Dzimtes jēdzienu sociālās zinātnēs sāka lietot 20. gs. 80. gados, sākotnēji apzīmējot iemācītās sieviešu un vīriešu atšķirīgās lomas sabiedrībā. Jēdziens ļāva pamatot, ka sieviešu un vīriešu atšķirības ir arī sociāli veidotas. Jēdziena parādīšanos antropoloģijā pavada diskusijas par dabas un kultūras lomu dzimtes attiecību veidošanā, iedzimtā un iemācītā nozīmi sieviešu un vīriešu stāvokļa definēšanā sabiedrībā, kā arī jautājumi par vīriešu virsvaldības universalitāti visas sabiedrībās. Vēlāka jēdziena interpretācija (dažkārt saistīts ar “trešā viļņa” feminismu) kritiski raugās uz rietumu kultūras ietekmi dzimtes teoriju veidošanā, norādot uz to, ka ne visām kultūrām ir raksturīga dzimtes binaritāte, turklāt dzimte neatbilst citām rietumu kultūrā izmantotām binaritātēm kā daba-kultūra, privāts-publisks, ražošana-atražošana, ķermenis-prāts. Arī rietumu kultūrā pašsaprotamais personas individuālisms un autononomija nav universālas parādības. Šīs teorijas dzimti neskata kā fiksētu un iepriekšnoteiktu (iedzimtu) parādību, bet gan laikā un telpā izpildītu performanci, kuras rezultāts ir dzimte.

Dzimtes antropoloģija pēta sabiedrības uzskatus par sievietēm un vīriešiem un / vai citām tiem piemērotām kategorijām, attiecībām to starpā, kā arī šīm attiecībām piemītošo īpašību piemērošanu citām dzīves jomām. Antropologi pēta dzimtes izmantošanu cilvēka uzvedības, darbību, sociālo struktūru un īpašību aprakstā, kas ar dzimtes palīdzību ļauj kategorizēt apkārtējo pasauli. Šādi ar dzimti sabiedrībā iespējams izteikt ne tikai to, kādas ir sievietes, vīrieši un / vai citas dzimtes kategorijas, bet ar šīm kategorijām aprakstīt arī citas attiecības kādā kultūrā. Piemēram, latviešu valoda katram objektam piešķir gramatisko dzimti, vienlaicīgi tam iedodot arī noteiktas ar dzimti saistītas īpašības. Rietumu kultūrā izmanto divas dzimtes kategorijas. Tās tiek balstītas bioloģijā un ir savstarpēji izslēdzošas. Dzimtes dabiskošanas jeb bioloģiskas atšķirības pamatošanas mehānismi ir cieši saistīti ar varas sadali un sociālo kārtību sabiedrībā, radot dzimtes nevienlīdzību – atšķirīgas iespējas, tiesības un pienākumus sievietēm un vīriešiem.

Antropoloģijā sievietēm jau agrīni ir bijusi nozīmīga loma pamata teorētiskā strāvojuma un institucionālās struktūras veidošanā. Mārgareta Mīda (Margaret Mead) jau 20. gs. 20. un 30. gados raksta par sieviešu un vīriešu lomu dažādību atšķirīgās kultūrās, laužot stereotipus par rietumu dzimtes lomu universalitāti. Antropoloģijā “sieviešu” jautājums aktualizējas 20. gs. 70. gados, Merilinai Straternai (Marilyn Strathern), Mišelai Rosaldo (Michelle Zimbalist Rosaldo), Luīzei Lamferei (Louise Lamphere), Šērlijai Ardenerei (Shirley Ardener) kritizējot līdz šim antropoloģijā valdošo androcentrisko pieeju, sieviešu balsu pieklusināšanu etnogrāfijās un to pamatā esošās metodoloģiskās un teorētiskās nostādnes, kas pieņem dzimti kā jau iepriekš definētu lielumu.

20. gs. 80. gados dzimtes jēdziens apzīmē sociāli veidotas sieviešu un vīriešu atšķirības, kamēr dzimums raksturo abu bioloģiskās atšķirības. Šo pieeju ilustrē arī Latvijā lietotais dzimtes jēdziena latviskojums “dzimumdiference”. Antropologu diskusijas šajā periodā skar rietumu kultūras dzimtes simbolisma ietekmi uz antropoloģijas teorijām, atklājot, ka, piemēram, Amazones baseina pamatiedzīvotāji nedala cilvēka īpašības iedzimtās un iegūtās, jo savā sociālās realitātes aprakstā nelieto ķermeņa jēdzienu, bet Hagena kalna apkārtnes ciltis Papua Jaungvinejā nelieto dabas un kultūras dalījumu un to nesaista ar vīriešu un sieviešu īpašībām. Šīs diskusijas izgaismo dzimtes jēdziena dziļo saistību ar citiem jēdzieniem rietumu kultūrā un norāda uz etnocentrisku pieeju arī antropoloģijā, ļaujot nekritiski uzskatīt, ka, piemēram, vīrieši visur būs saistīti ar publisko sfēru un kultūras radīšanu, bet sievietes ar mājas sfēru un bioloģisko reproduktīvo kapacitāti. Tiek uzsvērts, ka ne tikai dzimtes kategorijas, bet arī to saistība ar citiem jēdzieniem, atšķirīgi pozicionē sievietes un vīriešus sabiedrībā.

20. gs. 90. gados dzimtes pētījumus bagātina viena dzimuma partneru ģimeņu un reproduktīvo tehnoloģiju izpēte, kas arī rietumu kultūrā ļauj pārskatīt dzimtes priekšstatus un tos adaptēt jaunām situācijām. Vēlākā laikā šiem pētījumiem pievienojas trans-dzimtes izpēte.

