Piemiņas ansamblis bojā gājušiem padomju karagūstekņiem izveidots vietā, kur Otrā pasaules kara laikā posmā no 1941. līdz 1944. gadam atradās nacistiskās Vācijas okupācijas ierīkotā pagaidu nometne sagūstītajiem padomju karagūstekņiem.

Arhitektoniski tas ir lakonisks memoriāls, sastāvošs no divām stēlām, lēzeniem betona blokiem un ekspresīva ciļņa uz vienas no stēlām.

Memoriāls atrodas Tilderos, teritorijā starp Nometņu un Kalnrozes ielu; tā attēli tiek ir izmantoti Salaspils tūrisma reklāmās.

Arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis un Oļegs Zakamennijs (Олег Николаевич Закаменный), tēlnieks Juris Mauriņš.

Karagūstekņu nometne bija daļa no “Stalag 350” Rīgā — stacionārās karagūstekņu nometnes. Vācu nometņu sistēmā ar vārdu “štalag” apzīmēja sagūstīto instruktoru un ierindas kareivju nometnes, tās atradās vērmahta (Wermacht), Vācijas armijas pārziņā. Ņemot vērā, ka trūka ēku gūstekņu izmitināšanai, viņi norobežotā un apsargātā teritorijā bija spiesti dzīvot zem klajas debess, gandrīz netika baroti; reizēm gūstekņus izmantoja smagiem fiziskiem darbiem. Dati par cilvēku daudzumu nometnē ir atšķirīgi, ir pieņēmums, ka šajā laika periodā nometnē uzturējās ap 2400–3400 cilvēku, no kuriem ap 500 ir apbedīti turpat netālu.

Konkurss par Salaspils civilpersonu un karagūstekņu nometnes projektiem notika vienlaikus – 1960. gadā. To ierosināja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kultūras ministrija un bijušo ieslodzīto grupa.

Ansamblis tika pabeigts 1968. gadā, vienu gadu pēc civilpersonu nometnes ansambļa atklāšanas. Četru arhitektu grupa, kuri bija strādājuši kopā jau iepriekš, uzaicināja tēlnieku J. Mauriņu, kurš arī bija piedalījies konkursā, ciļņa veidošanai. Viņš bija izteikti ekspresīva, plastiskā talanta mākslinieks. Starp citiem padomju okupācijas perioda kara memoriāliem Salaspils karagūstekņu piemineklis bija tematiski netipisks, jo gūstā kritušos karavīrus ilgstoši uzskatīja par nodevējiem.

Pieminekļa 30 m un 10 m augstās lauztas formas stēlas ir celtas no monolīta betona. Uz augstākās no tām ir uzraksts drukātiem burtiem: “Mūsu bija tūkstoši, tādu pašu kā tu. Tāpat kā tu mēs mīlējām dzīvi un dzimteni, sauli un bērnus. Mēs cīnījāmies, neslēpdamies no lodēm, bet lodes mūs nespēja veikt. Mēs gājām bojā nebrīvē, mocību un bada izvārdzināti nacistu katorgā.” Stēlas augšpusē ir cipari “1941–1942”. Šāds pats teksts uz otras, mazākās stēlas ir krieviski, uz tās ir arī cilnis, kas tuvāk piemineklim piegājušu apmeklētāju ietekmē kā traģiskās idejas izpausme smagā un spēcīgā plastiskā masā.

Memoriāla teritorijā atrodas vairāki zemi, ieliekti betona bloki, kuri reizēm tiek raksturoti kā apbedījumu vietas (nav informācijas, tieši kur tika apbedīti šai nometnē mirušie karagūstekņi), reizēm kā vietas ziedu nolikšanai, paredzot, ka svētki ar ziedu nolikšanu būs masveidīgi.

Pieminekļa idejas autori ir arhitektu grupa, viņu iecerētā tēma “Traģiski pārrautais dzīves ceļš” ir realizēta kā divu ģeometrizētu formu savstarpējs kontrasts. Tāpat kā Salaspils civilieslodzīto nometnes arhitektoniskajā daļā stēlu virsmas ir ar raupjiem dēļu formu nospiedumiem, tomēr šajā gadījumā tie nav tik vizuāli iespaidīgi un nozīmīgi. Kopumā šo memoriālu var pieskaitīt brutālisma arhitektūrai padomju okupācijas periodā. Galvenais emocionālais akcents ir J. Mauriņa cilnis apgrieztas trapeces formā, kas atveido izmocītas sarkanarmiešu galvas un rokas, kas tur pārcilvēciski smagu šķautņainu formu. Kompozīcijas saturs atklāj stāstu par nomocīto cilvēku ciešanām, velkot no Daugavas ūdeņiem atpludinātos baļķus. Reljefam raksturīga ekspresīva deformācija, izteikti nelīdzena virsma ar spēcīgiem gaismēnu kontrastiem atbilstoša apgaismojuma situācijā. Arhitektu un tēlnieka veiksmīgas kopdarbības bāze ir modernisma stilistika un šajā kontekstā karagūstekņu piemineklis ir viens no nozīmīgākajiem padomju perioda monumentālajā mākslā.

Piemineklis ir labi saglabājies, mūsdienās šajā Salaspils daļā ir dzīvojamā apbūve, ap pieminekli atstāta pietiekami liela neapbūvēta teritorija.