Viljama Šekspīra luga ir viens no tiem viņa veikumiem, kam nav konstatēts tiešs paraugs citu autoru darbos, lai gan iespējams, ka ierosmes viņam ir snieguši romiešu komediogrāfa Plauta (Plautus) sacerējumi. Tā ir arī vienīgā V. Šekspīra komēdija, kuras notikumi risināti Anglijas mazpilsētas vidē Vindzorā. Norisēm nav vēsturiski precīza datējuma, taču lugas personu lokā ir sers Džons Fastafs, kuram ir ievērojama nozīme V. Šekspīra vēsturiskās hronikas “Henrijs IV” (Henry IV) abās daļās (1596–1598), kā arī daži viņa pavadoņi, viesnīcniece misis Kviklija un tiesnesis Šelovs, tāpēc lugā “Jautrās vindzorietes” tēlotos notikumus varētu attiecināt uz 15. gs. sākumu. Tomēr minētie tēli komēdijā atveidoti atšķirīgā vidē, kam ir V. Šekspīra laika sabiedrības iezīmes. “Jautrās vindzorietes” ir tipiska situāciju komēdija, kam papildu vērtību piešķir autora māka radīt neliela un norobežota cilvēku loka koptēlu, šajā nolūkā izmantojot gan raksturu veidojuma prasmi, gan valodas līdzekļus, gan kultūrvēsturiskas nianses. 

V. Šekspīra lugas sižetu veido divas paralēlas līnijas. Viena no tām ir saistīta ar Falstafa spiedīgajiem naudas apstākļiem, kādēļ viņš ir nolēmis nodoties mīlestības dēkām, lai līdzekļus iegūtu no savu mīļāko vīriem. Savukārt otra sižeta līnija, kurai lugā apjoma ziņā ir daudz mazāk vietas, ir saistīta ar jaunas meitenes Annas Peidžas vēlēšanos iziet pie vīra. Tā kā šajā ziņā savas ieceres ir gan viņas tēvam, gan mātei, pie kārotā līgavaiņa Fentona Anna tiek tikai lugas noslēgumā, pateicoties atjautīgam norišu izkārtojumam. Abas sižeta līnijas saista tas, ka viena no tām sievietēm, kuras Falstafs nolūkojis savām dēkām, Peidža kundze, ir Annas māte. Falstafa nedienas pastiprina aplamā iecere savas jūtas vienlaicīgi paust vairākām sievietēm, tāpēc Peidža kundze ar savu draudzeni Forda kundzi saņem Falstafa rakstītas identiskas mīlestības vēstules. Reaģējot uz to, viņas nolemj Falstafu izjokot, turklāt to dara vairākas reizes pēc kārtas. Vispirms Falstafs tiek aiznests no Forda mājas, paslēpts veļas grozā, jo viņu draud pārsteigt Forda kundzes vīrs. Nākamajā rītā, kad Falstafs vēlreiz ticis uzaicināts pie Forda kundzes, viņš ir spiests bēgt, pārģērbies sievietes drānās. Savukārt lugas finālā, kad satikšanās ar Falstafu ir nozīmēta tuvējā mežā, viņš tiek apmuļķots, turklāt viņam kļūst skaidrs arī tas, ka viņš ir izjokots atkārtoti. Tādējādi komēdijas sižets atrisinās par labu jaunajiem cilvēkiem – Annai un Fentonam, kuriem izdevies veiklībā pārspēt Annas vecākus; Peidža kundze un Forda kundze savukārt ir izjokojušas baudkārīgo Falstafu.           

V. Šekspīra lugā ir samērā plaša tēlu sistēma, turklāt tie savstarpēji veido gan līdzības, gan pretstatus. Abas lugas līnijas saista Peidža kundze un Forda kundze, un viņu tēlos V. Šekspīrs ir pārliecinoši parādījis sieviešu uzņēmību un atjautību, kurai daudz mazāk iespēju izpausties gadījumos, kad lugu centrā ir politiskas sadursmes un varas cīņa. Abām vindzorietēm ir skaidrs, ka jāpārmāca Falstafs, kurš uzsācis ar viņām negodīgu spēli. Aktīvākā no viņām ir Forda kundze, kuras mājās tiek ievilinārs un pēc tam izjokots Falstafs. Pretstatā divām sievietēm, kuru raksturos ir zināma līdzība, viņu abu vīri tēloti visnotaļ atšķirīgi. Peidža kungs uzticas sievai, un viņam nav bažu par viņas iespējamu neuzticību. Savukārt Forda kungs ir ārkārtīgi greizsirdīgs. Šī iezīme rada virkni komisku situāciju, kad Falstafs Forda kungam, kurš ir pārģērbies, lai viņu izsekotu, lielīgi atklāj dažādas detaļas par savu gaidāmo tikšanos ar Forda kundzi. Nezinādams par sievas nodomu Falstafu pārmācīt, Forda kungs cenšas viņus pārsteigt, krietni nobiedēdams gan Falstafu, gan sievu, kura viņam iepriekš nav paguvusi atklāt savus plānus, kas Fordam kļūst zināmi tikai notikumu gaitā. Lugas noslēguma skatā, kas norisinās mežā, Falstafa izjokošanā jau līdzdarbojas vairāki lugas tēli. Savstarpēji atšķirīgi ir lugā tēloto mīlētāju raksturi. Jaunais Fentons, kurš iegūst Annas roku, gan atklāts vien epizodiski, taču kā nepārprotams pretstats Falstafam, kurš ne tikai ir jau pusmūža gados, bet arī visai apjomīgs izmēros, ko veicinājusi viņa nesātīgā ēšana. Tas gan nav atņēmis Falstafam pārliecību par savām valdzinātāja spējām, līdz ar to viņa tēlā spilgti atklājas komēdijas žanram tipiskais pretstats starp personu iedomām un patieso būtību. Tomēr Falstafa paradoksālā un pārsteidzošā pašapziņa lasītāju un skatītāju acīs viņam piešķir negaidītu šarmu, kaut gan ir acīmredzami, ka viņa nodomi nevar tikt piepildīti. Viena no leģendām par šīs komēdijas tapšanu vēsta, ka Anglijas karalienei Elizabetei I (Elizabeth I) iepaticies Falstafa atveidojums vēsturiskās hronikas “Henrijs IV” izrādēs, un viņa izteikusi vēlēšanos, lai šo tēlu V. Šekspīrs attēlotu arī kā mīlētāju. Vēsturiska apliecinājuma šādai versijai gan nav. Līdzās Falstafam lugā “Jautrās vindzorietes” tēloti arī viņa pavadoņi Bardolfs, Pistols un Nims, kā arī pāžs Robins, kuri neizceļas ar īpašu uzticību un sava labuma meklējumos gatavi arī atteikties no Falstafa. Savstarpēji atšķirīgi tāpat tēloti divi kandidāti uz Annas Peidžas roku – vietējā tiesneša Šelova brālēns Slenders, kā arī franču ārsts, doktors Kajuss. Katram no viņiem atbalstu solījis kāds no Annas vecākiem, tomēr galu galā viņai izdodas panākt savu un slepeni apprecēties ar iemīļoto Fentonu. Doktors Kajuss lugā atveidots arī kā velsiešu izcelsmes mācītāja sera Hjū Evensa prestats, jo viņu uzskati ir atšķirīgi. Abus satuvina vien tas, ka viņi runā ne gluži atbilstoši angļu valodas ierastajām normām, un tas rada gan pārpratumus un saprašanās grūtības, gan zināmā mērā arī vieno lugā tēloto sabiedrību, jo citi tēli tiecas ne tikai izprast, bet arī skaidrot Kajusa un Evensa sacīto. Spilgts ir arī lugā tēlotās savedējas misis Kviklijas tēls, kura ir iesaistīta gandrīz visu centrālo personu, tostarp Annas Peidžas trīs pielūdzēju, mīlestības attiecību kārtošanā.              

Komēdijās, kurās savītas vairākas sižeta līnijas, V. Šekspīrs tās visbiežāk izmantoja, lai satuvinātu dažādus notikumus pēc līdzības vai kontrasta principa. Arī lugas “Jautrās vindzorietes” norises balstās patiesas un šķietamas mīlestības pretstatījumā, un notikumu gaitā šie pretstati atklājas, kad tēli tiecas īstenot savas vēlmes, bet bieži nonāk neparedzētās situācijās. V. Šekspīra komēdijas veidojumā svarīgi ir arī folkloras motīvi, it īpaši lugas finālā, kad Falstafs uz tikšanos teiksmainajā Vindzoras mežā ierodas tērpies kā mitoloģiskais mednieks Hērns (Herne the Hunter) un ir aplicis sev brieža ragus. Viņu savukārt pārsteidz un nepatīkami iztraucē citi lugas personāži, kuri ir ģērbušies kā satīri, rūķi un laumas un kuru mērķis ir izsmiet Falstafa dēkas.

Komēdija “Jautrās vindzorietes” pirmo reizi publicēta 1602. gadā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). Šī izdevuma teksts redakcionāli atšķiras no vēlākajām publikācijām. 1623. gadā luga ietverta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kura nosaukums ir “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā komēdija 1936. gadā iespiesta Anša Gulbja apgādā Arveda Švābes tulkojumā ar nosaukumu “Vindzoras jautrās sievas”. Ar nosaukumu “Jautrās vindzorietes” tā 1964. gadā publicēta Kārļa Egles sakārtoto V. Šekspīra “Kopotu rakstu” 3. sējumā Rīgā Rūdolfa Egles un Paula Kalvas tulkojumā.

“Jautrās vindzorietes” ir viens no tiem V. Šekspīra darbiem, kas ir bijis īpaši populārs sava lokālā kolorīta dēļ. Pēc tā motīviem vācu komponists Oto Nikolai (Otto Nikolai) uzrakstīja komisko operu “Jautrās vindzorietes” (Die lustigen Weiber von Windsor), kas pirmo reizi tika izrādīta 1849. gadā Berlīnē. Itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) komiskajā operā “Falstafs” (Falstaff), kas pirmo reizi uzvesta 1893. gadā Milānā, izmantoti V. Šekspīra komēdijas “Jautrās vindzorietes” un vēsturiskās hronikas “Henrijs IV” sižeta motīvi.         

V. Šekspīra komēdija vispirms izrādīta Londonā 16. gs. beigās vai 17. gs. sākumā. Latviešu valodā tā pirmo reizi iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī 1922. gadā Kristapa Lindes režijā ar nosaukumu “Vindzoras jautrās sievas”. Ar tādu pašu nosaukumu luga 1935. gadā uzvesta Liepājas teātrī un 1936. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī. Abu iestudējumu režisors bija Jānis Lejiņš. 1947. gadā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī V. Šekspīra komēdiju “Jautrās vindzorietes” uzveda režisors Ernests Feldmanis. 1984. gadā Liepājas teātrī luga tika izrādīta Kārļa Mārsona režijā. Valmieras teātrī V. Šekspīra komēdiju ar nosaukumu “Vindzorieši” 2005. gadā iestudēja režisors Fēlikss Deičs.