Fiziskajā jeb bioloģiskajā antropoloģijā dzimte lielā mērā tiek skatīta kā neproblemātisks lielums, taču pētījumi par ģenētiskajām, fenotipiskajām (ārējā izskata) un hormonālajām attiecībām ļauj interpretēt dzimtes atšķirības nevis kā iepriekš definētas atšķirīgas kategorijas, bet gan kā spektru, kas kopš ieņemšanas brīža veidojas dinamiski un individuāli specifiski. Dažādas sabiedrības pielieto dažādas interpretācijas, veidojot dažādu dzimtes pieredzi. Ja rietumu kultūrā dzimtes kategorijas tiek skatītas kā sākotnēji fiksētas un izslēdzošas, Anna Meigsa (Anna Meigs) Papua Jaungvinejas hua ciltij piedēvē dinamisku izpratni par dzimti. Hua dzimti nosaka dzīvības substances nu daudzums personā. Sievietes piedzimst ar daudz nu, bet dzīves laikā menstruējot, dzemdējot bērnus un gatavojot ēst, to zaudē, kļūstot “sausas” un iegūstot tiesības dzīvot “vīriešu mājā”. Vīrieši piedzīvo pretēju procesu, uzņemot nu no sievietēm un kļūstot “mitrāki” jeb “sievišķīgāki”.

Dzimtes kategoriju saikne ar citiem kultūrā lietotiem dalījumiem rada problēmas citu kultūru korektā aprakstā, antropologiem apjaušot savas kultūras ietekmi uz citu kultūru interpretāciju. Vienlaikus citu kultūru pieredze ļauj kritiski analizēt dzimtes kategorijas arī rietumu kultūrā.

Raugoties dziļāk, otra būtiska rietumu kultūrā dzimtes iezīme ir tās “noenkurošana” ķermenī, uzskatot, ka bioloģiski noteikts dzimums rada dzimti. Tā, piemēram, rietumu kultūrās ķermeņa pielāgošanai noteiktai dzimtei tiek izmantotas plastiskās operācijas un hormonu terapija, kas ļauj padarīt ķermeni “labāk atbilstošu” sava dzimuma kategorijai raksturīgajiem priekšstatiem, gan transseksuālisma gadījumā vēlamajai dzimuma kategorijai. Citu kultūru pieredze, piemēram, Indonēzijas tombois gadījumā, liecina, ka ķermeņa modifikācija nav nepieciešama. Tombois ir rietumu izpratnē bioloģiskas sievietes, kuras sevi identificē kā vīriešus un to izpauž ar vīriešiem raksturīgām nodarbēm publiskajā sfērā: uzvedību, profesionālo nodarbi un apģērbu. Apkārtējā sabiedrība pieņem viņu tombois identitāti, neprasot kļūt par vīriešiem un modificēt ķermeni. Līdzīgi Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju kultūrās bija sastopamas divu garu personas, bet Indijā 2014. gadā atzina par trešo dzimumu personām, kas neidentificējas kā sievietes vai vīrieši.

Trešā iezīme dzimtes kategorijām rietumu kultūrā ir tās vienādošana ar indivīda robežām, ļaujot personai identificēties ar vienu dzimumu un dzimumam nosakot dažādus identitātes aspektus, ieskaitot seksualitāti. Dzimuma kategorijas tiek skatītas kā savstarpēji izslēdzošas, t. i., ja persona identificējas kā vīrietis, tā nevar vienlaicīgi būt sieviete. Šis savstarpēji izslēdzošais priekšstats balstās kulturāli noteiktām sieviešu un vīriešu ķermeņu būtiskās atšķirībās, kuru pamatā ir reproduktīvā funkcija. Šie priekšstati rietumu kultūrā ienāk ar 17. gs. medicīnas un dabas zinātnēm, mainot Galēna iedibināto mācību par ķermeni kā humorālā līdzsvara vietu. Dzimuma atšķirību un reproduktīvās funkcijas saistība ļauj dzimtes un dzimuma vienādojumā iesaistīt arī seksualitāti. Proti, dzimuma bioloģija iepriekš nosaka arī seksuālo vēlmi pēc pretējā dzimuma, kas pamato abu dzimumu komplementaritāti ar sugas atražošanas funkciju. Šo pamatojumu sauc par bioloģisko determinismu. Kā raksta Šellija Eringtona (Shelly Errington), zinātniekiem būtu jārunā gan par bioloģiskām dzimuma radītām īpašībām, gan bioloģijas kulturālu interpretāciju.

Dzimtes teoriju attīstība antropoloģijā notiek paralēli jēdziena attīstībai citās zinātņu nozarēs, kā arī dzimumu līdztiesības politikai. Ja rietumu kultūrā ar dzimtes saistīto problēmu risināšana tiek skatīta duālās dzimtes un nelīdztiesības ietvarā, iedrošinot sievietes izmantot tiesības un iespējas līdzvērtīgi vīriešiem, tad antropoloģija norāda uz dzimtes sistēmas saikni ar citām nevienlīdzības sistēmām un kategorizāciju kā daļu no nevienlīdzības problēmas.

Gan zinātnē, gan rietumu sabiedrībā 20. gs. beigās bioloģiskā determinisma arguments vājinās. Seksuālā orientācija, reproduktīvā izvēle arvien biežāk tiek uzskatītas par cilvēka pamattiesībām. Sabiedrībā mainās ģimenes modeļi un dzimtes lomas, meklējot vienlīdzīgus attiecību modeļus. 21. gs. dzimtes jēdziens rietumu sabiedrībā kļūst par diskusiju cēloni konservatīvi un liberāli noskaņotu sabiedrības grupu starpā.