Glacioakvālās akumulācijas reljefa formas ir veidotas no ledāja kušanas ūdeņu izgulsnētajiem nogulumiem. Attiecīgos nogulumus veido slāņotas un lielākoties arī šķirotas sanesas. Glaciofluviālās akumulācijas reljefa formas veidojas no materiāla, kas tiek pārvietots un izgulsnējas no tekošiem ledājūdeņiem, savukārt glaciolimniskās – no stāvošiem ledājūdeņiem. Šīs reljefa formas var iedalīt erozijas formās (glaciālās erozijas reljefa formas) un akumulācijas formās.

Glacioakvālās akumulācijas reljefa formas klasificē pēc to veidošanās vietas ledājā vai attiecībā pret ledāja malu. Tādā veidā var klasificēt gan ledājūdeņu akumulācijas, gan arī erozijas formas, izdalot:

• aizfrontālās reljefa formas, kas veidojušās aprimuša ledus virspusē, iekšienē vai apakšā – osi, kēmi, tuneļielejas, ledājūdeņu kanāli, erozijas koridori, murtosi un izlocītie lineamenti (angļu curvilineations);
• frontālās reljefa formas, kas radušās recesējoša, stagnanta vai aprimuša ledāja malā – uzbēruma morēnas, kēmu terases, osu un glaciofluviālās deltas, izneses konusi, marginālie kanāli, laterālās noteces ielejas;
• priekšfrontālās reljefa formas, kas veidojušās ārpusledāja teritorijā – sandru (agrāk arī glaciofluviālie) līdzenumi, ledājūdeņu noteces ielejas, glaciokarsta ieplakas.

Lielākā daļa no šīm reljefa formām ir akumulatīvas, bet tuneļielejas, ledājūdeņu kanāli, erozijas koridori, murtosi, izlocītie lineamenti un noteces ielejas – ledājūdeņu erozijas reljefa formas (glaciālās erozijas reljefa formas). Reljefā glaciofluviālās akumulācijas reljefa formas atspoguļojas kā pauguri, grēdas, vaļņi, nogulumu segas ar ieplakām, terases, kanāli un ielejas.

Oss ir no dažiem desmitiem metru līdz pat vairākiem simtiem kilometru garš, šaurs, līkumots, reizēm taisnvirziena valnis (vaļņveida, arī šaurmuguras vai apaļmuguras oss), dažkārt ar atzarojumiem, plakana (plakanmuguras oss) vai paugurota grēda (grēdveida oss), kam parasti kore stiepta aptuveni paralēli ledāja kustības virzienam. Osi ir morfoloģiski daudzveidīgi un reizēm pat stiepjas šķērseniski ledus plūsmas virzienam. Angļu valodā termina “oss” vietā tiek lietots no senīru vārda eiscir aizgūtais termins esker ar nozīmi ’grēda’. Latviešu valodas termina “oss” izcelsme savukārt ir no zviedru valodas, kur ås nozīmē ’kalna mugura’. Osu augstums parasti ir līdz dažiem desmitiem metru, bet platums – no dažiem desmitiem līdz vairākiem simtiem metru. Nogāzes osiem ir stāvas – no 20° līdz pat 40°. Osa kores daļa parasti ir šaura, reizēm pat tikai daži metri, bet vietām tā paplašinās, kļūst plakana. Šādas paaugstinātas, paplašinātas osu daļas dēvē par osu centriem vai deltām. Tās nereti sastāv no rupjāka materiāla, un to veidošanos saista ar īslaicīgu ledāja malas stabilizāciju. Ieapaļas vai ovālas ieplakas uz osu mugurām sauc par osu katliem. Ģenētiski tās ir glaciokarsta ieplakas, kas veidojušās, izkūstot apraktā ledus blāķiem. Līdzenumu osus gar abām pusēm mēdz pavadīt, tā sauktie, osu grāvji. Grupējoties viens aiz otra, osi var veidot osu virknes vai paralēlas, subparalēlas un zarotas osu sistēmas; sastopami osu sānzari. Visplašāk osi izplatīti Ziemeļamerikā un Skandināvijā virs kristāliskā pamatklintāja, bet ir arī sastopami gandrīz visu kādreizējo ledus lielplūsmu gultnēs, kā arī nereti atklājas mūsdienu ledāju priekšā.

Ledājūdeņi drenējas caur ledāju atšķirīgos veidos, tādēļ slāņotu nogulumu uzkrāšanās var notikt virsledāja, iekšledāja un zemledāja tuneļos, plaisās un kanālos ar ledus sienām, kā arī ledāja kontakta deltās un izneses konusos. Visās šajās vidēs nogulsnētie nogulumi var veidot osus. Ja osi veidojas ar ūdeni pildītos ledāja tuneļos, ūdens plūsmu tajās nosaka hidrauliskais potenciāls un tā gradients. Tā rezultātā osi nereti pārvar topogrāfiskus pacēlumus mūsdienu reljefā un stiepjas arī pret mūsdienu virsmas slīpumu. Osu veidošanās ir cieši saistīta ar ledājūdeņu noteces sistēmas attīstību ledājā, respektīvi, lai tie veidotos, notecei jābūt efektīvai un jānoris tuneļos. Osiem var izšķirt šādus galvenos ģenētiskos tipus:

• tuneļu pildījumi – nogulumi uzkrājās iekšledāja un zemledāja tuneļos un atsedzas, ledājam nokūstot;
• ledus kanālu pildījumi un nogulumi, kas uzkrājas atvērtās gultnēs ar ledus krastiem subaerālos apstākļos;
• fragmentēti tuneļu pildījumi, kas veidojas ledāja malas pulsējošas recesijas rezultātā;
• pakalnu virknes (arī kaupres) osi (angļu beaded eskers), kas sastāv no subakvālu izneses konusu virknes, kas radusies ledāja pulsējošas atkāpšanās gaitā.

Nereti osi sastopami arī tuneļielejās un citos ledāja gultnē iegrauztos kanālos (Naja kanāli), lai gan izplatītāki ir ledus pamatnē iegrauzto tuneļu (Rētlisberga tuneļi) osi.

Pamatojoties uz ģeomorfoloģiskā konteksta atšķirībām, osu garumu, taisnumu, šķērsgriezuma laukuma formu un iekšējo uzbūvi, ir noskaidrots, ka osu morfoģenētiskie tipi galvenokārt ir veidojušies atkarībā no sezonālām ledājūdeņu straumēm un saistībā ar katastrofāliem plūdiem zemledāja, iekšledāja un virsledāja tuneļos, kā arī kanjonos ar ledus sienām. Tādējādi osu morfoloģija atspoguļo ledājūdeņu vai kanāla tipu. Zemledāja tuneļu osi visbiežāk būs apaļmuguras ar zemu līkumainību. Virsledāja osi biežāk būs asmuguras, īsi un izteikti līkumoti. Pārrāvuma deformācijas to uzbūvē būs sastopamas ne tikai sānos, bet arī zem kores daļas. Osi, kuros bieži sastopamas plakanas virsmas, veidojās vai nu kanjonos ar ledus sienām tieši uz sauszemes, vai tuneļos, kuros pastāvēja atmosfēras spiediens, tādējādi tie atspoguļo veidošanos plānā vai aprimušā ledū netālu no ledāja malas. Tomēr galvenokārt osu veidošanās tiek sekmēta, ja norisinās aktīva deglaciācija, nevis ledus masu aprimšana plašā apgabalā. Tas ir saistīts ar to, ka aktīvā ledājā noris iekšējā ledus deformācija, kas tiecas ledāja tuneļus aizvērt, savukārt ūdens un tā atnestā siltuma un berzes ietekmē tuneļi tiecas paplašināties. Tādējādi ledus ar atlūzām, kas tajā iesalušajās, tiek kausēts, nodrošinot pastāvīgu atlūzu materiāla piegādi un sekmējot nogulumu izgulsnēšanos.

Osi galvenokārt sastāv no smilts, grants un dažādu frakciju akmeņiem, un tie skaidri izceļas reljefā, tādēļ tie tiek plaši izmantoti, lai mūsdienās iegūtu šos derīgos izrakteņus. Bieži osu pamatnes un kodolu daļā sastopams rupjākas frakcijas materiāls – no laukakmeņiem līdz grantij, bet to pārsedz smilts. Litofāciju asociācijas osu kodolos nereti atspoguļo cikliskas ledājūdeņu plūsmas variācijas; tie var būt gan diennakts, gan sezonālie ritmi. Bieži tā ir smilts un grants slāņu mija ar erozijas virsmām (izskalojumiem) asociācijas lejasdaļā. Graudu izmērs tādos gadījumos samazinās virzienā uz augšu no slīpslāņotas un horizontāli slāņotas grants uz horizontāli un muldveidīgi slāņotu un plakani slīpslāņotu smilti. Iespējams šīs asociācijas saistītas ar sezonalitāti, kur grants slāņi uzkrājas vasarā. Grants un akmeņu slāņos nereti sastopami mālaina materiāla saveltņi (angļu rip-up clasts), kas norāda un ūdens straumes spēku un erozijas spēju. Diennakts svārstības nodrošina ledus ablācija un virsledāja ūdeņu ieplūde ledāja tuneļos caur ūdensrijējiem. Osiem mēdz izšķirt kodola, nogāžu un virsas fācijas. Kodola fācijas nogulumi veido osu lielāko daļu: oļu, oļu–grants un grants–smilts slīpsslāņotu sēriju mija, ko vietām pārtrauc izskalojuma kontakti un lēzeni paralēli slāņotas dažādas graudainības smilts starpkārtas. Virsotnes un nogāžu virzienā parādās smilts, reizēm pat aleirīta starpkārtas ar tecējuma ripsnojumu. Dažiem osiem raksturīgas izteiktas oļakmeņu starpkārtas. Katra osa segmentu veidojošie nogulumi mēdz kļūt smalkgraudaināki distālā un osa virsmas virzienā, jo ledāja malas virzienā samazinās ūdens straumes piesātinājums ar rupjatlūzu materiālu. Slīpslāņoto sēriju biezums osos ir mainīgs no dažiem decimetriem līdz metram, un tās izsekojamas vairāku metru attālumā.

Osa nogāžu virzienā kodola fācijas nogulumu sērijas kļūst plānākas vai izķīlējas. Pārsvaru gūst dažādgraudaina, vidējgraudaina un smalkgraudaina smilts ar grants un oļu, vai pat aleirīta, un māla starpkārtām. Šie nogulumi osa nogāzēs pārklāj kodola fācijas nogulumus. Nogāžu fāciju nogulumiem raksturīgas slīpslāņotas sērijas, tecējuma ripsnojums. Slīpslāņotās sērijas nav dominējošās, to biezums ir 20–30 cm un tās izplatītas mazā attālumā. Osu šķērsgriezumā nereti iespējams novērot antiklinālas struktūras, ko veido apliecošais slāņojums. Šāda struktūra var veidoties:

• nogulumu noslīdēšanas rezultātā, izkūstot ledus sienām;
• nogulumiem vienlaicīgi uzkrājoties osa kores daļā un sānos;
• kā pseidoantiklinālas makroformas divu pretēji vērstu virpuļveida plūsmu rezultātā.

Kēmi

Kēmi ir reljefa formas, ar kuru apzīmē gandrīz jebkuru ledus kontakta izcelsmes pauguru, ko veido slāņotas ledājūdeņu sanesas. Termins “kēms” ir skotu vārds (kame, comb, kaim) ar nozīmi ’grēda’ vai ’paugurs’. Kēmi var būt izolēti pauguri, bet visbiežāk tie sastopami grupās paugurotā reljefā, kur izplatītas arī terases (tai skaitā kēmu terases), dažādas grēdas (tai skaitā osi) un ieplakas. Bieži kēmu un ieplaku reljefu dēvē par kēmu un katlu topogrāfiju (angļu kame and kettle topography). Tai raksturīgais sīku un vidēju pauguru un katlveida ieplaku sakopojums radies, glaciofluviālajiem nogulumiem uzkrājoties un izkūstot stagnanta ledus malas zonā. Ieplakām ir glaciokarsta ģenēze. Kēmu pauguru sakopojumu mēdz dēvēt arī par  kēmu pauguraini. Nereti līdz ar kēmiem sastopami arī ledājūdeņu kanāli. Tas norāda, ka kēmi veidojas tuvu ledāja malai, kur eksistē palielināts gan ledājūdeņu, gan atlūzu materiāla daudzums. Tie ir vieni no virsledāja veidojumu ainavas sastāvdaļām un bieži asociē ar virsledāja paugurotajām morēnām, osiem un sandru izneses konusiem.

Pēc uzbūves kēmus iedala glaciofluviālajos (fluviokēmi) un glaciolimniskajos (limnokēmi). Attiecīgi fluviokēmi sastāv pārsvarā no glaciofluviālajiem nogulumiem, bet limnokēmi no glaciolimniskajiem nogulumiem. Var būt arī saliktas uzbūves kēmi, kas veidoti no glaciofluviālajiem un glaciolimniskajiem nogulumiem. Nereti kēmu nogāzēs vai pat virsotnes daļās ir sastopami virsledāja (ablācijas) plūsmas morēnas ieslēgumi. Kēmu uzbūves daudzveidība ir saistīta ar komplicēto un dinamisko nogulumu uzkrāšanās vidi, kur ledāja malas zonā ir ļoti mainīgs ledājūdeņu straumju režīms un piesātinājums ar atlūzu materiālu. Vienā kēmā var būt sastopamas daudzveidīgas litofācijas, ieskaitot gan tekošu, gan stāvošu ledājūdeņu izgulsnēto materiālu, gan no ledāja virsmas noslīdējušos gravitācijas plūsmas un morēnas nogulumus. Kēmi var rasties arī kā virsledāja vai pat iekšledāja plaisu un ūdensrijēju aizpildījumi. Kēmu konusi vai deltas ir sandru izneses konusu vai deltas nogulumu veidojumi, kas izgulsnējušies kontaktā ar ledu. Šādiem kēmiem raksturīga stāva ledus kontakta nogāze un lēzena distālā nogāze. Par kēmosiem jeb eskerkēmiem savukārt var dēvēt iegarenu, lineāri stieptu pauguru virkni vai paralēlas virknes, kas radušās ledus plaisu aizpildījuma rezultātā. Iespējams, izplatītākie varētu būt ledāja caurkusumu kēmi, kas veidojas, nogulumiem uzkrājoties sākotnēji nelielos virsledāja pazeminājumos un ezeros, bet vēlāk pilnos caurkusumos ar ledus sienām. Tā kā sākotnējā nogulumu uzkrāšanās nereti notiek virs ledus, vēlāk, šim apraktajam ledum kūstot, rodas noslīdējuma deformācijas (nomati, pārbīdījumi), kā arī veidojas glaciokarsta ieplakas. Nereti kēmu smilšainajos un aleirītiskajos nogulumos novērojamas mīksto nogulumu deformācijas struktūras (angļu soft sediment deformation structures), kas rodas ar ūdeni piesātinātiem nogulumiem sašķidrinoties un injicējoties uzgulošajā nogulumu slānī. Tādējādi veidojas dažāda veida injekciju (liesmu, diapīru) un slodzes struktūras (pseidonoduļi).

