Ligzdošanas areāls sniedzas no Skandināvijas rietumos līdz Krievijas galējiem austrumiem. Eiropā areāla dienvidu robeža ir Zviedrijas centrālajā un Somijas dienvidu daļā, bet Āzijā tālāk uz dienvidiem – Mongolijas ziemeļu un Ķīnas ziemeļaustrumu daļā. Ziemošanas areāls fragmentēts – Eiropas rietumu un centrālajā daļā, Kazahstānā, Ķīnas rietumu daļā un Japānā. Pasaules populācija samazinās.
Kopš 20. gs. 80. gadiem Eiropā kopumā ligzdošanas izplatība nav būtiski mainījusies, taču Zviedrijā izplatība sašaurinājusies, samazinoties sastopamībai areāla dienvidu daļā, savukārt Somijā pretēji – izplatība paplašinājusies uz dienvidiem. Eiropas populācija pieaug.
20. gs. 30. gados atzīmēts, ka sējas zosis caurceļošanas laikā Latvijā var novērot lielos baros, taču, tā kā “agrāko muižu lielās tīrumu platības sadalītas sīkākos gabalos”, sējas zosis novērojamas retāk nekā iepriekš. 20. gs. 80. gados, lai gan sējas zoss bija biežāk sastopamā no caurceļojošo zosu sugām, atzīmēts, ka zināmajās atpūtas vietās novērojami ne vairāk kā daži simti indivīdu vienlaikus, kas ir mazāk nekā 20. gs. pirmajā pusē, kad, piemēram, uz dienvidiem no Ventspils nakšņojuši daži tūkstoši putnu. Kopš tā laika caurceļojošo putnu skaits acīmredzot audzis, jo tiek novēroti tūkstošiem un pat desmitiem tūkstošu lieli bari.
Sējas zoss Latvijā ziemo nelielā skaitā, galvenokārt valsts rietumu daļā. Zināmie novērojumi liecina par ziemojošo putnu skaita pieaugumu. Pirmais zināmais sējas zoss ziemošanas gadījums atzīmēts Sārnatē 1984. gada 15. janvārī (G. Ābiķis). 20. gs. beigās un 21. gs. pašā sākumā novērota tikai atsevišķu indivīdu ziemošana. Pirmie nelielu baru ziemošanas gadījumi atzīmēti 2012. gada janvārī Užavas laukos (D. Boiko, K. Millers u. c.) un 2017. gada janvārī Zūrās (R. Rekmanis). Savukārt 2018. gada janvārī novērotas 4000 sējas zosis Užavas laukos (K. Millers, I. Grīnerte) un 1900 – Nīcas laukos (G. Grandāns, R. Rekmanis). 2025. gada janvārī 1800 sējas zosis novērotas Dzirtniekciemā (O. Jurševskis).
Ne pasaulē, ne Eiropā, ne Latvijā sējas zoss nav atzīta par apdraudētu sugu.
Eiropā ziemojošās populācijas pieaugums varētu būt skaidrojams ar pārmaiņām lauksaimniecībā, kas nodrošinājusi labāku barības – rapša, ziemāju, cukurbiešu un kartupeļu – pieejamību ziemā, un arī ar aizsardzības pasākumiem. Taču ligzdošanas vietas apdraud klimata pārmaiņas, naftas piesārņojums, meliorācija, kūdras ieguve, ganību pamešana un aizaugšana un mežizstrāde, turklāt suga var ciest no saindēšanās ar lauksaimniecībā izmantotajiem pesticīdiem.