AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 5. septembrī
Tatjana Zorenko

lauku strupaste

(angļu common grey vole, vācu Wühlmaus, franču campagnol сommun, krievu обыкновенная полевка)
lauku strupaste Microtus arvalis ir hordaiņu tipa (Chordata), zīdītāju klases (Mammalia), grauzēju kārtas (Rodentia), kāmju dzimtas (Cricetidae), strupastu apakšdzimtas (Arvicolinae), strupastu ģints (Microtus), pelēko strupastu apakšģints (Microtus) suga

Saistītie šķirkļi

  • Austrumeiropas strupaste
  • grauzēji
  • hordaiņi
  • kāmju dzimta
  • strupastu apakšdzimta
  • tumšā strupaste
  • ūdeņu strupaste
Lauku strupaste (Microtus arvalis). 2021. gads.

Lauku strupaste (Microtus arvalis). 2021. gads.

Fotogrāfs Leo Bucher. Avots: Shutterstock.com/1944539284.

Satura rādītājs

  • 1.
    Sugas izcelšanās un evolūcija. Paleontoloģija
  • 2.
    Izskats
  • 3.
    Biotops. Dzīvesveids. Barība
  • 4.
    Izplatība un sastopamība
  • 5.
    Nozīme ekosistēmā
  • 6.
    Pasugas
  • 7.
    Aizsardzības statuss
  • Multivide 1
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Sugas izcelšanās un evolūcija. Paleontoloģija
  • 2.
    Izskats
  • 3.
    Biotops. Dzīvesveids. Barība
  • 4.
    Izplatība un sastopamība
  • 5.
    Nozīme ekosistēmā
  • 6.
    Pasugas
  • 7.
    Aizsardzības statuss
Sugas izcelšanās un evolūcija. Paleontoloģija

Par lauku strupastes izcelsmes centru tiek uzskatīti Āzijas dienvidrietumi, šaurā zona starp Kaukāzu, Kaspijas jūru un Melno jūru. Tās fosilijas ir atrastas pleistocēna epohā visā Eiropā. Ledus laikmetā suga spēja izdzīvot tikai patvērumos. Pleistocēna laikā tika novēroti ledus laikmeti, kuriem sekoja ledāju atkāpšanās periodi. Notika sugas ekspansija un areāla veidošanās. Lauku strupastes parādīšanās laiks Baltijas teritorijā nav precīzi noteikts, bet pirms 200 gadiem tā kļuva par bieži sastopamu sugu.

Izskats

Ķermeņa garums ir 83–138 mm, masa līdz 50 g. Astes garums vidēji ir aptuveni 34 % no ķermeņa garuma. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Apmatojums mugurpusē ar nokrāsu no dzeltenīgas līdz pelēkbrūnai. Vēderpuse no gaišpelēkas līdz sudrabpelēkai. Hromosomu skaits ir 46. Morfoloģiski ir līdzīga Altaja pelēkajai strupastei (Microtus obscurus) un Austrumeiropas strupastei (Microtus rossiaemeridionalis), no kurām atšķiras karioloģiski.

Biotops. Dzīvesveids. Barība

Lauku strupastes primārie biotopi ir pļavas, mežmalas, grāvmalas un papuves. Sekundārie biotopi ir lauksaimniecības zemes, sakņu dārzi, augļu dārzi un parki. Izvairās no vienlaidu meža platībām. Siltajā gadalaikā aktīva krēslā un naktī, ziemā visu diennakti. Obligāta alu racēja, rok aptuveni 20–50 cm dziļas alas, veido sarežģītas pazemes ejas, kurās barojas, vairojas un slēpjas no plēsējiem. Apaļu midzeni ar divām izejām darina no sausas zāles un lapām. Iemītas taciņas savieno alas ar barošanās vietām, reizēm tās garums sasniedz 9 m. Vairošanās sezonas sākumā lauku strupastei ir raksturīga monogāmija, bet, pieaugot to skaitam vasarā, veidojas poligīnija, kad viens tēviņš apvienojas ar 2–3 mātītēm.

Lauku strupaste ir tipiska zālēdāja, barība ir daudzveidīga (vienā ģeogrāfiskajā zonā reģistrētas vairāk nekā 60 augu sugas). Tai ir raksturīgas sezonālas barošanās izmaiņas. Barību siltajā sezonā sastāda zaļās augu daļas, visbiežāk kurvjzieži, pākšaugi un graudzāles. Rudenī un ziemā barībā dominē augu apakšzemes daļas (saknes, bumbuļi, sīpoli), sēklas, retāk krūmu miza. Barības krājumus parasti neveido.

Lauku strupaste vairojas no marta un aprīļa līdz novembrim. Ziemā parasti ir pauze, bet siena kaudzēs un sakņaugu stirpās lauku strupaste var turpināt vairoties. Vienā reproduktīvajā sezonā mātītei ir 2–4 metieni, katrā vidēji pieci (4–8) mazuļi. Grūsnība ilgst 19–20 dienas. Mazuļi piedzimst akli un kaili, to masa ir ap 2 g. Acis atveras 9.–10. dienā. Mazuļi kļūst neatkarīgi no mātes trīs nedēļu vecumā, bet turpina dzīvot mātītes alā atsevišķā midzenī. Dzimumbriedumu sasniedz 40–50 dienu vecumā, mātītes agrāk nekā tēviņi. Pavasara paaudzes dzīvnieku dzīves ilgums ir 4–5 mēneši; rudens paaudzes strupastes dzīvo līdz jūnijam. Nebrīvē lauku strupaste dzīvo līdz pusotram gadam.

Izplatība un sastopamība

Endēmiska Eiropas suga. Visa areāla platība ir 9 463 915 km2. Tas iekļauj Spānijas ziemeļus, Franciju (izņemot Bretaņas rietumu daļu un Vidusjūras piekrasti) un tālāk uz austrumiem pāri kontinentālajai Eiropai uz ziemeļiem no Alpiem. Ziemeļaustrumu robeža ir Latvijā, galējos Somijas dienvidos un Karēlijā līdz Urāliem. Dienvidu robeža atrodas Itālijas ziemeļos, gar Adrijas jūras austrumu piekrasti Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, Melnkalnē, Ziemeļmaķedonijas kalnos un Bulgārijā. Austrumu robeža atrodas Ukrainā un Krievijas rietumos starp Donas un Volgas upēm. Lauku strupaste dzīvo arī Atlantijas okeāna salās pie Francijas krastiem, Normandijas salās un Frīzu salās, kā arī uz salām Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā pie Vācijas krastiem. Austrumos lauku strupastes areāls nedaudz pārklājas ar Altaja pelēkās strupastes areālu, kur veidojas hibrīda zona ar platumu vairāk nekā 100 km. Hibrīda zonā reģistrē augstu strupastu īpatsvaru ar rekombinanto kariotipu, bet F1 hibrīdi ir reti sastopami, jo biežāk krustojas ar Altaja pelēko strupasti.

Nozīme ekosistēmā

Lauku strupaste ir plaši izplatīta un daudzskaitlīga suga, kas viegli pielāgojas cilvēka saimnieciskajai darbībai un dabas ainavu transformācijai. Tā ir viena no dominējošajām sugām pilsētu ekosistēmās. Pamatbarības komponents daudzām plēsīgo zīdītāju un putnu sugām. Nepatīkams dārzkopības, puķkopības un noliktavu kaitēklis, jo ziemā zem sniega barojas ar ogu kultūru saknēm un grauž jauno koku mizu. Bojā graudus glabātuvēs. Lauku strupaste ir bīstama arī epidemioloģiskā ziņā. Tā ir tularēmijas un leptospirozes nesēja.

Pasugas

Agrāk tika aprakstīts liels lauku strupastes pasugu skaits, pamatojoties uz apmatojuma krāsu, ķermeņa izmēru un vaigu zobu veidu. Turpmākie pētījumi parādīja, ka šīs pazīmes neļauj atdalīt pasugas. Uzskata, ka mūsdienu lauku strupastes struktūra ir saistīta ar sugas izdzīvošanu dažādos patvērumos, kas saglabājušies pēdējā pleistocēna ledāja maksimuma periodā. Pēc ledāju atkāpšanās sākās Eiropas teritorijas atkārtota kolonizācija. Rezultātā izveidojās trīs Rietumeiropas grupas (Ibērijas, Dienvidrietumu un Ziemeļrietumu) un četras Centrāleiropas grupas (Itālijas, Centrālā, Balkānu un Austrumeiropas) filoģeogrāfiskās līnijas. Katrai no tām ir savs areāls.

Aizsardzības statuss

Lauku strupastei nav aizsardzības statusa.

Multivide

Lauku strupaste (Microtus arvalis). 2021. gads.

Lauku strupaste (Microtus arvalis). 2021. gads.

Fotogrāfs Leo Bucher. Avots: Shutterstock.com/1944539284.

Lauku strupaste (Microtus arvalis). 2021. gads.

Fotogrāfs Leo Bucher. Avots: Shutterstock.com/1944539284.

Saistītie šķirkļi:
  • lauku strupaste
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Austrumeiropas strupaste
  • grauzēji
  • hordaiņi
  • kāmju dzimta
  • strupastu apakšdzimta
  • tumšā strupaste
  • ūdeņu strupaste

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Baskevich, M.I. et al., ‘New data on the distribution of sibling species and hybridization of 46 chromosomal forms of Microtus arvalis sensu lato (Rodentia, Arvicolinae) in Central chernozemic region’, Zoologicheskii Zhurnal, vol. 91, 2012, pp. 994–1005.
  • Kratochvíl, J., ‘Field vole Microtus arvalis’, Československá Akademie věd, Prague, 1959.
  • Kryštufek, B. and Shenbrot, G.I., Voles and Lemmings (Arvicolinae) of the Palearctic Region, Maribor, Maribor University Press, 2022.
  • Mahmoudi, A. et al., ‘New insight into the cradle of the grey voles (subgenus Microtus) inferred from mitochondrial cytochrome b sequences’, Mammalia, vol. 81, 2017, pp. 583–593.
  • Tauriņš, E., Latvijas zīdītājdzīvnieki, Rīga, Zvaigzne, 1982.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zorenko, T., Kā dzīvo strupastes, Rīga, Zinātne, 1983.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zorenko, T. and Leontyeva, T., ‘Species diversity and distribution of mammals in Riga’, Acta Zoologica Lituanica, vol. 13, No. 1, 2003, pp. 71–79.
  • Зоренко, Т. А., ‘Сравнительный анализ постнатального развития серых полевок в группе “arvalis”’, Экологические и поведенческие исследования позвоночных животных в Прибалтике, Рига, ЛГУ, 1981, с. 15–46.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Зоренко, Т. А., ‘Структура поселений обыкновенной полевки’, Динамика популяций и поведение позвоночных животных Латвийской ССР, Рига, ЛГУ, 1979, с. 79–101.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Соколов, В. Е. и Башенина, Н. В. (ред.), Обыкновенная полевка: виды-двойники, Москва, Наука, 1994.

Tatjana Zorenko "Lauku strupaste". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/250109-lauku-strupaste (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/250109-lauku-strupaste

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana