Andrejs Bērziņš bija Latvijas Tautas padomes substitūts, Latvijas Satversmes sapulces deputāts, Tirdzniecības un rūpniecības ministrs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs, Valsts saimnieciskās padomes priekšsēdētājs; viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijas saimnieciskajā dzīvē pēc Kārļa Ulmaņa organizētā 1934. gada 15. maija apvērsuma.

Dzimis lauksaimnieka Reiņa un Ilzes Bērziņu ģimenē. Mācījās Kokneses draudzes skolā un Vietalvas ministrijas skolā, tālāk izglītojās pašmācības ceļā. 1909. gadā Berlīnē klausījās priekšlasījumus tautsaimniecībā.

28.11.1898. apprecējās ar Alisi Krumbergu.

1891.–1897. gadā A. Bērziņš bija Bebru un Priekules pagastu darbveža palīgs, 1897.–1906. gadā Durbes un Pērkones pagastu darbvedis. 1910.–1914. gadā A. Bērziņš bija laikraksta “Dzīve” redaktors (no 1912. gada arī līdzizdevējs). 1914.–1918. gadā Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja biedrs, 1918. gadā pildīja Liepājas pilsētas galvas pienākumus. Darbības laikā Liepājas pašvaldībā ieņēma dažādus amatus – bija Sociālās apgādes komisijas priekšsēdētājs, Nabagu valdes priekšsēdētājs, Palīdzības valdes priekšsēdētājs, pilsētas krājkases administrators u. c. 1917. gadā Jelgavā A. Bērziņu ievēlēja Kurzemes Zemes padomē (sēdēs nav piedalījies).

01.1919. A. Bērziņu ievēlēja Liepājas pilsētas domē no Latviešu demokrātiskā bloka saraksta. Viņš bija Latvijas Tautas padomes substitūts no Latvijas Radikāldemokrātu partijas (02.1920. šī partija apvienojās ar Latvijas Darba savienību un izveidoja Latvijas Darba partiju). 07.1919.–02.1920. A. Bērziņš bija Lejaskurzemes apgabala (Aizputes, Grobiņas, Kuldīgas, Talsu un Ventspils apriņķi) priekšnieks un šajā laikā A. Bērziņš Liepājā darbojās arī kā Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais sakariem ar Antantes valstu un Vācijas pārstāvjiem. 02.–10.1920. A. Bērziņš bija Latgales apgabala priekšnieks. 04.1920. A. Bērziņu ievēlēja Satversmes sapulcē no Latvijas Darba partijas saraksta (11.1921. viņš no Latvijas darba partijas frakcijas izstājās un turpmāk Satversmes sapulcē bija ārpus partijām); darbojās Agrārlietu, Finanšu un budžeta, Lūgumu un sūdzību un Pašvaldības lietu komisijā. 1920. gadā A. Bērziņš bija Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļas redaktors. 1920.–1921. gadā A. Bērziņš bija Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Latvijas un Lietuvas robežu šķīrējkomisijā. 12.1920.–06.1921. A. Bērziņš bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs. 23.06.–15.12.1921. Centrālās zemes ierīcības komitejas loceklis.

Pēc Satversmes sapulces pilnvaru beigām A. Bērziņš 1922.–1935. gadā bija Liepājas bankas valdes priekšsēdētājs (arī šīs bankas akcionārs) un vairāku Liepājas uzņēmumu valdes priekšsēdētājs.

Pēc K. Ulmaņa organizētā 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma A. Bērziņš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijas saimnieciskajā dzīvē: 01.1935.–07.1940. viņš bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs, no 01.1938. arī Valsts saimnieciskās padomes priekšsēdētājs; 04.1935.–06.1940. – Latvijas Kredītbankas direktors un šajos amatos bija iesaistīts daudzu uzņēmumu sanācijā, nacionalizācijā un “latviskošanā”. A. Bērziņš darbojās arī akciju sabiedrībā “Degviela” (valdes loceklis), akciju sabiedrībā “Superfosfātu fabrika” (valdes priekšsēdētājs), Rīgas tekstilfabriku akciju sabiedrībā, kā arī citos uzņēmumos. No 03.1932. viņš bija Rīgas Rotari kluba biedrs; 20. gs. 30. gadu otrajā pusē Amerikas baņķieru kluba (The Bankers Club of America) biedrs.

Pēc Latvijas okupācijas A. Bērziņš savus ietaupījumus, kas bija uzkrāti “Stockholms Enskilda Bank” Stokholmā, novēlēja Upsālas Universitātei (Uppsala universitet) Zviedrijā Latvijas vēstures pētīšanai. Pēc nepilnīgām ziņām 07.1940. A. Bērziņu arestēja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, 1941. gadā izveda uz PSRS iekšieni, kur viņš miris, iespējams, 24.12.1941.

1973. gadā uz A. Bērziņa novēlējuma pamata Upsālas Universitātē nodibināts Andreja Bērziņa novēlējuma fonds, no kura piešķīra līdzekļus Latvijas vēstures pētījumiem.

Tēvzemes balvas laureāts (1940); apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira, 1928; II šķira, 1934; I šķira, 1938), Nīderlandes Orānijas–Nasavas ordeni (I šķira, 1936), Zviedrijas Ziemeļzvaigznes Karalisko ordeni (I šķira, 1939) u. c. apbalvojumiem.