Līdz Latvijas okupācijai Liepāja izvirzījās kā otrs nozīmīgākais valsts futbola centrs, konkurējot ar Rīgu. Šajā laikā Liepājas klubs “Olimpija” septiņas reizes kļuva par Latvijas čempionvienību. Pēc padomju okupācijas Liepājas komandas ar labiem panākumiem spēlēja republikas čempionātā – no 1945. līdz 1959. gadam Liepājas pārstāvji (sākumā “Daugava”, tad “Sarkanais metalurgs”) deviņas reizes uzvarēja Latvijas PSR čempionātā, bet jāņem vērā, ka tajā laikā jau Rīgas meistarkomanda piedalījās PSRS čempionātā. 1955. gadā Liepājas komanda gan nosacīti debitēja PSRS meistarsacīkstēs, jo iepriekšējās sezonas beigās Latvijas PSR Ministru Padomes Fiziskās kultūras un sporta komiteja nolēma, ka Rīgas “Daugavas” meistarkomandai ir jāapliecina savas tiesības piedalīties PSRS čempionātā divās spēlēs ar republikas čempioniem Liepājas “Sarkano metalurgu”. Šie mači noslēdzās ar negaidītu liepājnieku uzvaru (divu spēļu summā – 3:2). Drīz pēc tam 1955. gadā uz vienu sezonu tika izveidota kopējā komanda “Sarkanais metalurgs”/“Daugava”, apvienojot abu komandu futbolistus, kas bāzējās Rīgā, tikai dažus mačus aizvadot Liepājā.

Pilnvērtīgi PSRS meistarsacīkstēs Liepājas komanda debitēja 1960. gadā, kad pēc PSRS meistarsacīkšu reorganizācijas Rīgas “Daugava” tika iecelta augstākajā līgā jeb A klasē, bet divas labākās republikas čempionāta komandas – Rīgas RER un “Sarkanais metalurgs” – ieguva iespēju spēlēt PSRS meistarsacīkšu B klasē. Nosaukumu “Zvejnieks” Liepājas futbola komanda ieguva 1962. gadā, kad šo vienību savā pārziņā pārņēma zvejnieku kolhozs “Boļševiks”. Ar šādu nosaukumu komanda spēlēja 28 sezonas. Kopš 1963. gada, RER atgriežoties republikas čempionātā, “Zvejnieks” palika par otro Latvijas PSR pārstāvi PSRS meistarsacīkstēs aiz Rīgas “Daugavas”. 1963. gadā “Zvejnieks” guva savu labāko panākumu PSRS meistarsacīkstēs, B klasē 16 komandu konkurencē ieņemot 7. vietu (sākot ar šo gadu, pēc kārtējās PSRS meistarsacīkšu reorganizācijas B klase bija pēc skaita trešā līga, ko 1971. gadā pārdēvēja par PSRS čempionāta otro līgu).

Pēc Rīgas “Daugavas” izkrišanas no PSRS čempionāta pirmās līgas uz otro abas Latvijas PSR vienības ilgāku laiku spēlēja vienā līmenī (1972–1975 un 1977–1981). “Zvejniekam” ne reizi neizdevās turnīra tabulā apsteigt Rīgas komandu, taču atsevišķos gadījumos liepājnieki sagādāja “Daugavai” sāpīgus zaudējumus. Piemēram, 1973. gadā “Zvejnieks” ar “Daugavu” Liepājā spēlēja neizšķirti 0:0, bet liepājnieki bija pārāki 11 m sitienu sērijā (šajā sezonā PSRS futbola funkcionāri bija pieņēmuši neparastu lēmumu, ka neizšķirtu gadījumā jārīko pēcspēles sitienu sērija, kur zaudētāji nesaņēma nevienu punktu), un čempionāta finišā “Daugavai” pietrūka tikai divu punktu, lai ieņemtu pirmo vietu un iespēju atgriezties pirmajā līgā. “Zvejnieks” savā laukumā apspēlēja “Daugavu” arī 1974. (1:0) un 1979. gadā (2:0). Tomēr kopumā abu Latvijas PSR komandu savstarpējos mačos PSRS čempionātā “Zvejnieks” daudz biežāk piekāpās “Daugavai” – savstarpējos mačos tam bijušas divas uzvaras, seši neizšķirti un 14 zaudējumi. Izņemot “Daugavu”, par “Zvejnieka” principiālākajiem pretiniekiem tradicionāli tika uzskatīti Klaipēdas “Atlantas”. Tāpat Liepājas komanda PSRS čempionātos divas reizes uzvarēja arī Lietuvas PSR galveno komandu Viļņas “Žalgiris” (1972. un 1976. gadā –  abās spēlēs 1:0), kas vēlāk veiksmīgi spēlēja PSRS čempionāta augstākajā līgā.

1988. gadā PSRS čempionāta otrajā līgā atkal parādījās vēl viena Latvijas komanda – jaunizveidotā Jelgavas RASMS-RAF. Tieši šajā sezonā “Zvejnieks” atkārtoja savu labāko sasniegumu, 18 komandu konkurencē finišējot septītajā vietā. Brūkot PSRS sistēmai, no komandas uzturēšanas atteicās kolhozs “Boļševiks”, un pirms 1990. gada sezonas Liepājas komanda mainīja nosaukumu, atgriežoties pie “Olimpija” un atkal ieņemot septīto vietu. Šī komandai izrādījās pēdējā sezona PSRS meistarsacīkstēs, jo 1991. gadā liepājnieki atteicās no šādas iespējas, lai gan Rīgas un Jelgavas komandas PSRS meistarsacīkstēs piedalījās vēl vienu sezonu.