Kēmu terases ir plaši sastopamas glacioakvālās reljefa formas, kas izplatītas gar reljefa pacēlumiem (makroformu un mezoformu nogāzēm) joslu vai segmentu veidā. Tās līdzīgi kā kēmi un osi veido nozīmīgus smilts un grants krājumus, nereti ar oļu un akmeņu piejaukumu. Pēc uzbūves arī kēmu terases var iedalīt glaciofluviālajās un glaciolimniskajās. Pēdējās sastopami pat glaciolimniski māli, un to veidošanās noris specifiskos apstākļos, piemēram, starp gala morēnu un aprimušo ledu, kas sagalabājies distālā virzienā. Tradicionāli uzskata, ka kēmu terases ir terasveidīgi akumulatīvi veidojumi, kas radušies joslā starp aprimušo vai pasīvo ledu un agrāk izveidotās ledāja reljefa formas nogāzi, ledājūdeņu straumēm noguldot glaciofluviālos nogulumus. Gar ledāja makroformām izveidoto kēmu terašu augstākie līmeņi var būt erozijas terases, kas radušās ar atlūzām mazpiesātinātām ledājūdeņu straumēm aizskalojot iepriekš nogulsnēto smalkgraudaino materiālu, tādējādi to virsmā rodas palielināta rupjatlūzu, arī akmeņu, koncentrācija. Var arī teikt, ka sākotnējā posmā gar ledāja malu veidojas laterālās noteces ielejas, bet vēlāk, pieaugot no ledus izskaloto sanesu materiāla koncentrācijai, rodas labvēlīgi apstākļu lēmu terašu attīstībai. Tā kā ledājūdeņu straumes nereti gan plūst virs ledāja tā malas zonā, gan arī pārvieto un aprok ledus blāķus, apraktajam ledum kūstot, veidojas glaciokarsta ieplakas, kas ir ļoti raksturīgas kēmu terasēm. Ledus biezumam sarūkot gar tā sānu malu, ledājūdeņu straumes pakāpeniski nogulsnē sanesu materiālu hipsometriski arvien zemākā līmenī, tādējādi kēmu terašu virsmas veidojas atšķirīgos hipsometriskajos līmeņos un var būt arī ar slīpumu ledāja virzienā. Ledājūdeņu straumēm nosprostojoties starp ledus blāķiem, var rasties arī glaciolimnisko nogulumu izgulsnēšanai labvēlīga vide. Mūsdienu ledājos ir novērota kēmu terašu veidošanās arī starp divām nošķirtām blakus esošām ledāja mēlēm vai ledāja malu un aprimuša ledus blāķi.

Plakanvirsas pauguri ir reljefa formu jeb morfoloģiju aprakstošs termins, tādēļ tiem var būt atšķirīga izcelsme, bet lielākoties tie saistīti ar glacioakvālo nogulumu akumulāciju ledus ezeriem. Tās ir kēmiem līdzīgas reljefa formas, kuras mēdza dēvēt par kēmu plato vai plakanvirsas limnokēmiem. Mūsdienās, galvenokārt Ziemeļamerikā, plakanvirsas paugurus pēc ģenēzes galvenokārt klasificē kā ledus sienu ieskautu ezeru līdzenumus (angļu ice-walled lake plains). Tie ir zemi, bieži ieapaļi vai arī neregulāras formas platoveida pauguri (hipsometriski pacelti līdzenumi) ar plakanu virsu, kuru diametrs parasti ir no dažiem simtiem līdz vairākiem kilometriem. Reizēm šos ezeru līdzenumus ieskauj vaļņi, kas parasti atrodas hipsometriski augstākā līmenī. Līdzīgi kā kēmi tie izplatīti nelielā attālumā no kādreizējās ledāja malas pozīcijas, kuru reljefā ataino gala morēnas. Bieži sastopami asociācijā ar virsledāja paugurotajām morēnām (glacigēnās akumulācijas un glaciotektoniskās reljefa formas). Atšķirībā no tām, šie pauguri sastāv galvenokārt no glacioakvālajiem, īpaši glaciolimniskajiem nogulumiem. Ledus sienu ieskautie ezeru līdzenumi veidojās, nogulumiem sākotnēji nereti uzkrājoties baseinos virsledāja apstākļos, bet vēlāk uz cietzemes virsas, kuru ieskāva stagnanta ledus sienas. Zviedrijā līdzīgas reljefa formas mēdz dēvēt par Veiki morēnām jeb plato. Tās veidojas stagnējoša ledus loba malas zonā proksimālā virzienā no terminālās (galējās) gala morēnas.

