Saskaņā ar molekulārajiem datiem pirmie Arvicola ģints pārstāvji radās pliocēna epohā, aptuveni pirms 2,8 miljoniem gadu. Jau agrīnajā pleistocēnā Arvicola ģints sadalījās divās līnijās: Irānas un Eirosibīrijas. No Eirosibīrijas līnijas pirms 1,53 miljoniem gadu atdalījās A. sapidus suga. Pirms 0,671 miljoniem gadu atdalījās A. monticola, pirms 0,484 miljoniem gadu – A. amphibius (tā pazīstama ar jaunāko sinonīmu A. terrestris), pirms 0,441 miljoniem gadu – A. italicus. Arvicola ģints fosilijas no pleistocēna ir bieži sastopamas. Pēc pēdējā apledojuma Eiropas atkārtota kolonizācija acīmredzot notika ne tikai no Ibērijas patvēruma, bet arī no papildu patvēruma Ziemeļeiropā. Pašlaik Arvicola ģintī ir atzītas piecas sugas (A. amphibius, A. italicus, A. monticola, A. sapidus un A. persicus), lai gan ir pierādījumi, ka A. amphibius un A. monticola varētu būt viena suga.

Ūdeņu strupastei ir raksturīga augsta morfoloģiskā daudzveidība. Izšķir divas ekoloģiskās formas: sauszemes formu un formu ar ūdens dzīvesveidu. Pirmajai formai ķermeņa garums kopā ar galvu ir 122–183 mm, ķermeņa masa ir 47–219 g, īsāka aste – 35–98 mm (40–59 % no ķermeņa garuma), īsāka un mīkstāka kažoka āda ar izvirzītiem aizsargmatiem (līdz 21 mm). Otrajai formai ir pinkaināks apmatojums ar kuplākiem un garākiem aizsargmatiem (19,5–28 mm) un mazāk reducētiem pēdas spilventiņiem. Ūdens forma ir lielāka nekā sauszemes strupastes: tā ir 121–254 mm gara, sver 70–352 g, astes garums ir 68–150 mm (48–82 % no ķermeņa garuma). Lieluma atšķirības starp formām kļūst pamanāmas 20 dienu vecumā. Ūdeņu strupastēm kažoks ir vienmērīgi tumši brūns, ar gaišāku apmatojumu uz vēdera. Dažas vietējās populācijas (Lielbritānijā, Krievijā un Ungārijas rietumos) ir pilnīgi melnas. Tumšā krāsa palīdz labāk maskēties.

Ūdeņu strupastes ar ūdens dzīvesveidu galvenokārt dzīvo saldūdens tilpju piekrastēs un dod priekšroku nelielām, aizaugušām, stāvošām vai lēni tekošām upēm, ezeriem, retāk purviem. Strupastes slēpjas blīvā piekrastes veģetācijā. Sauszemes strupastes apmetas ganībās, pļavās, meža izcirtumos un dārzos. Tās rok plašas alu sistēmas ar sazarotiem tuneļiem, midzeņu kamerām un barības krātuvēm. Pieaugušajiem indivīdiem ir sava individuālā teritorija. Lai to uzturētu, tie ar pakaļkājām aktīvi skrāpē savus spilgti oranžos sānu ādas dziedzerus, pēc tam nomīda vecos izkārnījumus un apkaisa tos ar svaigiem. Iezīmēšana ar smaržu biežāk notiek vairošanās periodā. Tēviņu teritorija parasti ir lielāka nekā mātīšu. Abu dzimumu strupastes iezīmē teritoriju. Tēviņu teritorijas pārklājas ar abu dzimumu teritorijām, bet mātītes aizstāv savu teritoriju no citām mātītēm. Gan tēviņi, gan mātītes vairošanās sezonā izrāda agresiju pret sava dzimuma īpatņiem. Sugai ir raksturīga promiskuitāte, puse metienu ir 2–3 tēviņu pēcnācēji. Dienvidu reģionos vairošanās notiek gandrīz visu gadu, taču mērenajā klimatā tā ir no aprīļa līdz septembrim. Mātīte sezonā spēj laist pasaulē 1–5 metienus, katrā ir 4–6 mazuļi. Grūsnība ilgst 21–22 dienas, mātīte baro mazuļus ar pienu 22 dienas. Vienu mēnesi veci indivīdi pamet mātītes midzeni. Parasti dzimumbriedumu tie sasniedz divu mēnešu vecumā un sāk meklēt savu teritoriju. Ūdeņu strupaste labi peld un nirst, var nodzīvot līdz pat trijiem gadiem, bet tikai daži īpatņi pārdzīvo otro ziemu. Visilgākais reģistrētais izdzīvošanas laiks nebrīvē bija 955 dienas.

