zeltera un alus pudeļu aizbāžņus un citus izstrādājumus.
Keramiskā rūpniecība Latvijas teritorijā sāka veidoties 19. gs. 20. gs. sākumā darbojās apmēram 500 podnieku darbnīcu. Viens no pazīstamākajiem zīmoliem porcelāna un fajansa ražošanā cariskajā Krievijā un arī Latvijā līdz padomju okupācijai bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika (1841). Sākumā tā ražoja pusfajansa, bet no 1851. gada – arī porcelāna izstrādājumus. Šajā laikā uzņēmumā strādāja 242 cilvēki. 1874. gadā uzņēmums ražoja porcelāna un fajansa izstrādājumus 390 000 rubļu vērtībā un nodarbināja 1010 strādniekus. 01.05.1921. Kuzņecovi atvēra fabrikas filiāli Mīlgrāvī, bijušās Jesena fabrikas ēkās. Tur apdedzināja pirms kara ražotos pusfabrikātus. Tomēr šo ražotni drīz vien slēdza. Kuzņecova sabiedrība pārņēma arī 1892. gadā uzcelto A. Novikova māla trauku fabriku Maskavas ielā 255.
Priekšmeti no servīzes “Darbs un atpūta” (1938).
Pēc Otrā pasaules kara tika atjaunota un vienlaikus modernizēta Iļģuciema stikla fabrika. Tā kļuva par rūpnīcu “Rīgas stikls”. 1963. gadā uz stikla izstrādājumu rūpnīcas “Baltija” un fabrikas “Asociācija” bāzes tika izveidota Rīgas stikla un spoguļu rūpnīca. Uzņēmums ražoja dažādu veidu spoguļus un eglīšu rotājumus. 1971. gadā tika izveidota ražošanas apvienība “Latvijas stikls”. Uzņēmums ražoja stikla traukus, parfimērijas flakonus, abažūrus un stikla taru. Sevišķi strauji pieauga stikla taras izgatavošanas apjomi. “Latvijas stikls” bija lielākais stikla taras ražotājs Latvijā. 96 % produkcijas tika izgatavoti ar ražošanas automātu palīdzību.
1980. gadā Līvānu stikla fabrikā strādāja 1250 darbinieki. 1981. gadā tika apgūta bezkrāsaina kristāla trauku izgatavošanas tehnoloģija. 1986. gadā Līvānu stikla fabrikā sākās optiskās šķiedras un gaismas vadu izgatavošana. 1991. gadā no fabrikas atdalījās optiskās šķiedras cehs un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu “Anda – Optec”.
Lielāko daļu uzņēmumam nepieciešamo izejvielu ieveda no citām Padomju Savienības republikām, uz kurām tika eksportēta arī lielākā daļa no saražotās produkcijas.
Pēc padomju okupācijas Kuzņecovu fabrika tika nacionalizēta. Strādnieku skaits fabrikā 04.1941. bija pieaudzis līdz 1070 cilvēkiem. Trūka izejvielu, kurināmā, strādnieku. Rīgas keramikas fabrikā kara gados strādāja tikai 280 cilvēku. Izmantota tika mazāk nekā puse tehnoloģisko iekārtu. Ražoja galvenokārt māla traukus un nedaudz porcelāna, tostarp tehnisko porcelānu. Fajansu neizgatavoja, jo bija stipri cietis fajansa formēšanas cehs. 1946. gadā pie fabrikas izveidoja arodapmācības skolu vietējo speciālistu sagatavošanai. 1946. gadā uzņēmums ieguva nosaukumu “Rīgas porcelāna un fajansa fabrika”.
Pakāpeniski tika uzstādītas jaunas plūsmas līnijas, žāvētavas un konveijeri. 1970. gadā tika izveidota tehnoloģiskā līnija plānsienu porcelāna ražošanai, kas kļuva par vienu no rūpnīcas specialitātēm.
