Baltvaigu zoss ir vidēji liela zoss. Sugas ligzdošanas areāls sniedzas no Grenlandes austrumu daļas, Svalbāras un Novaja Zemļas ziemeļos līdz Francijas ziemeļiem, Dānijai un Igaunijai dienvidos, atsevišķas ligzdošanas vietas arī tālāk uz dienvidiem. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā, bet nelielā skaitā arī ziemo. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Johans Mateuss Behšteins (Johann Matthäus Bechstein) 1803. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas leucopsis, taču mūsdienās baltvaigu zoss zinātniskais nosaukums ir Branta leucopsis. Ģints nosaukums Branta veidots no senskandināvu brandgás – ‘apdegusī (t. i., melnā) zoss’. Sugas apzīmētājs leucopsis veidots no grieķu valodas vārdiem λευκός, leukos ‘balts’ un ὄψις, opsis ‘sejas’.

Baltvaigu zosij netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums – 58–71 cm, svars – 1290–2010 g. Vidēji liela zoss ar resnu un īsu kaklu un noapaļotu galvu. Abu dzimumu putni līdzīgi. Melns kakls un krūtis. Galva lielā mērā balta, izņemot galvas virsu un pakausi, kas melni. Ķermeņa apakšpuse sudrabaini balta, virspuse – melni un balti šķērssvītrota.

Daudz trokšņo. Pamatā tikai viens sauciens – spalgi rejošs “ka” vai “kau”.

Baltvaigu zoss ir gājputns. Latvijā visbiežāk novērojama caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, nelielā, bet pieaugošā skaitā arī ziemo, vasarā novērota reti.

Ligzdo klintīs un akmeņainos atsegumos arktiskajā tundrā, visbiežāk mitrāju tuvumā. Ziemo jūras piekrastes zālājos un arvien biežāk arī laukos. Caurceļošanas laikā Latvijā sastopama galvenokārt piekrastē, bet nereti arī iekšzemē.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzālēm, grīšļiem un ūdensaugiem, ziemā ēd arī graudus.

Ligzdo kolonijās. Ligzda ir bedrīte, kuras izklājumā daudz dūnu un mazliet augu. Ligzdu izmanto atkārtoti.

Olas ir krēmbaltas, matētas, ar nedaudz graudainu struktūru. Olu izmērs vidēji ir 76,2x50,3 mm. Dējumā 3–5, reizēm 6 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte, bet tēviņš stāv sardzē. Perēšanas ilgums ir 24–25 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē abi pieaugušie putni. Lidspēju mazuļi iegūst septiņu nedēļu vecumā, bet paliek kopā ar vecākiem.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Grenlandes austrumu daļas, Svalbāras un Novaja Zemļas ziemeļos līdz Francijas ziemeļiem, Dānijai un Igaunijai dienvidos, atsevišķas ligzdošanas vietas arī tālāk uz dienvidiem. Ziemo galvenokārt Skotijas un Īrijas piekrastē un ap Ziemeļjūru – no Beļģijas līdz Dānijai un Norvēģijai dienvidos. Pasaules populācija pieaug.

Ligzdošanas areāls Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem ievērojami paplašinājies uz dienvidiem. Gan ligzdojošā, gan ziemojošā populācija Eiropā pieaug.

Baltvaigu zoss Latvijā biežāk sastopama rietumu daļā, taču ir novērojama arī citur.

Latvijā 20. gs. sākumā baltvaigu zoss bijusi reta caurceļotāja. 20. gs. 80. gados norādīts uz populācijas pieaugumu mūsu reģionā. Arī turpmākajās desmitgadēs Latvijā caurceļošanas laikā novēroto baltvaigu zosu skaits ir turpinājis palielināties. Kopējais caurceļojošo putnu skaits nav zināms, taču skaidrs, ka tas mērāms tūkstošos.

Ziemošana Latvijā pirmoreiz atzīmēta 1993. gadā (A. Kuročkins, V. Smislovs), bet mūsdienās atsevišķi putni vai nelieli bariņi novērojami gandrīz katru ziemu.

Skaita pieaugums un barošanās lauksaimniecības zemēs palielina konfliktus ar lauksaimniekiem, tāpēc sugu potenciāli var apdraudēt tās apkarošana un traucējums. Ligzdošanas vietās baltvaigu zosu ligzdas mēdz izpostīt polārlapsa (Vulpes lagopus).

Baltvaigu zoss iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas I pielikumā. Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā baltvaigu zoss nav iekļauta.