Eiropas zutis ir plēsīga zivju suga ar slaidu, čūskveidīgu ķermeni. Sastopams lielākajā daļā piekrastes valstu Eiropā un Ziemeļāfrikā, taču dabisko izplatību mūsdienās ierobežo dažādi migrācijas šķēršļi. Vienīgā katadromā ceļotājzivju suga Latvijā – suga, kas barojas saldūdeņos vai piekrastē, bet nārsto Sargasu jūrā. Latvijas upēs un ezeros plaši veikta mākslīga Eiropas zušu ielaišana arī ūdeņos, kur suga iepriekš nav bijusi sastopama. Apdzīvo dažādus piegrunts biotopus saldūdeņos un jūras piekrastē. Dabiski sastopams tikai ūdeņos, kas ir savienoti ar jūru. Barojas galvenokārt ar dažādiem uz grunts dzīvojošajiem organismiem.

Eiropas zutis tika uztverts kā noslēpumaina zivs jau antīkajā pasaulē. Aristotelis (Ἀριστοτέλης) darbā “Dzīvnieku vēsture” (Τῶν περὶ τὰ ζῷα ἱστοριῶν) mēģināja pierādīt zušu spontānu rašanos. Taču viņš savos pieņēmumos kļūdījās un kopš šī darba zināšanas par zušu izcelšanos un dzīves ciklu ir būtiski uzlabojušās. Tiesa gan, neraugoties uz intensīvajiem pētījumiem, vēl joprojām ir daudz neskaidrību par vairākiem Eiropas zušu dzīves cikla aspektiem. Līdz šim savvaļā nekad nav konstatēti to ikri vai novērots nārsts.

Pateicoties dāņu biologa Johannesa Šmita (Johannes Schmidt) agrīnajām ekspedīcijām Atlantijas okeānā, kurās viņš aptuveni pirms 100 gadiem Sargasu jūrā atklāja zušu kāpurus jeb leptocefalus, eksistē pārliecinošākas norādes, kas liecina par to, kur atrodas šīs sugas nārsta apgabals. Detalizētāki pētījumi dažādos Sargasu jūras apgabalos, ievācot zušu kāpurus un piestiprinot satelītraidītājus uz nārstu migrējošiem zušiem, ļāvuši secināt, ka Eiropas zuša nārsts notiek Sargasu jūras dienvidrietumu daļā (no 23° līdz 29,5° Z platuma un no 48° līdz 78° R garuma). Arī Amerikas zutis (Anguilla rostrata) nārsto Sargasu jūrā; kopējs nārsta apgabals liecina par abu sugu saistīto evolūciju. Sugu nodalīšanās, iespējams, notikusi pirms ~2,5 līdz 4,3 miljoniem gadu, kad Centrālamerikā (mūsdienu Panamas teritorijā) tektonisku procesu rezultātā notika zemes celšanās un tika zaudēts jūras savienojums starp Kluso un Atlantijas okeānu, vēlāk tam sekoja siltās Golfa straumes nostiprināšanās Atlantijas okeānā. Šīs izmaiņas varēja veicināt to, ka daļa no zušu kāpuriem, kas izšķīlušies Sargasu jūrā, tika novirzīti uz Eiropas un Ziemeļāfrikas krastiem. Vizuāli abas sugas ir grūti atšķiramas, galvenā starpība ir stikla zušu garums, jo Eiropas zutim ir vairāk mugurkaula skriemeļu nekā Amerikas zutim (attiecīgi 114–116 un 106–108). Arī ģenētiskā atšķirība ir salīdzinoši neliela. Abas sugas var savstarpēji veidot hibrīdus.

Eiropas zutis, līdzīgi kā citas Anguilla ģints saldūdens zušu sugas, ir katadroma suga, kas nārsto jūrā, bet augšana un attīstība notiek kontinentālajos ūdeņos – upēs, ezeros vai jūras piekrastē. Eiropas zutim ir visgarākā nārsta migrācija no visām Anguilla ģints sugām.

Eiropas zutim raksturīgs sarežģīts dzīves cikls ar piecām attīstības stadijām: leptocefals (kāpurs), stikla zutis (caurspīdīga mazuļa stadija), elvers (pigmentēta mazuļa stadija), dzeltenzutis (nenobriedis pieaudzis zutis) un sudrabzutis (migrējošs, nobriedis un pieaudzis zutis).

Pēc vairāku gadu barošanās un augšanas pieaugušie zuši sudrabzuša stadijā dažādos laikos, kas parasti sakrīt ar ūdens līmeņa svārstībām pavasarī vai rudenī, atstāj kontinentālos ūdeņus un peld dienvidrietumu virzienā, izmantojot Kanāriju un Ziemeļekvatoriālo straumi Atlantijas okeānā. Pēc sešiem līdz septiņiem mēnešiem tie ierodas Sargasu jūrā, lai pirmo un vienīgo reizi dzīvē nārstotu un pēc tam ietu bojā. Pēc nārsta no ikriem izšķīlušies zušu kāpuri ar Golfa, Ziemeļatlantijas un Azoru straumēm viena līdz divu gadu laikā tiek atnesti līdz Eiropas un Ziemeļāfrikas krastiem, kur tie sasniedz stikla zuša stadiju un uzsāk aktīvu migrāciju kontinentālajos ūdeņos, to darot pieejamajās upju un ezeru sistēmās. Pamazām ķermenis zaudē caurspīdīgumu un iegūst pigmentāciju – šīs stadijas zušus sauc par elveriem. Daļa zušu paliek baroties jūras piekrastē. Barošanās un augšana kontinentālajos ūdeņos, kas saistīta ar dzeltenzuša stadiju, ilgst no diviem līdz pat 50 vai vairāk gadiem (tēviņiem 2–20 vai vairāk gadi; mātītēm 5–50 vai vairāk gadi). Latvijas ūdeņus dabiskā ceļā zuši sasniedz elvera vai dzeltenzuša stadijā. Kad uzkrātas pietiekamas tauku rezerves, tie atkal piedzīvo morfoloģiskas izmaiņas, sasniedz daļēju briedumu un jau kā sudrabzuši dodas nārsta migrācijā. No Latvijas saldūdeņiem tā ir aptuveni 8000 km tāla. Vecums, kurā notiek sudrabošanās, var būt dažāds atkarībā no dzimuma, vietas ģeogrāfiskā platuma, ūdens temperatūras, barības pieejamības un citiem vides apstākļiem. Pilnīga dzimumnobriešana notiek nārsta migrācijas laikā.

Eiropas zutim raksturīgs slaids, garš, čūskveidīgs ķermenis, kas pieaugušiem tēviņiem sasniedz 45 cm garumu, bet mātītēm var pārsniegt 1 m. Kāpuri jeb leptocefali ir 5–7 mm gari. Tiem ir caurspīdīgs, izstiepts un sāniski plakans ķermenis, kas formas ziņā atgādina vītola lapu. Pārējās attīstības stadijās ķermeņa forma jau līdzinās pieaugušam zutim. Ķermenis ir caurspīdīgs arī stikla zuša stadijā. Acis stikla un dzeltenzuša stadijā attiecībā pret galvas izmēru ir salīdzinoši mazas, sudrabzuša stadijā tās ir ievērojami palielinātas, kas nepieciešams nārsta migrācijai. Elvera un dzeltenzuša stadijā mugura variācijās no olīvzaļas līdz brūnai, vēders un sāni – dzelteni. Sudrabzuša stadijā mugura ir tumša, sāni – sudraboti vai bronzas krāsas, vēders – sudrabots vai balts. Āda ir gļotaina ar sīkām, eliptiskām zvīņām, kas tajā ir iegremdētas. Eiropas zutim nav vēdera spuru. Muguras spura saplūst kopā ar astes un anālo spuru. Ir nelielas krūšu spuras, kas sudrabzuša stadijā (līdzīgi kā acis) ievērojami palielinās – tas ir vēl viens pielāgojums nārsta migrācijai. Dzimumu diferencēšanās notiek dzeltenzuša jeb barošanās un augšanas stadijā – parasti sasniedzot 20–30 cm garumu, bet līdz tam dzimums ir nenoteikts un to var ietekmēt dažādi vides apstākļi, arī zušu blīvums upē vai ezerā. Liela zušu blīvuma apstākļos ūdenstilpē biežāk attīstās lielāks skaits tēviņu, kas ir adaptīva stratēģija, – tēviņi nārsta migrācijā dodas ievērojami ātrāk. Tiem, pametot ūdenstilpi, konkurence mazinās, kas ļauj veiksmīgi attīstīties mātītēm. Mātītēm nārsta migrācijai un dzimumproduktiem nepieciešams uzkrāt ievērojami lielākas barības rezerves.

No ierašanās kontinentālajos ūdeņos stikla zuša stadijā līdz pat nārsta migrācijai, tas ir, lielāko daļu savas dzīves zutis pavada dažādos saldūdens biotopos (gan lielās, gan mazās upēs, ezeros un upju grīvās) vai lagūnās un jūras piekrastes ūdeņos. Upēs un piekrastē labprāt izvēlas akmeņainus posmus ar vidēji blīvu vai blīvu veģetāciju. Upēs bieži sastopams akmeņainās straujtecēs.

Nārsta migrācija no Latvijas ūdeņiem notiek pavasarī un rudenī. Nārsta migrācijā uz Sargasu jūru zuši Atlantijas okeānā veic arī ievērojamas diennakts vertikālās migrācijas – pa nakti uzpeld ūdens virsējos slāņos, bet pa dienu, izvairoties no plēsējiem, var ienirt vairāk nekā 1000 m dziļumā. Dabiski sastopami tikai ūdeņos, kas ir savienoti ar jūru, taču mākslīgi ielaisti arī migrācijai nepieejamos ūdeņos. Lielākas grupas veido tikai līdz elvera stadijai; barošanās periodā kontinentālajos ūdeņos zuši ir vientuļnieki. Nārsto tikai vienu reizi mūžā un pēc nārsta iet bojā. Sugai raksturīgs liels dzīves ilgums, reizēm vairāk nekā 50 gadi (nebrīvē līdz pat 80 gadiem). Aktīvs diennakts tumšajā laikā. Kontinentālajā fāzē barojas galvenokārt ar dažādiem bentiskiem organismiem: vēžveidīgajiem, trīsuļodu kāpuriem, mazām zivīm un daudzsartārpiem. Uzsākot nārsta migrāciju, zutis vairs nebarojas un izmanto tikai dzeltenzuša stadijā uzkrātās barības rezerves. Līdzšinējie pētījumi liecina, ka zušu kāpura stadijai nozīmīgākie barības objekti Atlantijas okeānā varētu būt želejveida planktona organismi un grimstošās un atmirušās organiskās daļiņas jeb tā sauktais “jūras sniegs”.

Eiropas zutis ir izplatīts lielākajā daļā Atlantijas okeāna un ar to saistīto jūru piekrastes valstu ūdeņos Eiropā un Ziemeļāfrikā. Dabisko izplatību mūsdienās ierobežo dažādi migrācijas šķēršļi. Sastopams arī visā Baltijas jūras baseinā, taču sugas dabisko izplatību novērtēt traucē ilgstoša galvenokārt Apvienotajā Karalistē un Francijā noķertu stikla zušu vai uz noteiktu laiku zivjaudzētavu baseinos audzētu zušu ielaišana upēs un ezeros.

Zinātniskajās uzskaitēs Latvijā zutis konstatēts 21 ezerā un 36 upēs. No 1920. gada līdz mūsdienām zivsaimnieciskos vai sugas saglabāšanas nolūkos ielaists 26 upēs un vairāk nekā 100 ezeros, daļā no kuriem tas iepriekš nav bijis sastopams. Visplašāk ielaists Daugavas upju baseinu apgabala ezeros, kur lielā daļā gadījumu augšup un lejup migrācija nekad nav bijusi iespējama vai arī to ierobežo izbūvētās hidroelektrostacijas (HES) vai citu aizsprostu kaskādes.

Eiropas zutim visā tā sastopamības areālā pastāv viena populācija. Kontinentālajos ūdeņos ieceļojošo stikla zušu daudzums 20. gs. 80. gadu sākumā krasi samazinājās un 2011. gadā sasniedza vēsturiski zemāko līmeni. Kopš tā laika zušu populācijas stāvoklis nav uzlabojies. Latvijā tas atspoguļojās kā straujš zušu nozveju kritums. Kā liecina konstatēto zušu vecumstruktūras analīze, tad zušu krājumu šobrīd Latvijā, tostarp uz jūru migrējošo sudrabzušu galveno apjomu, veido Latvijas ūdeņos mākslīgi ielaistie zuši. Fakts, ka zinātniskajās uzskaitēs neliela izmēra dzeltenzuši (mazāki par 30 cm) ik gadu tiek konstatēti aizvien mazākā daudzumā, liecina, ka dabiskā ceļā no Sargasu jūras līdz Latvijai atmigrē niecīgs daudzums zušu. Kopējais populācijas daļas lielums Latvijas ūdeņos nav zināms.

Eiropas zušu populācijas samazināšanās iemesli ir neskaidri, taču tiek uzskatīts, ka zušu populāciju visvairāk ietekmē antropogēnie un okeāna faktori, precīzāk – to kopums. Eiropas zušu populācijas samazināšanās nav saistīta tikai ar pārzveju vien. Nozīmīgu negatīvu ietekmi atstājuši dažādi aizsprosti, HES un citi cilvēka radīti migrācijas šķēršļi upēs, kas apgrūtina vai padara neiespējamu zušu dabisko migrāciju un liedz piekļuvi dzīvotnēm, kur būtu iespējams baroties. Arī ūdeņu piesārņojums zutim kā ilgdzīvotājai sugai, domājams, samazina reproduktīvās spējas. Atsevišķu smago metālu paaugstināta koncentrācija var kavēt nārsta migrācijai nepieciešamo tauku rezervju uzkrāšanu. Daļēji populācijas samazināšanos varētu būt ietekmējusi arī no Āzijas caur akvakultūru ievestā parazītiskā peldpūšļa nematode Anguillicola crassus. Šis parazīts spēcīgas invāzijas gadījumos var ierobežot zušu spēju sasniegt nārsta vietas, kavējot tauku rezervju uzkrāšanu un izraisot paaugstinātu enerģijas patēriņu elpošanā nārsta migrācijas laikā. Eiropas zušu populācijā šobrīd sastopami arī vairāki vīrusi, kas izraisa šīs sugas īpatņu mirstību vai pasliktina veselības stāvokli. Klimata pārmaiņas un pārmaiņas okeānā var būt ietekmējušas nārsta efektivitāti un kāpuru attīstību. Katra šī faktora nozīmi ir grūti vai pat neiespējami skaitliski novērtēt vai kādu izdalīt kā galveno.

Eiropas zutis tā izplatības areālā ir zivsaimnieciski nozīmīga suga. Lielākās nozvejas (100–500 t) tiek iegūtas Nīderlandē, Francijā, Turcijā, Dānijā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Pašreizējais sugas ieguves apjoms pasaulē nav uzskatāms par ilgtspējīgu. Latvijā ar zuti saistāmas senas zvejas tradīcijas gan iekšējos, gan piekrastes ūdeņos. Lielākās zušu nozvejas (1–3 t) pēdējos gados uzrādītas Rāznas ezerā, Usmas ezerā un Ķīšezerā. Latvijā Eiropas zuti galvenokārt zvejo ar Daugavas baseinu saistītajos ezeros, kur to lejupmigrācija uz jūru nav iespējama vai ir ļoti sarežģīta migrācijas šķēršļu – galvenokārt HES dambju kaskāžu dēļ. Vairumā no šiem ezeriem Eiropas zuši dažādās attīstības stadijās (galvenokārt stikla zuši) ielaisti līdz 20. gs. 90. gadiem vai vēlākos gados par privātiem līdzekļiem.

Līdz 20. gs. 80. gadiem lielāko daļu zušu Latvijā nozvejoja jūras piekrastes ūdeņos un galvenā nozvejas daļa bija dabiskas izcelsmes. Mūsdienās Latvijas piekrastē Eiropas zutis tiek noķerts tikai kā piezveja citu zivju sugu zvejā un kopējais apjoms nepārsniedz vienu tonnu gadā.

Ņemot vērā zušu krājuma nelabvēlīgo stāvokli visā sugas izplatības areālā, ir ieviesta virkne pārvaldības pasākumu sugas stāvokļa uzlabošanai, arī dažādi zvejas ierobežojumi. Mūsdienās zinātnieki rekomendē pilnīgi visu Eiropas zuša stadiju ieguves pārtraukšanu, taču šis padoms šobrīd netiek īstenots.

Eiropas zutis nav iekļauts Eiropas nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos, taču tā aizsardzību paredz vairāki starptautiskie līgumi, kā arī Eiropas Savienības un Latvijas tiesību akti. Suga ir iekļauta CITES konvencijas (Convention on International Trade in Endangered Species) II pielikumā un Padomes Regulas Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību.

Pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) sugu apdraudētības izvērtēšanas metodikas pasaules un Eiropas mērogā suga klasificēta kā kritiski apdraudēta (IUCN kategorija CR – Critically Endangered). Arī Latvijā, izmantojot iepriekš minēto metodiku, suga novērtēta kā kritiski apdraudēta. Šāds vērtējums sniegts, jo Eiropas zutim visā tā sastopamības areālā pastāv viena populācija, kurai būtiski un nepārtraukti sarucis tās dabiskais papildinājums jeb stikla zušu daudzums, kas no Sargasu jūras sasniedz Eiropas ūdeņus. Neraugoties uz dažādiem ieviestajiem ieguves ierobežojumiem, Eiropas zuša populācija neuzrāda atkopšanās pazīmes.