Pļavu strupastu izcelsmes centrs nav noskaidrots, taču Eiropā un Āzijā fosilās atliekas ir atrastas jau pleistocēna epohā. Saskaņā ar molekulārajiem datiem, pļavu strupastes ir sākušas veidoties pirms aptuveni trijiem miljoniem gadu. Daži autori uzskata, ka pļavu strupastes ir apakšģints Microtus ģintī. Taču citi klasificē tās kā atsevišķu ģinti Euarvicola.

Pleistocēna ledus laikmetā strupastes izdzīvoja trijos patvērumos: austrumu (Urālu dienvidos), rietumu (Karpatos) un dienvidu (Ibērijas pussalā). Pēc ledāju atkāpšanās un klimata sasilšanas tumšā strupaste atkal kolonizēja Eirāziju.

Ķermeņa garums ir 92–132 mm, masa līdz 60 g. Astes garums vidēji ir aptuveni 25 % no ķermeņa garuma. Atšķirībā no lauku strupastes, aste īsāka, pēdu spilventiņi ir iegareni, ausu gliemežnīcas mazāk apmatotas, to augšmalā nav tievu, tumši rūsganu matu. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Ķermeņa un astes apmatojums izteikti divkrāsains: tumši pelēkbrūna mugurpuse un sudrabpelēka vēderpuse, bieži ar dzeltenīgu nokrāsu. Konstatētas krāsojuma variācijas, dažkārt gaiši dzīvnieki, retāk albīni un melānisti. Hromosomu skaits ir 50.

Tumšā strupaste bieži uzturas mitrās vietās ar bagātīgu augāju – pārpurvotās meža pļavās un mežmalā, palieņu pļavās un piekrastu biotopos, kā arī aizaugušos izcirtumos. Baltijā suga reizēm ir sastopama mitrās jūrmalas pļavās. Ziemeļrietumu Eiropas populācijas biežāk izvēlas atklātus biotopus, bet Austrumeiropas populācijas vairāk saistītas ar mežu biotopiem un krūmu biezokņiem. Fennoskandijas austrumdaļā tumšā strupaste ir īpaši daudz sastopama lauksaimniecības zemēs, pilsētu un ciemu nomalēs. Midzeņus no sausas zāles ierīko dabiskās slēptuvēs, starp koku vai krūmu saknēm un alās. Aktīva krēslā un naktī. Dzīvo ģimenes grupās. Nobrieduši tēviņi ir teritoriāli, bet mātīšu teritorijas var pārklāties ar kaimiņu teritorijām. Pēc midzeņa pamešanas jaunās mātītes paliek vecāku alā vai tās tuvumā, savukārt jaunie tēviņi izklīst pieaugušu tēviņu agresivitātes dēļ. Tumšā strupaste vairojas no marta un aprīļa līdz oktobrim un novembrim. Vienā reproduktīvajā sezonā mātītei ir 2–3 metieni, katrā vidēji pieci (2–7) mazuļi. Grūsnība ilgst 18–21 dienu. Mazuļi piedzimst akli un kaili. Acis atveras 10. dienā. Mazuļi kļūst neatkarīgi no mātes triju nedēļu vecumā. Dzimumgatavību sasniedz 40–50 dienu vecumā. Pavasara paaudzes dzīvnieku dzīves ilgums ir 4–5 mēneši; rudens paaudzes strupastes dzīvo līdz jūnijam. Nebrīvē tumšā strupaste dzīvo līdz 2–3 gadiem.

Tumšās strupastes barības sastāvs ir atkarīgs no sezonas. Pavasarī un vasarā galvenokārt pārtiek no dažādu lakstaugu zaļajām daļām, rudenī arī no ogām, daudzu sugu sēklām, sēnēm un sūnām, ziemā apēd koku un krūmu mizu un rudenī sagādātos barības krājumus.

Tumšā strupaste ir plaši izplatīta no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Baikāla ezeram un sasniedz Ļenas upi. Sastopama no Ziemeļjūras, Norvēģu jūras, Baltās jūras un Barenca jūras krastiem līdz Kazahstānas ziemeļiem un Mongolijas robežai. Šī suga nav atrodama Islandē un Īrijā. Baltijas valstīs tumšā strupaste nav retums; tā ir izplatīta visā teritorijā, bet nevienmērīgi.

Tumšā strupaste ir viens no galvenajiem barības resursiem daudziem plēsīgajiem putniem un zīdītājiem. Četras sugas – zebiekstes, lauka piekūni, lapsas un kaķi – patērē 85 % no visu plēsēju kopējā medījuma. Tā ir kaitēklis dārzkopībā un mežsaimniecībā. Visizplatītākais bojājumu veids ir mizas graušana stumbra pamatnē (ābeles, lapu koki un skuju koki). Skandināvijas valstīs tā ir liela problēma. Latvijā nelielā skaita dēļ suga nevar nodarīt būtisku kaitējumu mežsaimniecībai vai lauksaimniecībai.

Areāla ziemeļu daļā populācijas skaits mainās sezonāli, savukārt dienvidos tas ir stabilāks. Skaita dinamiku būtiski ietekmē meteoroloģiskie apstākļi (ilgstoši sausuma periodi vasarā, strauji atkušņi, pavasara pali). Populācijas lielums ir ciklisks, sasniedzot maksimumu ik pēc 2–4 gadiem. Pavasarī un vasaras sākumā, kad populācijas skaits nav īpaši liels, tumšā strupaste izvēlas labākus biotopus. Vasarā, palielinoties populācijas lielumam, dzīvnieki samērā vienmērīgi apdzīvo visus piemērotos biotopus, ziemā nelielā daudzumā tie var ieviesties siena kaudzēs un saimniecības ēkās.

Mūsdienās tumšā strupaste ir sadalīta trijās neatkarīgās sugās. Rietumu forma (Euarvicola lavernedii) dzīvo Rietumeiropā un Centrāleiropā, dienvidu forma (Euarvicola rozianus) izplatījās no Portugāles līdz Ungārijai, bet austrumu formas (Euarvicola agrestis) areāls ir plašs – no Lietuvas līdz Vidusāzijai. Tumšās strupastes rietumu forma savukārt ir sadalīta piecās izolētās apakšlīnijās: Skandināvijas, Rietumeiropas, Francijas, Skotijas un Centrāleiropas. Caur Lietuvu iet robeža starp strupastes rietumu un austrumu formām. Ir aptuveni 15 tumšās strupastes pasugas, taču to robežas nav skaidri noteiktas, tāpēc nepieciešama to pasugas statusa revīzija.

Tumšajai strupastei nav aizsardzības statusa.