Par Austrumeiropas strupastes izcelsmes centru tiek uzskatīti Āzijas dienvidrietumi, šaurā zona starp Kaukāzu, Kaspijas jūru un Melno jūru. Tās izturēja nelabvēlīga klimata periodus patvērumos un izplatījās, kad klimats uzlabojās. 1972. gadā pirmoreiz nodalīta no lauku strupastes kā patstāvīga suga. Pašlaik vispārzināmā diagnostikas pazīme ir diploīdo hromosomu skaits: Austrumeiropas strupastei ir 54, bet lauku strupastei – 46 hromosomas. Lielās līdzības dēļ lauku un Austrumeiropas strupastes uzskata par kriptiskām (dvīņu) sugām. To atdalīšanās acīmredzot notika pirms 0,49–0,41 miljoniem gadu. Latvijā šī suga pirmo reizi karioloģiski konstatēta 1984. gadā Bauskas, Dobeles, Ludzas un Talsu apkaimē, vēlāk arī Rīgā.

Ķermeņa garums ir 96–130 mm, masa līdz 50 g. Astes garums ir 31–55 mm. Tēviņi nedaudz lielāki par mātītēm. Mugurpuses apmatojums variē no gaiši brūnganpelēka ar dzeltenīgu nokrāsu līdz pelēkbrūnam. Vēderpuse no gaišpelēkas līdz sudrabpelēkai. Suga ir izturīgāka par lauku strupasti gan pret zemām, gan augstām temperatūrām. Pēc apmatojuma krāsas Austrumeiropas un lauku strupaste neatšķiras.

Abas sugas dzīvo vienā klimatiskajā zonā un līdzīgās ainavās, bieži veido jauktas apmetnes, bet tajā pašā laikā saglabā reproduktīvo izolāciju. To biotopiskais sadalījums, rakšana un barības sastāvs, kā arī citi dzīvesveida aspekti būtiski neatšķiras. Atšķirībā no lauku strupastes, Austrumeiropas strupaste ir retāk sastopama lauksaimniecības zemēs un pļautos laukos, biežāk pļavās ar augstām un blīvi augošām zālēm, laukmalās. Biežāk nekā lauku strupaste mīt slēgtās pārziemošanas vietās, piemēram, salmu kaudzēs un sakņaugu stirpās. Austrumeiropas strupaste labprāt izvēlas pilsētas (sastopama parkos, dārzos un biotopos pie ūdeņiem). Daudzviet Austrumeiropas un lauku strupastes ir simpatriskas (divas sugas dzīvo vienā teritorijā). Barība ir ļoti daudzveidīga, ēd zaļas sulīgās augu daļas, bet apēd vairāk graudu un sēklu nekā lauku strupaste. Vairošanās sezonas sākumā tās ir monogāmas, bet vēlāk veido poligīnas grupas, kurās viens tēviņš (retāk divi) apvienojas ar 2–3 mātītēm. Katrā grupējumā strupastes ir savstarpēji saistītas ar radnieciskām saitēm. Austrumeiropas strupaste, atšķirībā no lauku strupastes, ir toleranta pret inbrīdingu. Jaunajām Austrumeiropas strupastēm līdz divu mēnešu vecumam sociālie kontakti galvenokārt izpaužas kā “rotaļa”, kas ļauj tām palikt mātītes alā. Turpretī lauku strupaste nobriest līdz 35 dienām un atstāj mātītes teritoriju. Austrumeiropas strupaste ir mazāk agresīva par lauku strupasti.

Areāls (platība = 2 460 340 km²) aptver dienvidaustrumu Balkānus, Melnās jūras ziemeļu piekrasti un plašu joslu starp Donas un Urālas upēm, Baltkrievijas austrumiem, Ukrainas austrumiem, Krievijas Federāciju un Kazahstānas rietumiem. Austrumeiropas strupaste lielākoties nav sastopama starp Melno jūru un Kaspijas jūru, izņemot Dagestānu, bet toties atrodas uz dienvidiem no Kaukāza visā Turcijā (izņemot dienvidaustrumu zemienes), Armēnijā un Irānas ziemeļrietumos. Izolētas dažāda lieluma populācijas ir izkaisītas gar rietumu un ziemeļrietumu areāla malu Rietumu Ukrainā, Baltkrievijā, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Krievijas Federācijas ziemeļaustrumos un Somijas dienvidos. Šai sugai raksturīgs relatīvi straujš areāla pieaugums. 20. gs. beigās tā paplašināja savu areāla robežu par ~ 1500 km uz ziemeļiem un ~ 6500 km uz austrumiem, sasniedzot Svalbāras salas Ziemeļu Ledus okeānā un Kluso okeānu Krievijas Tālajos Austrumos. Tik tālu sugas izplatīšanas potenciālu nosaka ekoloģiskais plastiskums, augsta pētnieciskā un sociālā aktivitāte un izturība pret zemām temperatūrām. Austrumeiropas strupaste aktīvi apgūst jaunas teritorijas. Acīmredzami tika pasīvi transportēta, galvenokārt paslēpta kravās, kuras pārvadā ar piegādes kuģiem un vilcieniem. Lielākā lauku un Austrumeiropas strupastes areāla daļa sakrīt, tās var atrast ne tikai vienā biotopā, bet arī vienā pļavā. Tomēr dabā to hibrīdi nav tikuši atrasti.

Sākumā Austrumeiropas strupasti uzskatīja par monotipisku sugu, bet molekulārie pētījumi ļāva izdalīt divas filoģeogrāfiskās līnijas: viena sastopama Turcijā, Armēnijas dienvidos un ziemeļrietumu Irānā, cita plaši izplatīta visā pārējā areālā.

Austrumeiropas strupastei nav aizsardzības statusa.