Līdz 1968. gadam “Zvejnieks” arī piedalījās PSRS kausa izcīņā, kur nekādus panākumus neguva, kopumā šajā turnīrā aizvadot tikai 11 spēles un vienmēr izstājoties jau pirmajās kārtās.

“Zvejnieka” komandas kodolu tradicionāli veidoja vietējie audzēkņi, lai gan regulāri tika piesaistīti futbolisti no citām Latvijas PSR pilsētām un arī viesspēlētāji no citām PSRS republikām. Daudzi iebraucēji Liepājas PSR ieradās uz īsu brīdi, bet bija arī izņēmumi – piemēram, ilggadējais “Zvejnieka” kapteinis Ilmārs Verpakovskis bija Rīgas Futbola skolas audzēknis, taču no 19 gadu vecuma gandrīz visu karjeru aizvadīja Liepājā.

Ņemot vērā, ka Latvijas PSR futbola hierarhijā “Zvejnieks” bija otrā komanda aiz Rīgas “Daugavas”, bieži Rīgas komanda “aizņēmās” labākos liepājnieku spēlētājus. Piemēram, ilggadējais “Zvejnieka” uzbrukuma līderis Jānis Intenbergs Rīgas “Daugavas” sastāvā 1985. gadā kļuva par PSRS čempionāta pirmās līgas uzvarētāju. Šajā ziņā zīmīga bija 1989. gada sezona, kad no “Zvejnieka” uz “Daugavu” pārcēlās galvenais treneris Vladimirs Žuks, kurš uz Rīgu paņēma līdzi septiņus futbolistus, bet jau sezonas laikā no Liepājas izsauca vēl piecus spēlētājus.

Padomju okupācijas gados Latvijas PSR futbola komandām nebija iespējas piedalīties oficiālajās starptautiskajās sacensībās, tikai pārbaudes spēlēs. Līdz Latvijas okupācijai Liepājā regulāri viesojās dažādu Eiropas valstu komandas. PSRS okupācijas periodā šādas starptautiskās tikšanās bija liels retums. PSRS laikā pirmo reizi šāda spēle Liepājā notika 1957. gadā, kad vēl “Sarkanais metalurgs” tikās ar Katovices “Gurnik” no Polijas (1:0), bet nākamais starptautiskais mačs notika gandrīz pēc 30 gadiem, kad 1986. gadā “Zvejnieks” savā laukumā pārpildītu tribīņu klātbūtnē (5000 skatītāju) uzņēma Ruses “Dunav” no Bulgārijas (0:1). Līdz tam “Zvejnieks” vēl tikai četras reizes bija spēlējis ar citu valstu komandām Rīgā, Lietuvā un Gruzijā. PSRS pastāvēšanas pēdējos gados komandas starptautiskie kontakti paplašinājās. Īpaši labas attiecības izveidojās ar Polijas pēc skaita trešās līgas klubu Olštinas “Stomil” – abas komandas viesojās viena pie otras, bet 1990. gadā liepājnieku uzbrucējs J. Intenbergs pievienojās Polijas klubam, kļūstot par pirmo Liepājas futbolistu, kurš devies spēlēt uz ārzemēm.

Visilgāk “Zvejnieka” sastāvā spēlējis pussargs I. Verpakovskis, aizvadot Liepājas komandā 12 sezonas (1978–1989). 1992. gadā I. Verpakovskis piedalījās arī atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmajā spēlē Bukarestē pret Rumānijas izlasi (0:2). Otrais pēc aizvadīto sezonu skaita “Zvejniekā” bija uzbrucējs J. Intenbergs (12; 1977–1984; 1987–1990), bet pa 11 sezonām komandā nospēlēja vārtsargs Igors Belovs (1974–1984), aizsargi Mārtiņš Lube (1962; 1965–1974) un Viktors Škoda (1965–1971; 1973–1976).

Visu laiku rezultatīvākais “Zvejnieka” spēlētājs ir J. Intenbergs, kurš PSRS čempionātā guvis 107 vārtus, septiņas reizes kļūstot par sezonas labāko vārtu guvēju. 1984. gadā viņš uzstādīja komandas rezultativitātes rekordu, gūstot 28 vārtus. Otrs labākais vārtu gūšanas ziņā “Zvejniekā” bija I. Verpakovskis ar 78 vārtu guvumiem.

Ilggadējais “Zvejnieka” spēlētājs PSRS čempionātā Ainārs Linards (1982–1990) kļuva par atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmā cikla uzbrukuma līderi, 1992. gadā gūstot četrus no pirmajiem septiņiem izlases vārtiem.

13 sezonas dažādos amatos ar Liepājas komandu PSRS meistarsacīkstēs nostrādāja Afanasijs Ptičkins – septiņās sezonās kā galvenais treneris (1960; 1964–1965; 1972–1975), bet vēl citus gadus kā galvenā trenera asistents vai komandas priekšnieks.