Dekoratīvā tēlniecība ir ģeogrāfiski un hronoloģiski plaša plastiskās mākslas nozare. Tās robežas nosakot, jāņem vērā, ka pēc būtības katrai skulptūrai piemīt dekoratīvas kvalitātes, kas izpaužas siluetā, skulptūras lineārajā ritmā, detaļu traktējumā, materiālā. Dekoratīvai tēlniecībai vēsturiski ir papildinoša un rotājoša funkciju attiecībā pret kompozīcijas galveno elementu – ēku vai skulptūru. Dekoratīvās tēlniecības darbi var būt dažādu izmēru, pavisam nelieli (kā sīkplastika), tie var būt ēkas eksterjera un interjera dekors, rotāt brīvi stāvošu objektu atklātā dabas telpā vai interjerā, darināti no dažādiem materiāliem. Dekoratīvā tēlniecība jānošķir no dekoratīvās būvplastikas, daudziem dekoratīvajiem elementiem, kuru izcelsme ir antīkajā arhitektūrā un sākotnēji pilda konstrukcijas lomu, kā arī viduslaiku arhitektūras stilu un Austrumu arhitektūras dekora arhitektoniskās formas, kā arī konstrukcijas elementu dekoratīvi plastisko veidojumu (Senās Ēģiptes kolonnas, viduslaiku un vēlāku laiku vītās kolonnas un citi). Laika gaitā dekoratīvā tēlniecība emancipējās, kļūstot figurāla un iegūstot alegorisku vai mitoloģisku saturu. 20. gs. modernisma kontekstā dekoratīvā tēlniecība ir formāli daudzveidīga.

Dekoratīvā tēlniecība bija sastopama jau antīkajā kultūrā – akrotēriji antīkās Grieķijas tempļos, kā arī antīkajā Romā (piemēram, Miera altāra, Ara Pacis Augustea, apakšējā daļa ar augu ornamenta un meandra joslu, 13.–9. g. p. m. ē., mūsdienās atrodas Ara Pacis muzejā, Museo dell`Ara Pacis, Romā) un citi.

Romānikas stila (11.–12. gs.) konsekventākajās izpausmēs – baznīcās dekoratīvās tēlniecības ir maz. Tā ir perspektīvo portālu arhivoltos (piemēram, Dievmātes baznīcā, Notr-Dame-la-Grande, 12. gs. vidus) Puatjē (arī brīvajās vietās starp arkādēm) vai atsevišķās vietās fasādē (Modenas katedrāle, Duomo di Modena, celtniecība sākta 1099. gadā, Itālijā).

Gotikas laikmetā (stila uzplaukums 13.–14. gs. un vēlāk) baznīcās izveidojās sintēze, kuras pamatā ir gotiskais karkass, dekorēts ar tematisku figurālo tēlniecību un stilam specifisku būvplastiku (vimpergi, fiales un citi).

Renesanses laikā, stilam veidojoties uz antīkās tradīcijas interpretācijas bāzes, pamazām veidojās dekoratīvā tēlniecība, kas savu kulmināciju sasniedza manierisma laikā (16. gs.). Dekors varēja būt dažādu formu, tostarp figurāls (stuka sieviešu figūras Fontenblo pilī, Château de Fontainebleau, Francijā, 1530. vai 1540. gads), komplicēti dekoratīvs ir skulptūras “Persejs” (Perseo con la testa di Medusa) postaments (tēlnieks Benvenuto Čellini, Benvenuto Cellini, 1545–1554), dekoratīvi reljefi griestu dalījumā ietver gleznojumus (Svētā Marka bibliotēka, Biblioteca Marciana, Venēcijā, 1537, arhitekts Jakopo Sansovino, Jacopo Sansovino) un daudzi citi.

Manierisma laikā tapusi tiem laikiem liela (11 m augstums) alegoriski dekoratīva dārza skulptūra Apenīnu koloss (Colosso dell’Appennino) Frančesko de Mediči (Francesco de Medici) villā Pratolīno pie Florences (tēlnieks Džovanni di Bolonja, Giovanni da Bologna, 16. gs. 80. gadu beigas). Manierisma plastisko fantāziju pasaulē Federiko Zukari (Federico Zuccari) Romā izveidoja dārzā portālu Cukari pilī (Palaco Zuccari) kā monstrozas radības atvērtu muti (1590).

Dekoratīvās tēlniecības uzplaukuma laiks bija baroka un rokoko laikmets (17.– 18. gs.), kad plastiskie rotājumi tika lietoti stila galveno ēku – baznīcu un piļu – interjera un eksterjera rotāšanai. Eiropas un Dienvidamerikas arhitektūrā celtņu ir daudz un dekoratīvā tēlniecība ir viens no barokālās mākslu sintēzes (arhitektūra, glezniecība, figurālā un dekoratīvā tēlniecība) elementiem. Stila klasisks piemērs ir Svētā Kārļa baznīca pie Četrām strūklakām (San Carlo alle Quattro Fontane, arhitekts Frančesko Borromini, Francesco Borromini, 1646) Romā.

Piļu dekoratīvajā noformējumā nozīmīga ir Versaļas pils (château de Versailles) ar regulāro parku un tajā esošajām dekoratīvajām skulptūrām (celta 17. gs. gaitā, pils dekorēšanas darbus Luī XIV, Louis XIV, laikā vadīja Šarls Lebrīns, Charles Le Brun). Rokoko interjera dekoratīvās plastikas hrestomātisks piemērs ir Princeses salons Subīza pilī, Francijā, dēvētā arī par hoteli (Hôtel de Soubise) Parīzē (1737–1740, dekorators un arhitekts Žermēns Bofrāns, Germain Boffrand). Baroka un rokoko stilam ir savs ornamentālo motīvu klāsts, ko izmantoja arī plastisko darinājumu meistari.

Klasicisma laikā dekoratīvās tēlniecības nozīme mazinājās, stila agrīnajā fāzē mākslinieki dekoratori balstījās antīkajā tradīcijā un izveidoja savu ornamentālo motīvu kopu. Stila vēlajā fāzē – 19. gs. pirmajā trešdaļā – plastiskais dekors tika izmantots aktīvāk, jo īpaši ampīra laikā Francijā, nedaudz atturīgāk Krievijā. 19. gs. gaitā historisma kontekstā būvplastika tika saprasta kā pagātnes stilu raksturojošs dekoratīvs elements, piemēram, Prūsijas Nacionālajā atbrīvošanās cīņu monumentā (Preußisches Nationaldenkmal für die Befreiungskriege) Kreicburgā, Berlīnē, vēsturisko personu skulptūras ietver gotisks dekors (memoriāls kopumā veltīts 1813. gada cīņai ar franču armiju Napoleona I (Napoleon I,  Napoleone Buonaparte)  vadībā un vācu valstu apvienošanās procesam), kas piešķir monumentam (18,83 m augsts) senatnīgi romantisku noskaņu (1821, arhitekts Karls Frīdrihs Šinkels, Karl Friedrich Schinkel).

Jūgendstila (19. gs. beigas un 20. gs. sākums) reakcija uz historisma retrospektīvismu un vispārējā neoromantiskā intereses par dabu noveda pie tā laika kontekstā moderna stila tapšanas. Ornamentālo motīvu klāsts, kuri tika lietoti arī plastiskajā dekorā, bija balstīts dabas formās, tām piemita simbolisks saturs, kas vēstīja par dabas procesiem. Formāli jūgendstils bija krasi kontrastējošs historismam, plastisko dekoru tiecās saistīt ar objekta  pamatformu,  piemēram, Parīzes metro virszemes daļu noformējums (1900–1913, arhitekts Ektors Gimārs, Hector Guimard) vai dekoratīvās skulptūras tika krasi pretnostatītas plaknei, piemēram, psihiatriskās slimnīcas Svētā Leopolda baznīca Šteinhofā, Vīnē (1904–1907, arhitekts Oto Vāgners, Otto Wagner), Stoklē pils (Stocletpaleis) Briselē (1905–1911, arhitekts Jozefs Hofmans, Josef Hoffmann) un citi. Ir risinājumi, kuros dekoratīvā plastika noteiktā ritmā noklāj visu ēkas fasādi kā, piemēram, arhitekta Lavirota māja Parīzē (1899–1901, arhitekts Žils Lavirots, Jules Lavirotte). Dažos gadījumos pilnfigūras skulptūras tiek izmantotas kā ritmiski spēcīgs fasādes akcents, piemēram, kompānijas “Zinger” (Singer) ēka Sanktpēterburgā (1900–1904, arhitekts Pāvels Sjuzors, Павел Юльевич Сюзор).

