“Centrifūga” ir viena no Gunāra Priedes nozīmīgākajām lugām. Tā pieder spilgtākajiem neatkarības atjaunošanas laika vēstnešiem latviešu kultūrā un uzrakstīta laikā, kad arvien noteiktākas kļuva krīzes pazīmes Padomju Savienībā. Arī latviešu sabiedrībā arvien biežāk bija jūtama neapmierinātība, kā arī nacionāla un sociāla protesta izpausmes. Viena no šīm izpausmēm bija pieaugošs prasīgums pēc patiesīguma. G. Priede jūtīgi reaģēja uz šīm pārmaiņām. Savā lugā rakstnieks skaudri un atklāti tēloja vēstures notikumus, kas bija viņam labi pazīstami un risinājās gan Otrā pasaules kara nogalē, gan pēckara apstākļos. Attēlotās norises lokalizētas Ziemeļkurzemē, G. Priedes dzimtajā pusē. Svarīgāko personisko impulsu autoram sniedza viņa mātesmāsas Emmas Birznieces personība un stāja sarežģītajos laikmeta pavērsienos. Luga sacerēta 1984. gada jūlijā, tā tika pabeigta gadu pēc mātesmāsas nāves. G. Priede padomju okupētajā Latvijā bija viens no pirmajiem, kurš tik patiesi rakstīja par pretrunīgo kara situāciju, cilvēku pārdzīvojumiem un viņu rīcību konkrētajos apstākļos. G. Priedes drāmas nozīmi un mērogu palīdzēja izcelt tās mākslinieciski piepildītais pirmuzvedums, ko Jaunatnes teātrī veidoja režisors Ādolfs Šapiro, uzvedumā iesaistot abu teātra trupu aktierus.         

Lugas darbība galvenokārt risināta Kurzemes viensētā. Notikumu protovide ir Pavaru mājas Ziemeļkurzemē, kas saistītas gan ar Emmu Birznieci, gan citiem G. Priedes dzimtas pārstāvjiem. Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada vēlā rudenī, kad risinās lugas konflikti, Kurzemes teritoriju vēl kontrolēja nacistiskās Vācijas karaspēks, tomēr situācija bija nestabila un neskaidra. Lugā tēlotās mājas atklāj kara apstākļu miniatūru modeli, jo tajās līdzās saimniekiem apmetušies vācu armijas pārstāvji, kuri kā tehniskie darbinieki apkalpo netālo kara lidlauku, turpat nometināti arī padomju karagūstekņi. G. Priede lugā risina ētiskas dabas jautājumus, kā rīkoties situācijā, kad apdraudēti ir cilvēki, kas atrodas līdzās, taču viņu glābšana nozīmē riskēt ar savu drošību. Spēja šādu risku uzņemties ir apliecinājums lugas centrālo tēlu cilvēcībai, kas veido asu kontrastu tiem skaudrajiem apstākļiem un nežēlīgajiem pārdzīvojumiem, ko cilvēkiem rada karš.

Lugas darbībā iesaistīto personu loks G. Priedem kļuva skaidrs jau sākotnējā ieceres stadijā. Viņš iecerēja drāmu veidot tā, lai deviņu savstarpēji atšķirīgu cilvēku attiecībās atklātos laikmeta panorāma. Noteicošos pretstatus lugā veido, no vienas puses, savtīgums un naids, kas piemīt tiem, kuri vispirms domā par savu izdzīvošanu, un, no otras puses, godprātība un gatavība ziedoties cilvēcības dēļ. Īpaši spilgts un daudzpusīgs ir saimnieces Irmas tēls, kura radīšanā par prototipu izmantota rakstnieka mātesmāsa. Viņa kara apstākļos nezaudē apņēmību un veselo saprātu, distancējas no tiem, kurus pārņēmušas bailes un egoisms. Irma ar izpratni izturas pret karagūstekņiem, kas nometināti mājās, apzinoties arī viņu likteņa traģiku, kaut gan šo – viņai sākotnēji svešo – cilvēku raksturi, dzīves izpratne un iepriekšējie pārdzīvojumi ir visai atšķirīgi. Viens no centrālajiem konfliktiem, kas atklājas lugā, ir saistīts ar Irmas gatavību vispirms slēpt savu māju tuvumā vienu no karagūstekņiem, kurš tiek nepatiesi apvainots un kuram draud briesmas tikt apcietinātam un sodītam, bet pēc tam arī palīdzēt viņam bēgt. Irmas raksturs ir drosmīgs un nelokāms, un viņa izjūt iekšēju nepieciešamību pasargāt cilvēku, kuram draud nāve. Viņas pārliecību un stāju novērtē apkārtējie, tostarp viens no vācu tehniķiem, kurš, nojaušot radušos situāciju, brīdina par iespējamu kratīšanu, tādējādi sekmējot gūstekņa bēgšanu. Šajās pusvārdos risinātajās attiecībās nav savējo un ienaidnieku, atklājas cilvēciska sapratne dažādu nāciju pārstāvju starpā, neraugoties uz lielvaru nežēlīgo konfliktu. Līdzās Irmai kā ētisks balsts lugā svarīgs ir vecāsmātes Nēzes tēls. Viņai piemīt nesatricināms miers un dziļš iekšējs spēks, ko autors lugā saistījis ar viņas lībiešu saknēm. Nēze spēj rīkoties sarežģītās situācijās un it kā pašsaprotami pieņemt lēmumus, kas palīdz rast veiksmīgu situācijas risinājumu, tostarp gatavojot karagūstekņa bēgšanu. Savukārt pretēja rakstura un ievirzes cilvēkus G. Priede ir atklājis kaimiņu saimnieka Rudaušu Kārļa un Irmas paziņas Laimgaitas tēlos. Laimgaita ir ieinteresēta vienīgi sevis un vīra glābšanā, dodoties bēgļu gaitās, savukārt Rudaušu Kārlis domā par to, kā būt drošībā pēckara apstākļos turpat Kurzemē, un šī iemesla dēļ ir gatavs precēt Irmu. Kad Rudaušu Kārlim draud briesmas, jo viņš ir slēpis pārtiku, kas būtu piegādājama nacistu armijai, viens no risinājumiem, lai sevi glābtu, ir vēlme apsūdzēt un nodot nacistu rokās gūstekni, kurš nometināts viņa mājās. G. Priedes lugā pausto līdzjūtību karagūstekņiem pamato viņu beztiesiskais stāvoklis, tomēr katrā iezīmēts individuāls raksturs, kuru daudzveidību ietekmējuši arī traģiskie pārdzīvojumi. Baltkrieviete Marusja ir viena no tiem, kuri cietuši vissmagāk, un viņā ir gan neiecietība un naids, gan greizsirdība, kas rodas, noskāršot savstarpējās simpātijas krievu karagūstekņa Sergeja un Irmas starpā. Sergejs lugā raksturots kā apdomīgs un nosvērts cilvēks. Viņa cieņpilnā izturēšanās, klusais un iejūtīgais atbalsts Irmai uzsvērti pretstatīts nesavaldīgajai Marusjai, kura savas greizsirdības dēļ uzvedina Rudaušu Kārli uz domām, kur paslēpts ukrainis Nikolajs, kurš aizbēga no viņa mājām. Nikolajs uzturēja informatīvus sakarus ar padomju armiju, arī tā atklājas, ka G. Priede nevienkāršo ne karagūstekņus, ne viņu attiecības. Lugas uzrakstīšanas vēsturiskajam kontekstam, 20. gs. 80. gadiem, īpaši būtiski ir tas, ka vienīgais lugā attēlotais vācietis Gothards ir visai atšķirīgs no padomju okupācijas perioda ideoloģijā un arī mākslā daudzkārt tēlotā stereotipiskā nacista. Viņš ir raksturots kā iejūtīgs cilvēks, kurš skumst pēc mājām Vācijas ziemeļos, saskata ko radniecīgu skarbajā Ziemeļkurzemes vidē, svarīgā mirklī pat brīdina Irmu, lai savlaicīgi varētu tikt sagatavota Nikolaja bēgšana. Vēl viens lugas tēls, kas parādās divās īsās pēckara epizodēs, ir Irmas agrākais skolnieks Vilnis, kurš cenšas rūpēties par viņas drošību. G. Priedes dramaturģijas profesionalitāti apliecina spēja katram lugas tēlam ierādīt pietiekamu vietu, lai atklātos tā raksturs. 

G. Priedes luga uzrakstīta divos cēlienos un četrās ainās. Centrālie notikumi, kas risināti 1944. gada vēlā rudenī, ir tēloti lugas otrajā un trešajā ainā. Savukārt pirmā un pēdējā aina iezīmē gredzenveida kompozīciju, kas veido aploci lugas pamatdarbībai un risinās pēckara gados. Pirmā aina, kas ir ievadījums tālākajos notikumos, datēta ar 1949. gada martu, kad Vilnis slepus brīdina Irmu par padomju okupācijas varas plānoto izsūtīšanu no Latvijas, lai viņa pagūtu no tās izvairīties. Savukārt lugas pēdējā aina, kas risinās 20. gs. 60. gadu vidū, atklāj, ka Irma pēc kara tomēr nonākusi Krievijā un ārpus dzimtenes bijusi spiesta pavadīt vairāk nekā desmit gadus. Līdz ar to G. Priedes kritiskajā skatījumā uz atšķirīgiem laika periodiem lugā uzsvērti noziegumi, kuros vainojams gan padomju, gan nacistiskais režīms. Šāda uzdrīkstēšanās apliecina autora principialitāti.           

Lai ietilpīgi atklātu saspringto un reizē niansēto attiecību pinumu, kas raksturīgs lugai, svarīgāka par ārējā konflikta izveidi un risinājumu autoram ir iekšējo procesu dinamika. Drāmas gaisotni atklāj kara apstākļi un tas, ka laiks, neraugoties uz skarbo īstenību, šķiet it kā sastindzis nākotnes gaidās. Nospriegotajā situācijā īpašu atmosfēru rada tuvība jūrai un dabas skarbums. Nozīmīgas lugā ir dažādas skaņas – jūras krākšana, kaiju kliedzieni, trauksmes signāli no netālās Ventspils, mutes harmonikas melodija, centrifūgas dūkoņa. Centrifūga lugā ir kā vēstures laikposma vispārinājums. Tiek malti cilvēku likteņi, tomēr vismaz daļa no viņiem apliecina spēku izdzīvot un izturēt arī šādos apstākļos. Kā pretstats nereti neizprotamajai nežēlībai, kas raksturo cilvēku sabiedrību, lugā veidots ieskats bišu dzīvē, tās skaidri saprotamajā organizācijā. Arī drāmas tēliem ir svarīga šī informācija par bitēm, ko citiem atklāj Irma, tā veido gan pretstatu viņu satrauktajai noskaņai, gan vedina uz iekšēja miera un līdzsvara sajūtu. Par šī motīva nozīmi liecina arī sākotnēji iecerētie lugas nosaukumi – “Īsts liepziedu vai viršu medus”, “Vai bites karo?” un “Vēju vārdnīca”. Svarīgas lugas tapšanā bija rakstnieka personiskās atmiņas par kara beigu posma notikumiem un izjūtām Ziemeļkurzemē.  

Luga “Centrifūga” vispirms publicēta žurnāla “Karogs” 1985. gada 3. numurā. Pēc tam tā iekļauta G. Priedes lugu krājumā “Sēnes un siens” (1988) un izlasē “Centrifūga un citas lugas” (1997). Luga “Centrifūga” publicēta arī Ievas Strukas sakārtotajā G. Priedes rakstu izdevumā “Gunāra Priedes dzīve un darbi 1977–1986” (2016).

Lugas “Centrifūga” pirmuzvedums bija 1985. gadā Jaunatnes teātrī Rīgā. Izrādi veidoja režisors Ā. Šapiro, tā bija viena no spilgtākajām G. Priedes darbu interpretācijām, ko augstu novērtēja arī rakstnieks. Iestudējuma scenogrāfiju veidoja Andris Freibergs, izrādē piedalījās aktieri Dina Kuple (Irma), Lūcija Baumane (Nēze), Aleksandrs Maizuks (Rudaušu Kārlis), Anda Zaice (Laimgaita), Sergejs Judins (Sergejs), Marina Kalmikova (Marusja), Igors Černovs (Nikolajs), Rūdolfs Plēpis vai Juris Žagars (Gothards), Arnis Līcītis (Vilnis). Šis teātra veidotais uzvedums 1986. gadā ierakstīts arī Latvijas radio.