AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 3. septembrī
Viesturs Ķerus

baltgalvas zilknābis

(angļu White-headed Duck, vācu Weißkopf-Ruderente, franču Érismature à tête blanche, krievu савка)
baltgalvas zilknābis Oxyura leucocephala (Scopoli, 1769) ir Oxyura ģints, pīļu dzimtas (Anatidae), zosveidīgo putnu kārtas (Anseriformes) suga

Saistītie šķirkļi

  • putni Latvijā
  • zosveidīgie putni Latvijā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelsme un klasifikācija
  • 3.
    Izskats un balss
  • 4.
    Biotops. Dzīvesveids. Barība
  • 5.
    Izplatība. Skaits. Apdraudējums
  • 6.
    Mijiedarbība ar cilvēku
  • 7.
    Aizsardzības statuss
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelsme un klasifikācija
  • 3.
    Izskats un balss
  • 4.
    Biotops. Dzīvesveids. Barība
  • 5.
    Izplatība. Skaits. Apdraudējums
  • 6.
    Mijiedarbība ar cilvēku
  • 7.
    Aizsardzības statuss
Kopsavilkums

Baltgalvas zilknābis ir par meža pīli mazāks zosveidīgo putnu kārtas putns. Sugai ir ļoti fragmentēts ligzdošanas areāls, kas sniedzas no Spānijas un Ziemeļāfrikas pāri Turcijai līdz Mongolijas rietumiem un Ķīnas ziemeļrietumu daļai. Latvijā reģistrēts tikai vienu reizi – 2015. gada 12.–14. oktobrī. Apdzīvo nelielus ezeriņus, dīķus, zāļu purvus un iesāļūdens un saldūdens lagūnas ar biezu veģetāciju krastos. Pārtiek galvenokārt no augiem, bet ēd arī ūdens bezmugurkaulniekus.

Nosaukuma izcelsme un klasifikācija

Džovanni Antonio Skopoli (Giovanni Antonio Scopoli) 1769. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas leucocephala, taču mūsdienās baltgalvas zilknābja zinātniskais nosaukums ir Oxyura leucocephala. Nosaukums veidots no grieķu valodas vārdiem ὀξῠ́ς, oxus ‘ass’, οὐρά, oura ‘aste’, λευκός, leukos ‘balts’ un κέφᾰλος, kephalos ‘galva’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Izskats un balss

Ķermeņa garums – 43–48 cm, svars – 510–820 g. Par meža pīli mazāks putns. Liels knābis, kam ir pie pamata paresnināta augšdaļa. Gara, smaila aste. Tēviņam pavasarī gaišzils knābis. Gandrīz pilnībā balta galva, tikai pār galvas vidu melna svītra. Ķermenis dzeltenbrūns. Ziemā knābis ir pelēks un tumšā daļa uz galvas virsas un kakla aizmugurē ir plašāka. Mātītes tērps pelēkbrūns. Tumša galvas virsa un arī tumša josla pār gaišo vaigu.

Parasti kluss. Tēviņš riesta laikā izdod ilgu, grabošu skaņu.

Biotops. Dzīvesveids. Barība

Vidusjūras reģionā ligzdojošās populācijas ir nometnieki, bet austrumu populācijas ir tuvie migranti.

Ligzdošanas laikā apdzīvo nelielus ezeriņus, dīķus, zāļu purvus un iesāļūdens un saldūdens lagūnas ar biezu veģetāciju krastos. Ārpus ligzdošanas sezonas apdzīvo arī sāļūdens ezerus un lielākas lagūnas.

Pārtiek galvenokārt no sēklām, lapām un citām ūdensaugu daļām, bet ēd arī ūdens bezmugurkaulniekus – kukaiņus, to kāpurus, gliemjus, vēžveidīgos.

Ligzda ir daļēji peldoša platforma, iebūvēta starp niedrēm. Reizēm savu ligzdu būvē uz vecām citu ūdensputnu ligzdām. Ligzda veidota no tuvumā atrodamajiem augiem. Izklājumā pavisam nedaudz dūnu.

