Biotopu atjaunošana ietver praktiskas darbības, kas vērstas uz degradētu (viena vai vairāku ekoloģisko faktoru aspektos) biotopu atjaunošanu. Biotopu atjaunošanā ir sagaidāmi izmērāmi rezultāti, tādēļ šajā procesā izmanto atsauces (references) vērtības – kvantitatīvus parametrus, kurus sasniedzot sagaidāma zudušo vai traucēto biotopu funkciju atjaunošanās laika gaitā.

Pastāv vairākas pieejas biotopu atjaunošanai, piemēram, pasīvā atjaunošana (dabiskā atjaunošanās), aktīvā atjaunošana (apmežošana, dambju izbūve vai izjaukšana, sugu reintrodukcija) un dabiskošana (rewilding), kā arī ekoloģiskā inženierija.

Biotopu atjaunošanas aktualitāte parādījās kā reakcija uz plaša mēroga vides degradāciju mežu izciršanas, nosusināšanas projektu, piesārņojuma, lauksaimniecības intensifikācijas, pārmērīgas noganīšanas un derīgo izrakteņu ieguves ietekmē. Tā atspoguļo stratēģisku un sistēmisku pieeju, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazinājumu, un šī pieeja ir balstīta uz precīziem telpiskajiem datiem un ekoloģiskajiem parametriem. Arī teorētiskais pienesums ekosistēmu ekoloģijā, ainavu ekoloģijā un sukcesijas teorijā kopš 20. gs. 70. gadiem ir veicinājis biotopu atjaunošanas prakses plašāku pielietojumu pasaulē.

Biotopu atjaunošana ir praktiskās darbības joma, kas ir cieši saistīta ar dabas aizsardzību, lietišķo ekoloģiju, vides pārvaldību un inženieriju. Tā ir būtisks rīcībpolitikas instruments, kas paredz praktiskas darbības, lai uzlabotu esošo situāciju, tomēr rada arī riskus, tādēļ biotopu atjaunošanas projekti ir rūpīgi jāizvērtē sabiedrībā.

Biotopu atjaunošanas aizsākumi meklējami 20. gs. sākumā Ziemeļamerikā, kad parādījās pirmie prēriju un mežu atjaunošanas projekti, piemēram, Viskonsīnas Universitātes (University of Wisconsin) arboretumā 20. gs. 30. gados. Šī joma turpināja pilnveidoties 20. gs. otrajā pusē, ņemot teorētisko pamatu no sukcesijas teorijas un ekosistēmu ekoloģijas. 20. gs. 80. un 90. gados biotopu atjaunošana piedzīvoja starptautisku izplatību, ko veicināja globāla apzināšanās par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un tradicionālās dabas aizsardzības pieeju noteiktie ierobežojumi. Mūsdienās biotopu atjaunošana tiek praktizēta visā pasaulē. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir pasludinājusi 2021.–2030. gadu par ANO ekosistēmu atjaunošanas desmitgadi.

Daži piemēri biotopu atjaunošanas projektiem pasaulē:

• Lesa plato atjaunošana Ķīnā, kur vairāk nekā 35 000 km2 platībā tika veikta apmežošana, augsnes erozijas apturēšana un auglības atjaunošana;
• “Lielās zaļās sienas” (Great Green Wall) projekts Sāhela zonā Āfrikā, ko koordinē Āfrikas savienība (African Union) – tur 7000 km garumā no Senegālas līdz Džibutijai plānoti pasākumi, lai apturētu pārtuksnešošanos un atjaunotu augsnes auglību;
• Atlantiskā tropiskā meža atjaunošanas projekts Brazīlijā, kur, sadarbojoties privātajiem īpašniekiem, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, tiek veikta mežu atjaunošana vairāk nekā 25 miljonu hektāru platībā;
• vilku reintrodukcija Jeloustounas Nacionālajā parkā (Yellowstone National Park) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur tika ievesti vilki no citām ASV teritorijām, veicinot izjaukto trofisko tīklu atjaunošanos;
• jauna dabas rezervāta – Ostvārdersplasenas (Oostvaardersplassen) – izveide Nīderlandē, kur uz poldera teritorijā tika izveidots rezervāts 56 km2 platībā, veicot dabiskošanas (rewilding) eksperimentu.

Eiropas Savienības (ES) Dabas atjaunošanas likums, kas stājās spēkā 2024. gada 18. augustā, ir pirmais Paneiropas juridiski saistošais likumdošanas akts, kas veltīts degradētu ekosistēmu plaša mēroga atjaunošanai visā ES teritorijā. Jaunais likums ir Eiropas Zaļā kursa un ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas centrālais elements. Likuma mērķis ir apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, uzlabot ekosistēmu noturību pret klimata pārmaiņām, kā arī nodrošināt svarīgus ekosistēmu pakalpojumus. 

Kā jebkurai praktiskai darbībai, kas izmaina esošo dabas vidi, biotopu atjaunošanai ir pretrunīgi vērtējami aspekti. Piemēram, pastāv uzskats, ka cilvēki ir gana daudz iejaukušies dabas procesos un ir nepieciešams pārtraukt ietekmēt vidi, izmantojot tehnoloģiskus līdzekļus. Biotopu atjaunošana ir daļa no aktīvās apsaimniekošanas pieejas dabas aizsardzībā, kuras kritiķi savukārt uzskata, ka vislabākā aizsardzība ir neiejaukšanās. Tāpat izteikti iebildumi, ka pilnībā atjaunot degradēto ekosistēmu funkcionēšanu nav iespējams, jo trūkst informācijas par sākotnējiem biotopa parametriem, kas raksturoja “neskarto” ekosistēmu, vai tādēļ, ka nav iespējams pilnībā atgriezties pie izjauktā līdzsvara. Tas nozīmētu, ka tiek radītas vienkāršotas, mākslīgas ekosistēmas sākotnējo dabisko vietā. Cits iebildums saistāms ar faktu, ka, veicot atjaunošanas darbus vienā ekosistēmā, tiek veicināta degradācija citās (offsetting).

Jaunie likumdošanas akti, kas ietver biotopu atjaunošanas darbības, indicē koncepcijas pieaugošo atzīšanu un atbalstu visaugstākajā līmenī, integrējot to nacionāla līmeņa un starptautiskajās politikās.

Biotopu atjaunošanas projekti sniedz iespēju papildināt gan teorētiskās, gan lietišķās zināšanas ekoloģijā, sniedz praktisku pieredzi iesaistītajiem un nodrošina darbavietas, kā arī piedalās sabiedrības informēšanā.

Daļa no biotopu (ekoloģiskās) atjaunošanas diskursa ir ētiskie apsvērumi – dabas un cilvēka attiecību harmonizēšana, darot iespējamo, lai izlabotu pagātnes kļūdainos lēmumus, kas noveduši pie dabas vides degradācijas. Šeit ir minami arī saistītie aspekti – sabiedrības kohēzija, jo vides jautājumi saliedē sabiedrību un ir aktuāli visiem; tas veicina pilsonisko aktivitāti, kaut vai izsakot atbalstu šādām darbībām.