Arvicolinae apakšdzimta iekļauj strupastes, lemingus un ondatras (Ondatra) jeb bizamžurkas. Šī ir daudzveidīga, evolucionāri jauna grupa grauzēju kārtā ar strauju sugu skaita pieaugumu. Strupastu apakšdzimta atdalījās no īsto kāmju apakšdzimtas Cricetinae vēlajā miocēnā aptuveni pirms 11 miljoniem gadu. Saskaņā ar molekulārajiem datiem, apakšdzimtas evolūcijā notika trīs sugu veidošanās viļņi. Sākotnēji, pirms 7,3 miljoniem gadu, izveidojās lemingu (Dicrostonyx, Lemmus, Myopus), ondatru un Prometeju strupastu (Prometheomys) ģintis. Otrais vilnis pirms 4,46 miljoniem gadu ir saistīts ar meža un kalnu strupastu (Clethrionomys, Alticola) rašanos. Trešais vilnis, kas veicināja strupastu (Arvicola, Chionomys, Alexandromys, Lasiopodomys, Neodon, Microtus), kurmjstrupastu (Ellobius) un stepes strupastu (Lagurus) veidošanos, ir datēts pirms 6,2 miljoniem gadu. Pleistocēnā strupastu apakšdzimtas priekšteči pielāgojās atklātajiem (stepes, tundra un zālāji) un meža biotopiem un izplatījās visā Ziemeļu puslodē. Strupastu apakšdzimtā pašlaik ir aprakstīta 161 suga, no kurām četras sugas ir sastopamas Beringijas reģionā, 38 sugas (Mynomes ģints) dzīvo tikai Nearktikā, bet 119 ir Palearktikas endēmiskās sugas. Vienīgi suga Mustera strupaste (Microtus mustersi) ir sastopama Ziemeļāfrikā. Liels strupastu sugu skaits acīmredzot ir izskaidrojams ar augstu mutāciju un hromosomu pārkārtošanās līmeni apakšdzimtā. Strupastēm ir daudz kriptisko sugu, kas maz atšķiras pēc ārējā izskata.

Strupastu apakšdzimtas pārstāvji lielākoties ir sīki un vidēji lieli grauzēji. Ķermeņa garums svārstās no 90 līdz 170 mm, un tikai ondatrai tas sasniedz 200–320 cm. Strupastu ķermenis, atšķirībā no pelēm, ir masīvāks, galva platāka, ar strupu purnu. Aste reti pārsniedz ½ ķermeņa garuma, ausis un acis ir diezgan mazas. Noapaļotas ausis paslēptas apmatojumā. Ondatras aste sāniski saplacināta un segta ar zvīņām un retiem matiem. Strupastu ķermeņa apmatojums ir biezāks nekā pelēm, krāsa viendabīga, dominē brūngani pelēki toņi. Mežstrupastēm ir spilgtāka krāsa, parādās rūsgana un sarkanīga nokrāsa. Reti gar muguras vidu stiepjas tumša gareniskā svītra (stepes strupastes un daži lemingi). Divas reizes gadā – pavasarī un rudenī – notiek apmatojuma maiņa. Lielākajai daļai sugu vaigu zobi bez saknēm, un tie aug visu mūžu. To košļājamā virsma ir plakana ar trīsstūrveida emaljas cilpām. Diploīdais hromosomu skaits svārstās no 17 (Mynomes oregoni) līdz 66 (Mynomes chrotorrhinus).

Ekoloģiski plastiska sugu grupa, kas pielāgojusies dzīvei dažādās klimatiskajās un ģeogrāfiskajās zonās no tundras ziemeļos līdz stepēm dienvidos. Strupastes slikti panes augstu temperatūru, tāpēc tikai dažas sugas ir sastopamas pustuksnešos. Strupastu apakšdzimtas pārstāvji pārsvarā paši rok alas, bieži ļoti sarežģītas. Starp alām ir redzamas iemītas taciņas un tuneļi zemsegā, kā arī barības galdiņi. Strupastes ir zālēdājas. Tās barojas ar dažādiem augiem, to sēklām, pazemes daļām un kokaugu mizu. Dažas sugas uzkrāj barību speciālās pazemes krātuvēs (ūdeņu strupaste, ondatra, mežstrupaste). Dažreiz strupastes ēd arī kukaiņus un gliemenes. Strupastes barību bieži meklē zemes virspusē, ūdenskrātuvju krastos vai ūdenī, bet rūsganā mežstrupaste nereti kāpelē pa kokiem un krūmiem līdz 3 m augstumam. Strupastes ir aktīvas visu gadu. Nometnieki, visbiežāk dzīvo ģimenēs vai ģimeņu grupās. Atsevišķām sugām ir raksturīga monogāmija, tēviņi arī rūpējas par pēcnācējiem. Strupastes vairojas siltajā gada periodā, lemingi uzsāk vairošanos ziemā. Grūsnības ilgums ir 16–30 dienas. Mazuļi dzimst kaili un bezpalīdzīgi, bet pieaug strauji. Reproduktīvajā periodā mātītēm ir 2–5 metieni, katrā 3–7 mazuļi. Dzimumgatavību sasniedz vidēji divu mēnešu vecumā, reizēm agrāk. Savvaļā strupastes dzīvo no dažiem mēnešiem līdz 12 gadiem, nebrīvē 2–3 gadus.

Strupastu apakšdzimtas pārstāvji apdzīvo dažādus kontinentus un daudzas Ziemeļu puslodes salas. Areāla dienvidu robeža iet caur Ziemeļāfriku (Lībiju), Tuvajiem Austrumiem, Indijas ziemeļiem, Ķīnas dienvidrietumiem, Taivānu, Japānu un Komandora salām; Ziemeļamerikā tie ir sastopami līdz pat Gvatemalai. Kalnos sugas paceļas līdz veģetācijas augšējai robežai. Latvijā ir konstatētas sešas sugas: ūdeņu, lauku, tumšā un Austrumeiropas strupaste, rūsganā mežstrupaste un ondatra. Tās labprāt apmetas pilsētās un mazpilsētās, kurās pat ondatra spēj izdzīvot siltajās ziemās. Strupastu populācijas skaits svārstās dažādos gados un gadalaikos. Strupastu skaita dinamiku ietekmē klimatiskie apstākļi, cilvēku saimnieciskā darbība un epidēmijas. Šie faktori ir īpaši nozīmīgi ziemā un pavasara sākumā. Sugām, kas dzīvo mežos, kalnos un pazemē, populācijas skaits ir stabilāks un to pieaugums notiek retāk nekā atklātās līdzenumu ainavās dzīvojošajām sugām, kuru masveida vairošanās notiek pēc 1–2 gadiem.

Strupastu apakšdzimtas pārstāvji ir svarīgi dažādo biocenožu un ekosistēmu komponenti. Grauzēju ierakšanās palīdz vēdināt augsni, palielina gruntsūdeņu atjaunošanos un ietekmē vielu un enerģijas apriti, paaugstina augu produktivitāti un pat augu sugu sastāvu. Populācijas lieluma cikliskās svārstības būtiski ietekmē plēsīgo putnu un zīdītāju populācijas lielumu. Dažas strupastu sugas ir nopietni lauksaimniecības kultūru kaitēkļi un dabiski tularēmijas, leptospirozes, encefalīta un citu slimību patogēnu nesēji. Ondatra ir aklimatizējusies plašā daudzu valstu teritorijā, kas atrodas ārpus tās dabiskā areāla Ziemeļamerikā.

Starptautiskajā Sarkanajā grāmatā ir iekļautas deviņas retas strupastu apakšdzimtas sugas, tostarp kā “kritiski apdraudētas”, “apdraudētas” un “gandrīz apdraudētas”, piemēram, lemings (Dicrostonyx vinogradovi), strupaste (Alexandromys evoronensis) un kurmjstrupaste (Ellobius alaicus).