Olas netīri baltas. Olu izmērs vidēji 66,4x50,7 mm. Dējumā parasti 5–12, reizēm – 2–15 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums ir 25–27 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā mātīte. Mazuļi labi nirst. Tie apspalvojas 60–70 dienu vecumā.

Izplatība. Skaits. Apdraudējums

Fragmentēts ligzdošanas areāls sniedzas no Spānijas un Ziemeļāfrikas pāri Turcijai līdz Mongolijas rietumiem un Ķīnas ziemeļrietumu daļai. Galvenā areāla daļa Kazahstānā. Arī ziemošanas areāls ir fragmentēts – Vidusjūras reģions, Tuvie Austrumi, Centrālāzija un Indijas ziemeļu daļa. Pasaules populācija sarūk.

Ligzdošanas izplatības pārmaiņas Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem ir neskaidras. Pēdējās ligzdošanas vietas Balkānos izzudušas. Spānijā dažās vietās suga izzudusi, taču citviet sākusi ligzdot. Eiropas populācija sarūk.

Latvijā baltgalvas zilknābis reģistrēts tikai vienu reizi – viens pieaudzis tēviņš novērots 2015. gada 12.–14. oktobrī Skrundas dīķos, Kuldīgas novadā. 

Sarūkošās populācijas suga atzīta par apdraudētu gan Eiropas, gan pasaules līmenī. Tiek uzskatīts, ka būtiskākais drauds sugai ilgtermiņā ir konkurence un hibridizācija ar svešzemju sugu – Jamaikas zilknābi (Oxyura jamaicensis), kas dabiski sastopama Ziemeļamerikā, bet ir invazīva suga Rietumeiropā un Vidusjūras reģionā. Turklāt 20. gs. laikā nosusināta apmēram puse no sugas ligzdošanas dzīvotnēm. Tā kā 20. gs. 70.–80. gados Rietumeiropas populācija bija sarukusi līdz minimumam, tai riskus rada ļoti nelielā ģenētiskā daudzveidība. Turklāt daudzviet suga tiek nelikumīgi nogalināta.

Mijiedarbība ar cilvēku

Daudzviet izplatības areālā suga tiek medīta.

Baltgalvas zilknābis ir Kazahstānas Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības asociācijas (Казахстанская ассоциация сохранения биоразнообразия) simbols.

Aizsardzības statuss

Baltgalvas zilknābis iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā, Bonnas konvencijas I pielikumā un Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora, CITES) II pielikumā.

Saistītie šķirkļi

  • putni Latvijā
  • zosveidīgie putni Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • BirdLife datu zona (BirdLife Data Zone)
  • Celmiņš, A., 2025, Latvijas putni 2000–2025
  • Eiropas ligzdojošo putnu atlanta kartes
  • IUCN apdraudēto sugu Sarkanais saraksts (The IUCN Red List of Threatened Species)

Ieteicamā literatūra

  • del Hoyo, J., Elliott, A., and Sargatal, J. (eds.), Handbook of the Birds of the World, vol. 1, Barcelona, Lynx Edicions, 1992.
  • Harrison, C.J.O. and Castell, P., Bird nests, eggs and nestlings of Britain and Europe with North Africa and the Middle East, London, HarperCollinsPublishers, 2002.
  • Keller, V. et al., European Breeding Bird Atlas 2: Distribution, Abundance and Change, Barcelona, European Bird Census Council & Lynx Edicions, 2020.
  • Ķerus, V., Dekants, A., Auniņš, A. un Mārdega, I., Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980–2017: putnu skaits, izplatība un to pārmaiņas, Rīga, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, 2021.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Svensons, L., Malernijs, K. un Seterstrems, D., Putnu noteicējs, Rīga, Jāņa sēta, 2021.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Viesturs Ķerus "Baltgalvas zilknābis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/253980-baltgalvas-zilkn%C4%81bis (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/253980-baltgalvas-zilkn%C4%81bis

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana