Profesors Reinholds Putniņš bija ģeogrāfs, Fiziskās ģeogrāfijas institūta izveidotājs un akadēmiskās ģeogrāfijas mācību kursu lektors Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Kopā ar pirmo Imantas strēlnieku pulku 1920. gadā no Vladivostokas atgriezās Latvijā. Bija Latvijas Ģeogrāfijas biedrības pirmais prezidents un biedrības izdevuma “Ģeogrāfiskie raksti” galvenais redaktors. Piedalījās meteoroloģisko novērojumu staciju tīkla izveidē Latvijā. Dzejoļu, stāstu un tēlojumu autors (pseidonīms Vitolds Virsnis) par Latgali.

R. Putniņš dzimis Jāņa un Doras Putniņu ģimenē (ienācēji no Vidzemes) Domopoles pagasta, tagad Bērzpils pagasta, Vārguļos (Jaunlatgales apriņķis). Mācījās Domopoles pagastskolā un Stružānu draudzes skolā, 1898. –1900. gadā Pleskavas skolotāju seminārā (Псковский учительский институт), 1900.–1903. gadā Pleskavas mērniecības skolā (Псковское землемерное училище), kā eksternis 1907. gadā beidza Vjatkas vīriešu ģimnāziju (Вятская мужская гимназия), 1907.–1912. gadā studēja Pēterburgas Universitātes (Императорский Санкт-Петербургский Университет) Fizikas un matemātikas fakultātē.

No 1903. gada septembra bija dienestā Krievijas armijā, 1. aplenkuma artilērijas pulkā Viļņas kara apgabalā. Pēc mācību komandas beigšanas no 1904. gada marta bija vecākais feierverkers. 1904. gada septembrī nokārtoja artilērijas rezerves praporščika (jaunākā virsnieka) pārbaudījumus, praporščika pakāpē atvaļināts no dienesta. 1919. gadā iestājies Imantas pulkā Vladivostokā. Ar Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja atļauju, būdams pulka virsnieks, 1920. gadā turpināja strādāt par Vladivostokas jūras observatorijas priekšnieku. 

No 1912. gada bija zinātniskais līdzstrādnieks Krievijas Zinātņu akadēmijas (Российская академия наук) Galvenajā fizisko zinātņu observatorijā, kur veica pētījumus Zemes magnētismā un meteoroloģijā. 1914.–1917. gadā organizēja meteoroloģisko novērojumu stacijas Urālos, Rietumsibīrijā, Altajā un Aizkaukāzā, 1915. gadā līdzdarbojās starptautiskajā polārpētīšanā. R. Putniņš 1917. gadā bija privātdocents Jekaterinburgas Kalnu institūtā (Горный институт), 1919. gadā – docents Vladivostokas Politehniskajā institūtā (Владивостокский политехнический институт).

Pēc atgriešanās Latvijā R. Putniņš bija LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes docents (1920), profesors (1927) un Fiziskās ģeogrāfijas institūta izveidotājs (1922). Lasīja lekciju kursus, vadīja praktiskos darbus un seminārus fiziskajā ģeogrāfijā, hidroloģijā, okeanogrāfijā, Zemes magnētismā, seismoloģijā, kartogrāfijā un ģeogrāfisko atklājumu vēsturē, kā arī vadīja promocijas darbus. R. Putniņš fakultātē veica sekretāra (1920–1921) un dekāna pienākumus (1927–1928). 1926. gadā viņš sekmīgi aizstāvēja habilitācijas darbu “Par Zemes virsas iedalīšanu apspīdēšanas joslās”.

R. Putniņš darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejā, bija biedrs ģeogrāfijā; piedalījās Krišjāņa Barona prēmijas komitejas darbā; bija Latvijas Ģeogrāfijas biedrības prezidents (1923–1926, 1929–1932) un LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes zinātniskās biedrības prezidents (1927), Valsts meteoroloģiskā biroja konsultants un ģeogrāfijas mācīšanas metodikas konsultants, kā arī organizēja Latvijas ūdeņu pētniecību.

R. Putniņš zināms arī kā dzejnieks, tēlojumu un stāstu autors. Viņa darbi galvenokārt tika iespiesti 19. gs. sākumā Jura Rozēna vadītajā žurnālā “Apskats”, bet vēlākajos gados arī žurnālā “Daugava” un laikrakstā “Jaunākās ziņas”. 

Par ģeogrāfijas un ģeofizikas zinātņu tematiku R. Putniņš publicēja 68 dažāda apjoma zinātniskus darbus, pēc publikāciju skaita ražīgākie gadi bija no 1927. līdz 1930. gadam. Nozīmīgākais darbs ģeogrāfijā ir “Par ģeogrāfijas uzdevumiem“ (1929), tulkots arī lietuviešu valodā – Apie geografijos uždavinius (1933), kurā atrodamas idejas par Zemes sfēru holistisko raksturu, to planetāro un reģionālo pakārtotību un mijiedarbību. Pētījumā Zemes virsa ir iedalīta 17 jūras un 27 sauszemes apgabalos, kas latviešu ģeogrāfu darbos bija pirmais zemeslodes rajonēšanas mēģinājums. Savukārt habilitācijas darbā par zemes virsas apspīdēšanas joslām, kas publicēts angļu valodā – “Par Zemes virsmas sadalījumu apgaismojuma zonās” (On the Division of Earth’s Surface into Zones of Illumination, 1935) –, ir noskaidrota katras zemes vietas apspīdēšanas iespējamība atkarībā no ģeogrāfiskā platuma un ģeogrāfiskā garuma. R. Putniņš izstrādāja 12 jaunas karšu projekcijas, skaidroja to pielietošanas iespējas. Publicēja rakstus par Rīgas līča hidrogrāfiju un Zemes magnētismu, kā arī vairākus populāri zinātniskus rakstus par ģeogrāfiem, ģeofiziķiem, fiziķiem un matemātiķiem.   

Profesors R. Putniņš LU sāka akadēmiski izglītotu ģeogrāfu sagatavošanu. Latvijā pēc viņa iniciatīvas tika uzsākti zinātniski pētījumi vairākās ģeogrāfijas nozarēs, piemēram, teorētiskajā ģeogrāfijā, ģeofizikā, jūras hidroloģijā un citos virzienos, kā arī pēc viņa iniciatīvas sākās sistemātiska ģeogrāfisko pētījumu publicēšana. R. Putniņš saskatīja dabas un cilvēka vienotību biosfērā un šo atziņu īstenoja, aktīvi iesaistoties Latvijas Ģeogrāfijas biedrības organizēšanā un mērķtiecīgā vadīšanā.  

R. Putniņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru.