Prāvests Antons Rimovičs ir lietuviešu izcelsmes Romas katoļu garīdznieks un koktēlnieks Latvijā, kura daiļrade ir spilgts naivisma mākslas paraugs. Viņš naturāli naivā manierē darināja kokā grieztus baznīcas svēto tēlus robustos ciļņos un apaļskulptūrās, piešķirot katram kokgriezumam  cilvēcisku pamatīgumu, neizsīkstošu cilvēkmīlestību un naivitāti.

Par A. Rimoviča bērnību ir maz informācijas; viņa attāls mātes radinieks Žemaitijā bija pazīstams lietuviešu svētbilžu griezējs jeb dievdaris (dievdirbys). A. Rimovičs draudzes sākumskolu pabeidza Šakīnas ciemā 1874. gadā; pēc tam mācījās Šauļu pilsētas ģimnāzijā. Pēc četru kursu pabeigšanas viņš dažus gadus strādāja aptiekā par mācekli praktikantu. No 1884. gada līdz 1890. gadam mācījās Pēterburgas Svētās Katrīnas Romas katoļu ģimnāzijā (гимназия при римско-католической церкви Св. Екатерины в Петербурге) un studēja teoloģiju Pēterburgas Ķeizariskajā Romas katoļu garīgajā akadēmijā (Императорская Римско-Католическая Духовная Академия). 1891. gadā pēc priesterības iesvētībām A. Rimovičs tika norīkots darbā uz Latviju, kur no 1892. gada visu savu mūžu pavadīja priestera darbā.

A. Rimoviča pirmā darbavieta bija Vārkavā. Pēc tam viņš bija prāvests Melnā Dukstigala draudzē Čornajas pagastā. Pēc tam divus gadus kalpoja par vikāru Līvānos un tad atkal atgriezās Melnajā Dukstigalā. 

No 1897. līdz 1914. gadam A. Rimovičs bija Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca draudzes prāvests. Balvos pavadītajos gados A. Rimovičs strādāja un paveica daudz saimnieciski praktisku darbu, veicinot Balvu attīstību un pilnībā atjaunojot vēsturisko baznīcas ēku. Pēc A. Rimoviča ieceres baznīcai bija jāizskatās kā no jauna radītai un ļoti majestātiskai; lielajā altārī tika atdarināta Viļņas Aušras vārtu Dievmātes altārglezna (Dievo Motinos altoriaus pavyzdys, Aušros vartai). Pie baznīcas altāru izveidošanas strādāja astoņi vietējie galdnieki un dievdaris Kastītis Antanaitis (Kastytis Antanaitis) – vērojot šī kokgriezēja darbu, A. Rimovičs pakāpeniski iemācījās skulptūru griešanu. 

Sākot ar 1902. gadu, A. Rimovičs nopirka no baznīcas apkārtnes iedzīvotājiem mājas, tās izjauca un pārbūvēja uz baznīcas zemes; šīs ēkas viņš izīrēja dažādiem tirgotājiem un amatniekiem. 

Kad 1914. gadā zemes robežu lietā A. Rimovičam radās domstarpības ar vietējo muižnieci Annu Ščerbatovu (Аннa Владимировнa Щербатовa), viņam Balvus nācās atstāt. Tālākie viņa kalpošanas gadi līdz 1928. gadam ir saistīti ar Andrupenes (1918–1920), Rudzātu (1920–1926) un Bikavas (1926–1928) draudzi. 1929. gadā A. Rimoviču pārcēla uz Sventes un Grendzes draudzi Sēlijā. Viņš atjaunoja nopostīto Grendzes baznīcu, veicot tajā arī savus kokgriezumus; pēdējā kalpošanas vieta bija Rubenes draudze. 

A. Rimovičam bija pretrunīgi politiskie uzskati. 1930. gadā viņš sludināja, ka iedzīvotājiem jāsūta bērni poļu skolās, un tie, kuri nepaklausīja, nevarēja iziet iesvētes mācību. No 1932. gada A. Rimovičs mūža nogalē dzīvoja Ilūkstē.

A. Rimovičs iedvesmu savām skulptūrām guva kristīgās baznīcas mākslas ikonogrāfijā, baroka tēlniecībā un Lietuvas dievdaru kokgriešanas tradīcijā. Viņa izgrieztās Jēzus Kristus un apustuļu asās ķermeņu šķautnes raksturo primitīva ekspresivitāte, un tāpēc visām A. Rimoviča skulptūrām raksturīgs ļoti robusti griezts, pat pirmatnīgs formu izteiksmes veids. Saturiski skulptūras ir saistītas ar reliģiskām tēmām, un to robustās formas atveido it kā iestudētās rituālās kustības raupji groteskā veidā. Ļoti ilustratīvs šajā aspektā ir Grendzes baznīcas altāra aizsedzamā nišā eksponētais “Krustā sistā” (1929) tēls. Tādas ir arī zemā silueta griezuma cilnī grieztās trīspadsmit polihromās dažādās svēto tēlu pusfigūras no Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas (20. gs. sākums, Rundāles pils muzejs). Šajos darbos dominē sakrālajai mākslai raksturīgie simboliskie žesti ar daudzu precīzu un reālistisku detaļu neveiklu attēlojumu.

20. gs. 30. gados A. Rimovičs ar darbiem piedalījās izstādēs Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā. 1930. gadā viņa skulptūras tika izstādītas Kauņā. 1933. gadā A. Rimoviča skulptūras tika eksponētas Latvijas Sakrālās mākslas izstādē. Pēc A. Rimoviča nāves, pamatojoties uz viņa testamentu, apmēram 200 darbu nonāca Šauļu “Aušras” muzejā (Šiaulių “Aušros” muziejus), Lietuvā. Latvijā neliela darbu daļa palika Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, baznīcās un privātās kolekcijās.

A. Rimoviča koktēlnieka sniegums būtiski ietekmēja turpmāko Latgales krucifiksu mākslas attīstību. Viņš ir viens no nozīmīgākajiem naivisma māksliniekiem, kurš savos kokgriezumos radījis īpatnēji robustu Latgales Romas katoļu sakrālās mākslas izpausmi skulptūrās. Lai godinātu viņa paveikto, 2018. gadā A. Rimoviča vārdā Balvos tika nosaukts skvērs ar akmens stēlu (tēlnieks Vitālijs Peļņa).