Veģetācijas periodā pamatbarība ir augu zaļās virszemes daļas un sulīgas pazemes daļas: sakneņi, gumi, bumbuļi u. c. Ūdeņu strupastes ēd arī kukaiņus un gliemjus, dažreiz medī vardes un kurkuļus; acīmredzot tie kompensē olbaltumvielu trūkumu uzturā. Ziemā pārtiek no atrodamās augu barības pazemē, kā arī uzkrāj barību, reizēm vairākus kilogramus.

Ūdeņu strupastes areāls ir ārkārtīgi plašs, tas aptver 11 573 583 kvadrātkilometrus. Areāls stiepjas no Rietumeiropas līdz Obas upei Rietumsibīrijā. Dienvidu robeža iet cauri Spānijas ziemeļiem, Pirenejiem, Alpiem un Grieķijas ziemeļiem, Anatolijas centrālo daļu, gar Levantes krastu līdz Izraēlai. Ūdeņu strupastes dzīvo gar tuksneša zonas robežu starp Kaspijas jūru un Balhaša ezeru, Tjanšana un Altaja pakājē, līdz Mongolijas ziemeļiem un Ķīnas ziemeļrietumiem. Ūdeņu strupastes sastopamas arī Lielbritānijas salās, dažās Skotijas salās, Dānijas un Holandes salās, kā arī Baltijas jūras salās. Ūdeņu strupastes nav sastopamas Īrijā un Vidusjūras salās. Latvijā sastopama visā valstī, ieceļojusi pēcledus laikmetā. Populācija ir nevienmērīga, lai gan suga ir bieži sastopama. Sauszemes forma ir biežāk sastopama Dienvideiropā un Centrāleiropā.

Ūdeņu strupaste ir nozīmīgs barības avots maziem un vidējiem plēsējiem, piemēram, Eiropas ūdelēm, ūdriem, parastajam klijānam, pūcēm, gārņiem un pat līdakām. Ūdeņu strupaste ir nozīmīgs lauksaimniecības kultūru kaitēklis. Vasarā un rudenī tā bojā dārzeņu kultūras un sakņaugus, ziemā grauž jaunu koku mizu zem sniega. Dažreiz nodara zaudējumus sakņaugu un dārzeņu noliktavās. Ūdeņu strupaste ir galvenais tularēmijas infekcijas avots.

Skaita dinamika ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem. Nelabvēlīgas ir straujas ūdens līmeņa svārstības ūdenstilpēs rudenī un pavasara palu laikā, kā arī sausa vasara, kad iet bojā ūdens veģetācija. Populācijas cikla ilgums dažādos reģionos var ievērojami atšķirties, tas var būt no 5 līdz 50 gadiem. Ūdeņu strupastu skaita palielināšanās izraisa dažu plēsēju, piemēram, zebiekstes, skaita palielināšanos.

Ūdeņu strupastei ir aprakstīts liels skaits pasugu, kas var ievērojami atšķirties pēc izmēra, relatīvā astes garuma, krāsojuma un galvaskausa formas. Palielinātā formu daudzveidība apgrūtina konkrētu ūdeņu strupastes pasugu atšķiršanu.

Ūdeņu strupastei nav aizsardzības statusa.