Valmieras kultūras centa Tautas tēlotājas mākslas studija darbības laikā (1956–2024) bija iecienīta Latvijā un ārvalstīs populāru naivās mākslas pārstāvju iesaistes dēļ. Pirmais tās nosaukums bija “zīmēšanas un gleznošanas pulciņš”, tad “tēlotājas mākslas studija”; 1978. gadā studijai tika piešķirts “Tautas tēlotājas mākslas studijas” nosaukums.

Studijas galvenais darbības mērķis bija pamatizglītības sniegšana tēlotājā mākslā un amatiermākslas popularizēšana regulārās izstādēs. Nozīmīgākais uzdevums bija attīstīt un pilnveidot kolektīva dalībnieku iegūtās prasmes iemaņas glezniecībā, krāsu mācības pamatos un teorētiskajās zināšanās mākslas vēsturē.

Tēlotājas mākslas studija darbību uzsāka 1956. gada 1. martā. Studijas izveidošanas rosinātājs bija gleznotājs Ralfs Ivans. Savas darbības laikā studijas kolektīvs apvienoja pašdarbības mākslas entuziastus no Alojas, Cēsīm, Limbažiem, Mazsalacas, Raunas, Rūjienas, Valmieras un citām Ziemeļvidzemes vietām. 

Studija darbojās kā Valmieras kultūras centra amatiermākslas kolektīvs.

Kopā ar R. Ivanu studijas organizētāji bija arī Nikolajs Rugājevs, Eleverijs Vanags, Oskars Vīksna, Jānis Puķīte, Kārlis Kviesis, Pēteris Majors, Artūrs Ķirpis, Vladislavs Laicāns un citi entuziasti. 1956. gada izskaņā viņiem pievienojās Māris Jursons, kurš kolektīvā darbojās līdz 2010. gadam. Viņi ilgus gadus Valmierā bija kā autodidaktu glezniecības vērtību kvalitātes zīmols un labi zināms rokraksts. Populārākie studijas mākslinieki bija K. Kviesis un J. Puķīte.

Lai gan Valmierā 20. gs. 50. gados bija aktīva izstāžu darbību, sākotnēji pašdarbības mākslinieki bija diezgan neatsaucīgi un studijā darbojās tikai no pieciem līdz astoņiem interesentiem. Pēc pirmā darbības gada radās sarežģījumi sadarbībā ar kultūras namu, un jau pēc gada studija uz laiku pārtrauca savu darbību. Kad studija atsāka savu darbību (1958), no 20. gs. 60. gadiem studijā darbojās naivisti – sakņu plastikas meistars Arnolds Stucis un gleznotājs un kokgriezējs Artūrs Ķirpis. No 20. gs. 70. gadu vidus naivās mākslas kvalitātes gleznās akcentēja Ināra Ķelpe, Edgars Krīgers, Nikolajs Stūris, Alfons Šelders, Arta Pence, Anna Ozerova un Jānis Dzintars Zvirbulis. No 1966. gada studijā darbojās apmērām 15 dalībnieku un to sabiedriskā kārtā vadīja paši dalībnieki. Gleznotājs Aleksandrs Zviedris par galveno mērķi izvirzīja uzdevumu iemācīt studijas dalībniekiem akadēmiski pareizi gleznot un zīmēt.

Padomju otrreizējās okupācijas gados mākslas studijā gleznotājiem amatieriem ierastais tradicionālais domāšanas veids veiksmīgi sadzīvoja ar naivo mākslu. Studistu tradicionālā reālisma darbos ir redzams profesionāli visai atzīstams veikums. Šajā ziņā nozīmīgi ir Valda Alpa, Eduarda Deņisenko un Harija Medņa darbi. 1985. gadā studijā darbojās 19 dalībnieki un laikā līdz 1989. gadam studijā darbojās 25 dalībnieki. 20. gs. 90. gadu sākumā gadu sākumā, pateicoties sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, studijas dalībnieku skaits krasi samazinājās. Ap 2010. gadu mākslas studija atkal papildinājās ar jauniem biedriem; dalībnieku skaits krasi samazinājās Covid-19 pandēmijas laikā. 2024. gadā Valmieras pašvaldības līdzekļu taupīšanas reformas dēļ mākslas studija vairs nesaņēma pašvaldības politisko un finasiālo atbalstu; tās darbība tika pārtraukta.

Pirmais studijas vadītājs bija R. Ivans (1956–1957). Līdz 1966. gadam mākslas studijas kolektīva vadību sabiedriskā kārtā izmēģināja Izolde Bebre, Vilma Bēta, N. Rugājevs, Rūdolfs Pētersons un Juris Ore. No 1967. līdz 1975. gadam pēc Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama rīkojuma studijas dalībniekus konsultēja A. Zviedris, bet no 1978. līdz 1990. gadu vidum – Andrejs Ģērmanis. No 1976. līdz 1982. gadam studiju vadīja Biruta Jansone, bet no 1982.–2024. gadam – Daina Leite.