Dekoratīvā tēlniecība fizisku saikni ar arhitektūru zaudēja modernisma laikā, arhitektūra norobežojās no jebkāda dekora un mākslas darbu eksistences interjerā pēc koncepcijas. Laika gaitā izmaiņas varēja ieviest celtnes īpašnieks pēc savas gaumes un saprašanas.

Art Deco kontekstā tapa vizuāli efektīga, zeltīta strūklakas skulptūra “Prometejs” pie Rokfellera centra (Rockefeller Center) Ņujorkā (1936, tēlnieks Pols Manšips, Paul Manship). Art Deco laikā Dumitru Kiparušs (Dumitru Haralamb Chipăruș), rumāņu izcelsmes Parīzē strādājošs tēlnieks, darināja nelielas dekoratīvas skulptūriņas, kombinējot dažādus materiālus – pusdārgakmeņus,  bronzu un ziloņkaulu, stilizācija un materiāls radīja izsmalcinātības efektu – “Meitene” (Tânără), “Dejotāja” (Dansatoare, ap 1925. gadu).

Sākotnējie modernisma eksperimenti tēlniecībā bija saistīti ar katram virzienam svarīgo formālo problēmu risināšanu. Laika gaitā modernisma formveide tika izmantota gan dārza, gan interjera skulptūru radīšanai un kopš 20. gs. otrās puses ir ļoti izplatīta daudzās Rietumu zemēs.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā tā dēvētā Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) ampīra laikā (20. gs. 30.–50. gadi) tika lietots ideoloģiski pamatots dekoratīvo motīvu komplekts – valsts ģerbonis, karogi dažādā izkārtojumā, zvaigzne, lauru zari, darbarīki – sirpis un āmurs un citi. Raksturīgs piemērs ir Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādes paviljoni (1939–1959, plāna autori – Vjačeslavs Oltarževskis, Вячеслав Константинович Олтаржевский, Sergejs Černišovs, Серге́й Егорович Чернышёв). Galvenā strūklaka “Tautu draudzība” (Дружба народов) raksturo šī kompleksa tieksmi pēc krāšņuma, tajā iekļāva arī alegoriskas figūras (1954, autori Konstantīns Topuridze, Константин Тихонович Топуридзе, un Grigorijs Konstantinovskis, Григорий Константиновский).

20. un 21. gs. attiecībā uz modernisma lielizmēra vidē pastāvīgi esošām kompozīcijām  praktiski vairs nav novelkama robeža starp dekoratīvo un ne-dekoratīvo jeb dažādu modernisma novirzienu tēlniecību, ņemot vērā dekoratīvo kvalitāšu autonomiju telpiskās kompozīcijās. Piemēram, mākslinieka Pablo Pikaso (Pablo Ruiz Picasso) darinātā dekoratīvā kompozīcija Čikāgā, Amerikas Savienotajās Valstīs (1967, 12,5 m augsta), tēlnieka Henrija Mūra (Henry Moore) “Ovāls un punkti”( Oval with Points) pie Kalifornijas Universitātes Medicīnas skolas (University of California School of Medicine, 1968–1970), Aleksandra Libermana (Aleksander Liberman) abstrakcija “Derība” (Covenant) pie Pensilvānijas Universitātes (University of Pennsylvania) Filadelfijā (1975) un daudzi citi.

Neliela izmēra dekoratīvajai tēlniecībai mūsdienās ir dažāds izmantojums. Kompozīcijas tiek tiražētas un par nelielu cenu pārdotas kopā ar citiem mājas interjera iekārtas priekšmetiem, parauga autors nav noskaidrojams. Mūsdienu nelielās skulptūras pārdod izsolēs un mākslas galerijās, to stilistika ir modernisma ietvaros, tās ir figurālas un abstraktas, darinātas no dažādiem materiāliem.

Joprojām tiek uzstādītas liela izmēra kompozīcijas kā, piemēram, Aniša Kapūra  (Anish Kapoor) “Mākoņu vārti” (Cloud Gate, 2004) vai Žaumes Plensa  (Jaume Plensa i Suñé) “Kroņa strūklaka” (Crown Fountain, 2006) Tūkstošgades parkā (Millennium Park) Čikāgā.