Īsa vēsture Vissenākās sīkplastikas skulptūriņas ir datētas ar paleolīta periodu – 30 000–10 000 p. m. ē., tās tika atrastas galvenokārt Eiropā, dažas arī Sibīrijā. Tās bija darinātas no mīkstu šķirņu akmens vai kaula, saglabājušās fragmentētā vai veselā veidā, atveido dzīvniekus. Apmēram 200 ir figurālas, kas atveido shematizētus sieviešu tēlus ar pārspīlēti plastiskām sievišķīgām formām, kuras nosacīti dēvē par Venērām. Neolīta laika (apmēram 5500.–3000. g. p. m. ē.) līdzīgas tematikas artefakti atrasti plašā teritorijā – daudzās Eiropas valstīs (tostarp Latvijā), arī citos kontinentos (Ķīnā, Peru un citur).
Seno Austrumu kultūrā specifiska ir dažādu izmēru tēlniecības darba stilistiskā līdzība. Senajā Ēģiptē vispopulārākais sīkplastikas darbs ir daudzskaitlīgie ušebti – mirušo kultam paredzētas, visbiežāk nelielas krāsotas skulptūriņas, kurām pēc seno ēģiptiešu ticējumiem ir jāapkalpo mirušais cilvēks aizkapa dzīvē. Ušebti jeb apbedīšanas skulptūru darināšanas prakse sākās Senās valsts laikā (ap 2600. līdz 2100. g. p. m. ē.). Senajā Mezopotāmija skulptūras atrastas Šumeras (ap 4100. līdz 1750. g. p. m. ē.) templī kā votīvās (veltījums dieviem) skulptūras, atrasti arī nelieli cilindriski akmens darinājumi ar iegrebtu reljefu, kurus varēja izmantot kā zīmogus. Sīkplastikai arī var pieskaitīt mazāka izmēra Egejas kultūras (ap 2800.–1100. g. p. m. ē., Kiklādu salu, Krētas un Mikēnu apvidū) krāsota māla un akmens skulptūriņas (dažas Kiklādu akmens skulptūras ir lielākas par sīkplastikai noteikto izmēru).
Senās Grieķijas un Romas laikā neliela izmēra skulptūras darināja no terakotas vai bronzas. Zināmākās starp tām ir sākot ar 4. gs. p. m. ē. beigām darinātās tā sauktās Tanagras krāsotas terakotas statuetes; to nosaukums cēlies no Boiotijas pilsētas Tanagras, bet tādas darināja arī daudzās citās grieķu pilsētās. Statuetes atveidoja ikdienas dzīves personāžus; tām bija galvenokārt dekoratīva nozīme, reizēm tās ievietoja apbedījumos. Populāras bija kamejas – reljefs griezums slāņainā pusdārgakmenī, piemēram ahātā.
Mezoamerikas teritorijā izveidojās sava civilizācija (nozīmīgākās sentautas – maiji, uzplaukums no 250. līdz 900. gadam, un acteki, uzplaukums no 14. līdz 16. gadsimtam, arī tolteki, olmeki, zapoteki un citi). Šajā teritorijā dažādos laikos darināja nelielas krāsota māla figūriņas un priekšmetus ar rituālu un dekoratīvu nozīmi – maskas, figurālus piekariņus, figūriņas no nefrīta, diorīta, porfīra.
Viduslaikos Rietumeiropā izplatīta bija Āfrikas izcelsmes ziloņkaula sīkplastika, tās uzplaukums bija 13.–15. gs. No šī materiāla darināja reliģiska satura figūriņas (galvenokārt Dievmāti ar Kristus bērnu) vai to grupas, smalki grieztus, no vairākām daļām sastāvošus reljefus kā miniatūrus altārus individuālām lūgšanām. Bērnu rotaļlietas, galvenokārt nelielas lellītes, darināja no keramikas. Dažādu galda spēļu figūriņu darināšanai varēja izmantot lētākos valzirga ilkņus. Ziloņkauls un cieto šķirņu koks sīkplastikā saglabāja savu popularitāti līdz 19. gs. sākumam.
Īpaša sīkplastikas joma ir grezni grāmatu iesējumi, kurus pasūtīja valdnieki, augstākā garīdzniecība, kolekcionāri. Pirmās ziņas par tādiem saglabājušās no 4. gs. Grāmatu koka vākus rotāja ar metāla reljefiem, dārgakmeņiem, emalju, ziloņkaula reljefiem, vēlāk arī dārgiem audumiem.
Japānā, laika gaitā ieviešoties ar jostu apjoztiem apģērbiem, kosode un kimono, kam nebija kabatu, kopš 17. gs. par izplatītu sīkplastikas formu kļuva neckes (根付, netsuke). Tās bija galvenokārt no ziloņkaula, dažādu dzīvnieku zobiem un kauliem, arī koka, akmens, porcelāna un daudz kā cita darinātas sižetiskas figūriņas. Kādu sīklietu (piemēram, atslēgas) ievietoja speciālā maisiņā, pītā groziņā vai kastītē, ko iesēja auklā, kuru savukārt apsēja ap jostu; neckes kalpoja kā atsvars un arī dekoratīvs rotājums. Neckes ļoti populāras bija Edo periodā (江戸時代, Edo jidai, 1615–1868). 19. un 20. gs. tās ražoja galvenokārt eksportam, tās bija gan dārgi novērtēti autordarbi, gan masveidā ražoti suvenīri. Tās izplatījās arī plašā apvidū (Ungārijā, Tālajos Ziemeļos, Etiopijā un citur), kur valkāja apģērbus bez kabatām. Japānā darināja arī dekoratīvas interjera figūriņas – okimono (置物), tās netika caururbtas un bieži tās darināja tie paši meistari kas neckes, tās reizēm bija lielākas. Okimono darināšanā reizēm izmantoja metālu. No šīm skulptūriņām bija iespējams salikt dekoratīvas grupas. 19. gs. vesternizācijas procesa ietekmē okimono piemēroja Rietumu pircēju gaumei.
Nozīmīgs sīkplastikas materiāls ir porcelāns. Eiropā 1710. gadā tika nodibināta pirmā porcelāna manufaktūra, un kopš 1730. gadiem porcelānu sāka izmantot sīkplastikas darināšanai. 18. gs. porcelāna skulptūras ir elitārs mākslas veids, kas attīstījās rokoko stila ietvaros; visbiežāk šā perioda skulptūriņas ir krāsaini apgleznotas, bet var būt arī monohromas. Meistari darināja atsevišķas figūras, to grupas, arī statujas antīko paraugu garā. Eiropā sākumā nozīmīgākās bija Meisenes un Sevras porcelāna manufaktūras. Nozīmīga bija Johana Joahima Kendlera (Johan Joachim Kändler) un citu Meisenes meistaru ieguldījums, viņi noteica sīkplastikas attīstības virzienu, darināja galma dzīves ainas, delartiskās komēdijas personāžus, pastorālās ainas, variācijas par Meisenes porcelāna manufaktūras formu meistara J. J. Kendlera ieviesta tēmu “Pērtiķu orķestris”, kā arī putnu un dzīvnieku skulptūriņas. Šos priekšmetus lietoja interjera rotāšanai, skatītāja izklaidei un estētiskai baudai. Sīkplastiku, to skaitā ziedu atveidus, lietoja dekorējot augstākās sabiedrības pasūtījumu servīzes, kuras kļuva par elites dzīves etalonu un ko kopēja citas manufaktūras. Porcelāna popularitāte strauji pieauga, un laikā no 1780. līdz 1900. gadam Eiropā bija vairāk nekā 1000 fabriku, kas ražoja galvenokārt vidusšķiras pircējam paredzētus traukus un sīkplastiku. Klasicisma laikā populārs bija biskvits – pēc izskata vislīdzīgākais marmoram. Porcelānu sīkplastikā izmanto līdz mūsdienām, skulptūriņu stilistika piedzīvoja attīstību no neorokoko līdz modernisma ietekmētam formu vispārinājumam. Porcelānā darina gan tiražētus, gan autordarbus.
Krievijā bija izplatīti griezumi kaulā, galvenokārt ziemeļu reģionā – Arhangeļskas apgabalā (Holmogoras meistari), Jamalas Ņencu autonomajā apgabalā (Jamalas meistari), Toboļskas pilsētas meistari, Jakutijas un Čukotkas apgabalā (Čukotkas meistari), kā arī Maskavas apgabalā (Hotjkovas meistari). Griešanā izmantoja mamuta un valzirga ilkņus, kašalota zobus, aļņa un brieža ragus, kā arī dzīvnieku iekšējos kaulus. Meistari izgrieza kaula mežģīnes – gan ģeometriskas, gan augu ornamentus –, kurus lietoja kā rotaslietas vai izmantoja priekšmetu rotāšanai. Kaula griešana aizsākās 17. gs., un turpinājās arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības laikā, kad meistari strādāja mākslas kombinātos. Sibīrijas figurālajā sīkplastikā izmantoja arī bronzu, sudrabu, varu, pusdārgakmeņus, keramiku un koku. 20. gs. sīkplastikā stils attīstījās lielāka vispārinājuma virzienā, saglabājot ziemeļu tematiku. Krievijā, tostarp PSRS laikā, darbojās daudzas keramiķu darbnīcas, kas darināja arī keramiku un bērnu rotaļlietas (Dimkovas, Fiļimonovas, Skopinas, Gžeļas un citas).
Īpaša nozare sīkplastikas vēsturē ir karavīru figūriņas (tā dēvētie – alvas zaldātiņi). Tās lielāko tiesu ir rotaļu figūras, kas atveido visu laiku un tautu apbruņotus cilvēkus. Figūru izmēri ir no 2,5 cm līdz 6–7 cm, populārākie materiāli – alva un plastmasa. Zaldātiņus izmantoja kauju, manevru un parādes spēlēs; meitenēm izgatavoja mierīgo iedzīvotāju un dzīvnieku figūras un dažādus vides elementus.
Atšķirīgas ir kara vēsturiskās miniatūras, kuras ir detalizētākas, augstākā profesionālā līmenī. Miniatūras ir mazākās tirāžās un sākumā nebija paredzētas masu pircējam. Senākās kareivju figūriņas tika atrastas Senajā Ēģiptē Vidus valsts laikā (ap 2000. g. p. m. ē.) kā tematiski ušebti. Kareivju figūriņas bija arī Senajā Grieķijā un Romā, darinātas no koka, bronzas un akmens. Viduslaikos figūriņas izmantoja, lai apmācītu bruņinieku dēlus kara mākslā. Kopš tā laika kara mākslas apguve šādā veidā bija visu monarhu izglītības daļa. Daudziem 17.–19. gs. pirmās puses valdniekiem bija šādas rotaļu armijas no visdažādākajiem materiāliem, sākot ar kartonu, beidzot ar sudrabu, piemēram, Napoleona I (Napoleon I, Napoleon Bonaparte) dēlam figūriņas bija no zelta. Krāsotas alvas zaldātiņu figūras tādā stilistikā, kādā tās vēlāk ražoja masveidā, tika izgatavotas 18. gs. 30. gados Prūsijas karalim Frīdriham Lielajam (Friedrich der Große). 19. gs. otrā puse bija alvas zaldātiņu ražošanas uzplaukuma laiks. Turīgu eiropiešu bērnistabās tie bija neatņemama interjera daļa un jau kopš bērnības pieradināja zēnus domāt par karu kā neatņemamu dzīves daļu. 20. gs. 50. gadu laikā alvas liešana pamazām izbeidzās; figūriņas sāka darināt no plastmasas, 20. gs. otrajā pusē izveidojās šo rotaļlietu industrija. Senās zaldātu figūriņas kļuva par kolekcionēšanas priekšmetu.