Naivisma pazīmēm Latvijas mākslā ir pilnīga līdzība ar šī stila izpausmēm Eiropā. Stila vizuālo būtību raksturo vienkāršots zīmējums bez perspektīvas, koša kolorīta gleznas un robustas stūraini neveiklu skulptūru formas. Ar bērnišķīgu vienkāršību, tiešumu un naivu pasaules atspoguļojumu piesātinātajos darbos nav pretenziju uz augstu kvalitāti, dominē idilliski sižeti, naivas dabas ainavas, sadzīves skati, zīmējums ir pedantisks, rūpīgs, neveikls. Veidojot atzītu profesionālo mākslinieku darbu naivas rimeikas, naivisms Latvijā vienmēr izriet no populārās kultūras konteksta un tradīcijas un mēdiju izplatītās vietējās profesionālās tēlotājas mākslas tradīcijas apziņas. Latvijas naivistu darbos dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto autoru pagātnes atspulgiem, kas pamatojas ne tik daudz vēsturiskā faktoloģijā, cik autora dzīvajā iztēlē.

Naivisms aizsākas 19. gs. beigās Eiropā, kad franču modernisti Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire), Robērs Delonē (Robert Delaunay), Kamils Pisaro (Camille Pissarro), Pols Siņaks (Paul Victor Jules Signac), Pablo Pikaso (Pablo Picasso), Alfrēds Žarī (Alfred Henry Jarry) un citi par estētisku vērtību pasludināja pensionētā muitnieka Anrī Ruso (Henri Rousseau) darbus par mākslu. Latvijas mākslas vēsturē ar šo Eiropas mākslā valdošo noskaņojumu sasaucas gleznotāja un teorētiķa Voldemāra Matveja mantojums.

Latvijā naivisma sākotni var saistīt ar tautas mākslas tradīcijām, kā, piemēram, 17. gs. anonīmu autodidaktu gleznojumiem Zlēku un Gaiķu baznīcā, Latgales krucifiksu tradīciju, pūra lāžu otējumiem un citu sadzīves priekšmetu apgleznošanu. 1813. gadā gleznotā, naivi sirsnīgā glezniņa “Lūk še, kā šeitan dzīvo” (Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā) no Dzērbenes muižas tiek uzskatīta par vienu no latviešu glezniecības sākuma punktiem, tostarp aizsākot naivisma jēdzienu.

Par pirmajiem naivistiem tiek uzskatīti 19. gs. apkārtceļojošie daiļkrāsotāji. Viņu mantojuma lielākā daļa ir ar sedzošām akvareļkrāsām gleznoti portreti, kuros gleznotāji ar skrupulozu precizitāti centās panākt maksimāli precīzu portretējamā atveidu. Nozīmīgākais autors ir Karls Ludvigs Zēbode (Karl Ludwig Seebode), kurš 19. gs. vidū darbojās Vidzemē. Viņa gleznotie portreti glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumos un privātkolekcijās. Lielākā daļa apkārtceļojošo mākslinieku darbu ir gājuši bojā, bet ir saglabājušies laikabiedru apraksti un dažas reprodukcijas. Ilgstoši tika uzskatīts, ka šie darbi paredzēti cilvēkiem ar tēlotājas mākslas jautājumos neizkoptu gaumi, bet, atzīstot naivās mākslas vērtības, tie ir kļuvuši izpētes vērti. Piemēram, akadēmisko pamatu nezināšanā sakņota formas deformācija, vienkāršais sižets un viens noteikts Jēzus Kristus attēlojuma veids, atkārtojot raksturīgās pozas, siluetu un mīmiku, ar naivismu vieno Latgales krucifiksus, kas vairāk uzskatāma par šī reģiona tautas mākslas tradīciju.

Izteikti Latvijas mākslā naivisms izpaudās no 20. gs. 20. gadiem. Blakus izkoptai profesionalitātei tas tika vērtēts ļoti atturīgi un netika atzīts kā estētiska vērtība. Naivisms tika uztverts kā kurioza izpausme, un tā dokumentēšana notika ļoti fragmentāri, balstoties uz nejaušībām un atsevišķu mākslas pētnieku entuziasmu. Bagātu mantojumu naivās mākslas kultūrā ir atstājis tēlnieks Miķelis Pankoks, Latgales katoļu priesteris un koktēlnieks Antons Rimovičs, krāsotājs Viktors Treilands, lībiešu gleznotājs Jānis Belte, dārznieks Mārcis Paeglītis un vēl daudzi daļēji anonīmi mākslinieki, kuri nebija mācījušies mākslu, bet viņu darbi saista ar savu bērnišķīgo vienkāršību un atklātību.

Latvijā padomju okupācijas laikā, 20. gs. 40. gadu vidū, aizsākās mākslinieku autodidaktu (arī amatieru vai pašdarbnieku) apvienošanās pulciņos. Dibinot tēlotājas mākslas studijas, galvenais darbības mērķis un uzdevumi bija padomju ideoloģijas propaganda; studiju biedriem bez iebildumiem bija jāpakļaujas valdošajai ideoloģijai. Regulāri tika izvirzīts nosacījums par šo mākslinieku līdzdalību sabiedriskās norisēs, bet viņu daiļrades veikumam tika atvēlēta pakārtota loma. Padomju okupācijas vara centās iespaidot un kontrolēt visas cilvēku darbības nozares, arī vaļaspriekus, jo īpaši, ja tie attiecās uz dažādām tautas mākslas jomām, jo apkārtējo dzīvi vajadzēja atspoguļot reālistiski vai naturāli, idealizējot to sociālistiskā reālisma manierē. Pirms katras izstādes piedāvātos darbus vispirms rūpīgi izvērtēja no atbilstības viedokļa padomju ideoloģijai; šāda pieeja izveidoja pašdarbnieku kolektīvu biedru darbiem raksturīgo reālistiski iesīkstējušo vizuālo izteiksmi. Naivismu uzskatīja par mazvērtīgu, un šāda pieeja veicināja uzskatu par naivisma stila neesamību okupētās Latvijas mākslā un sekmēja sabiedrības zināšanu un izpratnes trūkumu par šo mākslas virzienu. Pēckara gadu naivā stila gleznotāju darbi padomju varai lielākoties palika nezināmi, jo šie mākslinieki visbiežāk gleznoja sev, studiju darbā visbiežāk neiesaistījās un ar retiem izņēmumiem izstādēs nepiedalījās.

Ņemot vērā to, ka padomju varas vīzija par absolūtu vaļasprieka kontroli nebija viegli piepildāma, studiju biedri atļāvās savos darbos nepaust ideoloģiskās nostādnes. Tāpēc, lai vieglāk kontrolētu māksliniekus pašdarbniekus, studiju vadītāju darbam piesaistīja profesionālus māksliniekus, lai studijās apmācītu akadēmiski pareizi zīmēt klusās dabas uzstādījumus; pašdarbības tēlotājas mākslas studiju dalībnieki mēdza atdarināt savu vadītāju rokrakstu. Šim nolūkam arī tika izveidots Emīla Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskais centrs.

Nepārraudzītie naivisti gleznoja sev un savam priekam, kā to vēlas. Padomju ideoloģijai nepieņemamo darbu sižeti neidealizēja ikdienas dzīvi un padomju valsts vēsturi, bet gan attēloja padomju okupācijas seku realitāti, kā, piemērām, Jāņa Benzes zīmējums “Stacija” (Torņakalns 1941. gada jūnijā, 1988, privātkolekcijā), Kārļa Godiņa Sibīrijas ainavas (20. gs. 50. gadi), Arnolda Hofmaņa gleznotās vergu darba ainas, būvējot Baltās-Baltijas jūras kanālu  (Беломорско-Балтийский канал), Nikolaja Stūra vēsturiskās gleznas un Pētera Vītola gleznas “Kā sniegi kalnu galotnēs, lai mūžam balti mēs” (1988, Cēsu vēstures un mākslas muzejā), “Kolimas zeltrači” (1988, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Šajos darbos atklājas, ka autori instinktīvi ir sasnieguši radošās brīvības pakāpi, kad var atļauties radīt to, ko vēlas. Tas gan emocionāli, gan ideju līmenī ir pretstatā studijās organizēto un apmācīto mākslinieku amatieru piedāvātajiem darbiem. Naivistu darbi netapa izstādēm, darbi visbiežāk tika paslēpti.

20. gs 70. gadu vidū pilnībā bija izveidojušies divi tautas tēlotājas mākslas novirzieni. Viens pārstāvēja māksliniekus amatierus, kuri mācījās studijās mākslas pamatus un regulāri piedalījās tā dēvētājos pašdarbības mākslas festivālos, otrs – nelielo naivistu grupas paveikto. Tautas tēlotājas mākslas studijas ārpus Rīgas visā Latvijā (Kuldīga, Madona, Saldus, Valmiera) bija izdevīgas naivistu daiļrades attīstībai. Pret naivisma izpausmēm īpaši noraidoša un reizēm pat agresīva bija Rīgas pašdarbības studiju vadītāju vecākā mākslinieku paaudze. Mākslas dzīves uzmanības centrā naivisms pamazām nonāca 20. gs. 80. gadu otrā pusē, kad plašsaziņas līdzekļos parādījās pirmās publikācijas par naivistu daiļradi un notika pirmās izstādes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un 21. gs. naivistu daiļrade tika īpaši aktualizēta. No kuriozas gadījuma rakstura parādības tā kļuva par Latvijā atzītu mākslas virzienu, kad tai pievērsās daudzi mākslas izstāžu kuratori, mākslas galerijas un muzeji.

21. gs. darbu turpināja redzamākie stila mākslinieki un tika atklāti jauni naivisti. Spilgta un ekspresīva ir Rahmaila Jakrina glezniecība. Parupji veidotas, oriģinālas un ļoti vitālas sīkplastikas ar kabatas nazi 60 gadu vecumā sāka griezt Kārlis Lūsis. Viņa figūrās būtiska nozīme robusto formu spēlē ir krāsām; visi darbi ir rūpīgi izkrāsoti, spilgtās krāsas pastiprinot ar lakas pārklājumu. Staņislavs Kozlovskis Malnavas pagasta Zastenkos apkārt mājai ir izvietojis vairākus desmitus no egles grieztu liela izmēra skulptūru baltā krāsā. Bagāta fantāzija, robustu formu dažādība un spilgts dekoratīvisms ir Jura Mihela (Jurīša) gleznās. Čigānu tautas folkloru un vēsturi gleznās ataino Kārlis Rudevičs. Interesantā un savdabīgā autortehnikā tiek veidoti Modra Sapuna un Aloīdas Kucinas darbi.

Par Latvijas naivisma spilgtākajiem māksliniekiem tiek uzskatīti Žanis Bulavs, V. Hirte, Edgars Krīgers, Ināra Ķelpe, K. Lūsis, M. Pankoks, Jūlijs Konrāds Putniņš, N. Stūris, Veronika Ormane.

Īpaša vieta starp Latvijas naivās mākslas darbiem ir Ž. Bulava un E. Krīgera gleznām, kuras ieguvušas starptautisku atpazīstamību. Neierasts pasaku mežs ar saturā bagāto naivitāti un izteiksmes spēku bija 20. gs. 70. gados J. K. Putniņa izveidotais skulptūru dārzs pie Krāču mājām Gaujmalā. 20. gs 60. –70. gados Latvijā populāra bija tā sauktā sakņplastika – no sakņu un zaru plastiski savdabīgiem izaugumiem veidotas sīkplastikas. Daudz pirmreizīgas atklāsmes, izteiksmības un oriģinālu domu ir Arnolda Stuča sakņplastikas skulptūriņās, kas veidotas ar visdažādāko līmju, sintētisko un epoksīda sveķu palīdzību, vienā kompozīcijā apvienojot zarus, saknes, koku izaugumus un arī citus materiālus. Savdabīgi robustas kinētiskās skulptūras ir veidojis Arnolds Skrastiņš. Izteiksmīgās, smagnējās formās, ar īpatnēji uzirdinātu virsmu skulptūrās jeb “kloņgīšos” Latvijas un ārzemju kultūras darbiniekus ir atveidojis V. Hirte. Romantismā sakņotu dabas uztveri klusajās dabās piedāvā I. Ķelpe.

Nozīmīgākās naivās mākslas izstādes: V. Hirtes koktēlniecības 23. izstāde Valmierā (1983); Vidzemes mākslinieku izstāde Cēsis “Mākslas dienas 86”; Latvijas mūsdienu mākslas izsole ”Mantojums” Rīgā (1990. gada 7. jūlijā); “Naivisms latviešu glezniecībā” izstāžu zālē “Arsenāls” (1992), “Divpadsmit Vidzemes naivisti” I (1997) un II (1999) galerijā “Laipa”, Valmierā; “Kurzemes tīrradņi” (2005.)  Latvijas mākslinieku savienības galerijā.

1987. gadā Mazsalacā tika atvērta V. Hirtes darbu piemiņas ekspozīcija, kas mūsdienās ir nozīmīga Mazsalacas novada muzeja daļa. Viens no interesantākajiem naivās mākslas pieminekļiem ir M. Pankoka tēlniecības patstāvīgā ekspozīcija Liepājas muzejā. Līdz šim lielākā izstāde “Naivā Latvija”, kurā bija eksponēti 120 autoru 200 darbi, notika izstāžu zālē “Arsenāls”  (2006./2007.).

2006. gadā tika izveidots Latvijas Naivās mākslas muzejs, kurš 2007. gada maijā sāka darboties bijušajās muitas noliktavās Andrejsalā, bet no 2013. gada atrodas mākslas centra “Noass” izstāžu telpās AB dambī, Rīgā. Muzejs piedalās starptautiskos projektos un regulāri veido izstādes, lai polarizētu naivo mākslu un atklātu tās nozīmi un savdabību.

Mūsdienās Latvijas Naivās mākslas muzejā ir vairāk nekā 200 vienību pamatkrājumā un 800 vienību palīgkrājumā.

Mūsdienās naivā māksla pieder 21. gs. tēlotājas mākslas kanonam, un zināšanas par naivismu ir būtiska izglītības daļa dažāda līmeņa mūsdienu mākslas skolās. Naivistu daiļrades raksturojums ir būtisks nacionālās mākslas vēstures kontekstā, un izcilāko naivistu darbi ir starp vērtīgākajiem ieguvumiem muzejos un privātkolekcijās. Kopumā Latvijas naivā māksla ir nozīmīga Latvijas kultūras daļa, un naivistu izstādes ir valsts mēroga mākslas notikums.