Austrumeiropā, tostarp Baltijā, plakanvirsas paugurus (arī platopaugurus) mēdz dēvēt par zvonciem. Termina izcelsme saistīta ar sādžas nosaukumu Novgorodas apgabalā Krievijā. Skandināvijas ledusvairoga dienvidaustrumu sektora periferiālās segas iekšējā joslā šādi pauguri sastopami galvenokārt salveida augstienēs ar biezu pēdējā apledojuma nogulumu segu. Visbiežāk tie šajās augstienēs veido plakanvirsas lielpauguru areālus, kur tie izplatīti grupās. Platopauguriem nereti raksturīgs liels relatīvais augstums (25–50 m), stāvas un sengravu saposmotas, reizēm terasētas, nogāzes, plaša plakana vai vāji viļņota virsotnes daļa. To pamatnes platums parasti pārsniedz 500 m. Pauguru plakano virsotnes daļu (plakumu) veido glaciolimniski, visbiežāk mālaini, nogulumi, kuri ir ūdens mazcaurlaidīgi, tādēļ apgrūtinātas virszemes ūdeņu noteces apstākļos tiek sekmēta gravu veidošanās. Glaciolimnisko nogulumu segas biezums parasti ir no dažiem līdz pat vairākiem desmitiem metru, un to veido māls, aleirīts un smalkgraudaina smilts, kas parasti uzguļ glacigēnajiem nogulumiem (morēnai) un glaciotektoniski deformētiem senākiem ledājūdeņu nogulumiem. Deglaciācijas laikā virs ledāja gultnes paaugstinājumiem norisinās ledus stagnācija un rodas aprimušā ledus lauki. Tā kā ledus biezums virs platopauguru glaciostrukturālajām pamatnēm ir plānāks, tiek sekmēta virsledāja ezeru, vēlāk arī ledus caurkusuma ezeru veidošanās, kuros uzkrājās glacioakvālie nogulumi. Visticamāk šajos ezeros atslogojas arī zemledāja spiedienūdeņi, piegādājot smalko sanesu materiālu.

Zemieņu teritorijās glaciolimniskie nogulumi uzkrājas daudz plašākos apgabalos kā augstienēs un veido ledusezeru līdzenumus. Arī pēdējā (Vislas) apledojuma deglaciācijas laikā ledus lielplūsmu un lobu priekšā radās ledus sprostezeri (angļu ice-dammed lakes), kuru vienu malu veidoja ledus krasts. Ja ledājūdeņu baseins nebija kontaktā ar ledāju, bet atradās nelielā attālumā no ledāja malas un barojās no ledājūdeņiem, veidojās distālie ledājūdeņu baseini (angļu distal meltwater basins). Kādreizējo ledājūdeņu baseinu pazeminājumos vēlāk saglabājās arī paliku ezeri (angļu remnant lakes). Pieledāja ezeros uzkrājās glacolimniskie nogulumi – smalka smilts, aleirīts un māls. Mūsdienās šo seno glaciālo ezeru vietā izveidojušies plakani līdzenumi, kas smilšaino nogulumu izplatības vietās reizēm pārveidoti eolo procesu darbības ietekmē un veido iekšzemes kāpas un to masīvus. Ja ledāja malas atkāpšanās saistībā ar klimata pasiltināšanos bija strauja, ledus sprostezeri pastāvēja īslaicīgi un nogulumu uzkrāšanās tajos bija ierobežota. Tādos gadījumos veidojās ledusezeru erodētie (agrāk arī abradētie) līdzenumi ar pārskalotu morēnas nogulumu virsu, un par seno ledusezeru eksistenci liecina vien palielināta laukakmeņu koncentrācija zemes virsā. Reljefā mūsdienās atspoguļojas arī šo seno ledusezeru krasta kāples vai erozijas terases. Lielos sprostezeros peldēja no ledus malas atšķēlušies ledus gabali (ausbergi), no kuriem izkusa arī nešķiroti ledāja nogulumi vai pat atsevišķi oļi, un akmeņi, kurus dēvē par pilienakmeņiem (angļu dropstone).

Sandru (no islandiešu valodas sandur) līdzenumi (angļu arī outwash plain) ir plaši akumulatīvi līdzenumi, ko veido slāņotas sanesas – glaciofluviālie nogulumi. Līdzenumus nereti saposmo ledājūdeņu straumju kanāli un glaciokarsta ieplakas (angļu pitted sandur), tādēļ reljefā sandru līdzenumus veido glaciofluviālo nogulumu sega ar kaltienēm. Šādus veidojumus var dēvēt arī par piltuvju sandriem. Mūsdienās sandru līdzenumi aktīvi veidojas, piemēram, Islandē. Tur vulkāniskās aktivitātes un ģeotermālā siltumstarojuma ietekmē nereti norisinās katastrofāli ledājūdeņu plūdi (angļu outburst floods) jeb jokulhlaupi (islandiešu jökulhlaup). Šādos plūdos no zemledāja rezervuāriem – subglaciālajiem ezeriem – noplūst ievērojams kušanas ūdens daudzums, pārvietojot gan lielu sanesu apjomu, gan ledus blāķus, kuri tiek aprakti zem glaciofluviālajiem nogulumiem un, vēlāk izkūstot, veido glaciokarsta ieplakas. Ledājūdeņu izplūdes vietās ledāja malā sākotnēji var veidoties atsevišķi sandru jeb glaciofluviālie izneses konusi (angļu outwash fans). Ja nogulumi uzkrājas uz sauszemes, veidojas subareālie izneses konusi, bet, ja nogulsnējas ūdens vidē, veidojas subakvālie izneses konusi. Tiem laika gaitā apvienojoties, rodas gala morēna, kuru dēvē par uzbēruma morēnu. Sandru līdzenumi veidojas, kad daudzas ledājūdeņu straumes izplūst pieledāja teritorijā. Ja šīs ūdens straumes ierobežo ieleju nogāzes, veidojas laterāli ierobežots ieleju sandrs (angļu valley sandur, linear outwash plain, valley train). Tā kā ledājūdeņu straumes zaudē enerģiju, plūstot prom no ledāja malas, tas atspoguļojas arī nogulumu daudzveidībā – jo tuvāk ledāja malai, jo nogulumi tipiski būs rupjgraudaināki, kā arī tiem būs zemāka šķirotības pakāpe. Ņemot vērā ledājūdeņu lielo piesātinājumu ar sanešiem, pieledāja ūdens straumes bieži zarojas.

Uzbēruma morēnas ir akumulatīvas reljefa formas, kas sastāv no slāņotām ledājūdeņu sanesām un kuras veidojas kontaktā ar ledāja malu. Atšķirībā no glaciotektoniskas izcelsmes gala morēnām, šo reljefa formu uzbūvē noteicošā loma ir glaciofluviālajiem nogulumiem (smilts un grants) un tās parasti nesatur liecības par aktīvu ledāja deformāciju. Īpaši raksturīgi uzbēruma morēnām ir deltu priekšslāņi. Šajās gala morēnās glaciālais diamiktons jeb morēnas nogulumi ir izplatīti ļoti ierobežoti un parasti sastopami tikai proksimālajā (pret ledāju vērstajā) daļā. Ģenētiski šis diamiktons pārsvarā ir subareālas vai subakvālas (zemūdens) izcelsmes un uzkrājies kā virsledāja gravitācijas plūsmas nogulumi. Uzbēruma morēnas var uzskatīt par ledus kontakta subakvālo iznesu konusu un deltu, kā arī sandru izneses konusu kopumu. Daudzas labi pazīstamas šī tipa gala morēnas ir sastopamas Kanādā un Fenoskandijā, kur vēlā pleistocēna recesējoša ledus mala atradās kontaktā ar ezeru vai jūras ūdeņiem. Vieni no izteiksmīgākajiem veidojumiem pasaulē ir Salpauselkes (Salpausselkä) morēnu kompleksi Somijas dienviddaļā, kas veidojušies vēlā Vislas leduslaikmeta beigu posmā – vēlā driasa stadiālā – un agrā holocēna sākumposmā, ledus vairoga malai beidzoties Baltijas ledus ezerā. Šo uzbēruma morēnu morfoloģiju un nogulumu raksturu galvenokārt nosaka ūdens dziļums ledus ezerā un zemledāja noteces sistēmas īpatnības. Salpauselkes gala morēnu kompleksi bieži ir pat vairākus kilometrus plati un daudzus desmitus metru augsti ar stāvu proksimālo (bieži ledus kontakta) nogāzi un lēzenu distālo nogāzi. Savukārt, ja ledus mala nogruntējas relatīvi seklā pieledāja baseinā, nogulumu uzkrāšanās rezultātā veidojas šaurākas gala morēnas ar saposmotu virsu un stāvām abām nogāzēm.