Tekstilizstrādājumu un apģērbu, kā arī ādas un ādas izstrādājumu rūpniecība ir visvecākā rūpniecības nozare Latvijā. Īpaši strauji tā attīstījās 19. gs. beigās, kad Latvijas teritorijā, īpaši lielākajās pilsētās, sākās strauja industrializācija. Pirmais zināmais tekstilizstrādājumu uzņēmums ‒ Frīdriha Augusta Kreienberga (Friedrich August Kreienberg) tauvu fabrika ‒ darbu sāka 1724. gadā Latgales priekšpilsētā. Tajā izgatavoja kuģu tauvas, virves, striķus no kaņepājiem, džutas un manilas. Cits nozīmīgs uzņēmums bija 1793. gadā Iļģuciemā nodibinātā pirmā akciju sabiedrība ‒ “Iļģuciema aušanas fabrika”. Tā vēlāk bija pazīstama kā Lodera un Iļģeciema manufaktūra, kurā ražoja vilnas audumus līdz 1943. gadam.
Pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanas tekstilrūpniecības tradīcijas kopumā tika saglabātas, lai gan iepriekšējie ražošanas apjomi ievērojami kritās, zaudējot agrāk brīvi pieejamos Krievijas noieta un izejvielu tirgus. Viens no nozīmīgākajiem un modernākajiem uzņēmumiem šajā laikā bija Rīgā dibinātā Roberta un Almas Hiršu sabiedrība “Rīgas audums” (1925). Tāda paša veida uzņēmumu 1928. gadā R. Hiršs sāka veidot arī Lietuvā, un 1930. gadā tika atklāta a/s “Kauno Audiniai”.
Pēc Latvijas okupācijas tekstilrūpniecības piedzīvoja būtiskas izmaiņas. Valsts tautsaimniecība tika radikāli mainīta, privātuzņēmumi nacionalizēti. Piemēram, 1940. gadā “Rīgas audumu” pakļāva Zīda un trikotāžas rūpniecības trestam, bet 1941. gadā uzņēmumu pārņēma vācieši. Pēc otrreizējās padomju okupācijas Latvijas rūpniecību pilnībā iekļāva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tautsaimniecības sistēmā.
20. gs. 60. gados Latvijas tekstilrūpniecībā sāka īstenot sociālisma industriālās attīstības politiku un tekstilpreču ražošanu. Jebkura rūpnīca, kuru Latvijā atvēra, plānveida administrētās padomju ekonomikas kontekstā strādāja salīdzinoši efektīvi un ar peļņu. Tika uzceltas lielas rūpnīcas Daugavpilī (Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīca, 1964), Valmierā (“Valmieras Stikla šķiedra”, 1963), Liepājā (Liepājas galantērijas kombināts “Lauma”, 1977), Ogrē (Ogres Trikotāžas kombināts, 1970).
Lielākais linu apstrādes uzņēmums Latvijā bija “Latvijas lini”, kokvilnas – “Rīgas manufaktūra”, vilnas – “Rīgas tekstils”, “Parīzes komūna”, “Tekstiliāna”, “Saule” un “Astotais marts”, kā arī fabrikas Kuldīgā un Limbažos. Lielākais zīda apstrādes uzņēmums bija “Rīgas audums”.
"Rīgas auduma" ražotne. Rīga, 1975. gads.
Apģērbu ražošana koncentrējās ražošanas apvienībās “Latvija” (specializējās mēteļu un vīriešu uzvalku šūšanā) un “Rīgas apģērbs” (šuva sieviešu kleitas, veļu). Triko veļu un apģērbus ražoja fabrikās “Māra”, “Rīgas adītājs”, “Sarkanais rīts”, “Aurora” un Ogres trikotāžas kombinātā (vairāk nekā 60 % produkcijas izveda uz citām PSRS republikām).
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tika sāktas ekonomiskās reformas. Tekstilizstrādājumu rūpniecībai, līdzīgi kā citām nozarēm, nācās piemēroties jaunajiem nosacījumiem brīvā tirgus konkurences apstākļos.
Tekstilizstrādājumu un apģērbu, un ādas un ādas izstrādājumu uzņēmumi pēc 1991. gada strauji samazināja ražošanas apjomus, un 1993. gadā visu veidu audumu ražošana samazinājās par 80 %. Izpildot valsts pasūtījumu, 1992. un 1993. gadā uzņēmumi piegādāja savus izstrādājumus Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) uzņēmumiem un tirdzniecības iestādēm. Taču šo valstu (galvenokārt Gruzijas, Krievijas, Ukrainas) uzņēmumi nesamaksāja Latvijas uzņēmumiem par piegādāto preci; izveidojās debitoru parādi par vairāk nekā 2,5 miljoniem latu. Latvijas uzņēmumi šos līdzekļus zaudēja, tāpēc visi nozares uzņēmumi samazināja ražošanas apjomu. Linu rūpniecība gandrīz apstājās. Strauji samazinājās strādājošo skaits nozarē (salīdzinoši 1991. gadā bija 58 uzņēmumi, kuros strādāja 51 600 darbinieku, bet 1994. gadā tikai 30 100).
1992. gadā notika pirmā 16 Latvijas tekstila un apģērbu ražošanas uzņēmumu produkcijas prezentācija Vācijas Ziemeļreinas Vestfālenes pilsētā Hāgenā. 1993. gadā strauji palielinājās produkcijas un pakalpojumu eksports uz Vāciju, bet 1994. gadā arī uz Dāniju un Zviedriju, u. c. rietumvalstīm. 1993. un 1994. gadā Latvijas svarīgākā eksportprece bija tekstilizstrādājumi un apģērbi.
1994. gadā nozares uzņēmumu lejupslīde gandrīz apstājās, kaut gan kopējie ražošanas apjomi, salīdzinot ar 1993. gadu, samazinājās par 10 %. Šādu apjomu samazināšanos radīja galvenokārt lielākā vilnas audumu ražošanas uzņēmuma “Rīgas tekstils” bankrots un tiesvedība par uzņēmuma “Rīgas audums” īpašumtiesībām. 1994. gadā radās pirmie nelieli šūšanas uzņēmumi, bet kokvilnas audumu ražošanas apvienība “Rīgas manufaktūra” tika pārveidota ‒ tās vietā tika radīti seši jauni uzņēmumi. Tekstilrūpniecības preces 1995.‒2005. gadā bija otrā nozīmīgākā preču grupa Latvijas eksportā. Preču īpatsvars eksportā 1996.‒1998. gadā nedaudz samazinājās ‒ no 18,1 % līdz 17,3 %. Tomēr, salīdzinot šīs grupas rādītājus vērtības izteiksmē, bija novērojams pieaugums 28 % apmērā. 1998. gadā Latvija eksportēja tekstilprodukciju 263 miljonu eiro vērtībā.
Labākie rezultāti tika sasniegti 2001. gadā, kad produkcijas ražošanas apjoms tekstilrūpniecībā palielinājās par 80,7 % no 1995. gada līmeņa, bet eksports veidoja 92,9 % no produkcijas apjoma, t.sk. 74 % uz Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Pēc iestāšanās ES samazinājās eksporta apjoms uz ES. 2004. un 2005. gadā tas bija attiecīgi 56,7 % un 41,2 %. Eksporta īpatsvara kritums negatīvi ietekmēja nozares attīstību, jo iekšējais tirgus bija ļoti ierobežots un tas atradās tādu valstu kā Ķīna un Turcija ietekmē. Jāņem vērā arī fakts, ka ādas apstrādes ražošanas apjomu īpatsvars apstrādes rūpniecībā ir tikai 0,1 % un tas septiņu gadu laikā bija krities desmitkārtīgi.
1991. gadā ādas izstrādājumus ražoja 12 uzņēmumi (piemēram, firma “Kosmoss”, ādas galantērijas kombināts “Somdaris”, kažokādu fabrika “Elektra”). Trīs lielākie apavu ražotāji bija valsts uzņēmumi “1. Maijs”, “Rekords”, Daugavpils kombināts “Daugava”. Pakāpeniski lielražotāji tika pārveidoti. Uz to bāzes radās kopuzņēmumi ar ārvalstu kapitālu ‒ SIA “Pirmaden”, SIA “Redeks”, SIA “Venēcija”. Spēcīgs ražotājs bija “1. Maija” darbinieku izveidotā a/s “Stils”. Apavu ražošanas nozarē 1991. gadā bija nodarbināti 4700 strādājošo. 1994. gadā darbību Latvijā pārtrauca Vācijas uzņēmums “Delta”. Tirgū strauji samazinājās pieprasījums pēc apaviem ar lieto zoli, līdz ar to samazinājās produkcijas izlaide kopuzņēmumos “Redeks” un “Pirmaden”. Pēc šo uzņēmumu likvidācijas apavu ražošana Latvijā gandrīz beidzās. Taču lielāko triecienu vietējai apavu rūpniecībai radīja ādas apstrādes uzņēmuma “Kosmoss” likvidācija un Krievijas finanšu krīze 1998. gadā.