Eiņu apmetne ir viena no nozīmīgākajām vēlā neolīta apmetnēm Lubāna mitrājā. Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis.

Apmetni atklāja arheoloģe Ilze Biruta Loze kopā ar Lubānas ekspedīcijas izlūku grupu 1965. gada 25. jūlijā, apzinot Abaines upes krastu (no Aboras līdz Zvidzienai) – teritoriju, kurā tobrīd notika meliorācijas un ceļu būvniecības darbi. Apmetnes kultūrslāni konstatēja 0,5 m dziļumā jaunizraktā novadgrāvja atsegumā, apmēram 20 m attālumā no Abaines krasta. Arheoloģiskā materiāla labās saglabātības pakāpes, kā arī izdevīgo stratigrāfisko apstākļu dēļ Eiņu apmetne kļuva par svarīgāko pētāmo vēlā neolīta pieminekli. I. B. Loze no 1966. gada 8. līdz 13. augustam veica pirmos pārbaudes izrakumus. Izrakumu laukums tika iemērīts perpendikulāri pret Abaines kanālu, apmēram 30 m attālumā no tā malas, paralēli novadgrāvim un ceļa uzbērumam. 20 m² platībā (A laukums) ieguva 155 senlietas un 829 keramikas lauskas. Pētījumus turpināja 1967. gada jūlijā. Par izrakumu vietu izvēlējās teritoriju, kas atradās 5 m uz austrumiem no 1966. gada laukuma, perpendikulāri novadgrāvim un tā uzbērumam. Šīs sezonas laikā tika izpētīta 40 m² liela platība (B laukums), iegūstot 185 senlietas un 1634 keramikas lauskas.

Eiņu apmetne ir viena no nozīmīgākajām vēlā neolīta apmetnēm Lubāna mitrājā. Tā atradusies Lubāna paleoezera senās gultnes ziemeļrietumu piekrastē. Apmetnes apdzīvotības pēdas izsekojamas 0,4–1,05 m dziļumā. Kultūrslāņa otrās kārtas virsmā, galvenokārt B laukuma vidusdaļā, atsegtas pavarda paliekas (1 m diametrā), kas sastāvēja no ugunī pabijušiem laukakmeņiem. Eiņu apmetnes koksnes paliekas bija saglabājušās tikai sapropelī. Tās sastāvēja no bērza kārtīm un atsevišķām celtniecības paliekām. Koksnes paliekas konstatētas B laukuma vidusdaļā un ziemeļdaļā. Apmetnē fiksēta arī 0,25 m gara ozolkoka plākšņveida konstrukcijas daļa, kurai bija ķīļveida forma. Guļkoki, kas bija 0,8–1 m gari, atsegti viens pret otru ieslīpi 0,15 m virs pamatzemes. Savukārt uz ziemeļiem no koku paliekām, pamatzemē vienā rindā, izdevās atklāt piecas stabu vietas (diametrā 0,2 m), kas iezīmēja mājokļa sienas daļu.

Eiņu apmetnē iegūti priekšmeti, kas izgatavoti no krama, kaula, raga, koka, dzintara, slānekļa un citiem akmeņiem. Senlietu un keramikas blīvums liecina par apmetnes intensīvu izmantošanu. Krama rīki ir tipiski vēlā neolīta apmetņu atradumi, kas pieder auklas keramikas kultūrai un sastāv no bultu un šķēpu galiem, kasīkļiem, nažiem un urbjiem. Apmetnē iegūts arī akmens kaujas cirvja fragments, kas tiek uzskatīts par prestiža priekšmetu, jo importēts uz Lubāna mitrāja apmetnēm. Cirvji apliecina to, ka jau šajā laikā izveidojušās maiņas un sakaru sistēmas starp Latvijas austrumu daļu un Somijas teritoriju. Šo pieņēmumu pastiprina arī atrastais slānekļa bultas gala fragments, kas arī, iespējams, nācis no Somijas reģiona. Lubāna mitrāja apmetnēs kaujas cirvju fragmenti iegūti vēlā neolīta apmetņu mājokļos. Cilvēki, pametot apmetni, tos nav ņēmuši līdzi, jo tie bijuši salauzti.

Kaula un raga rīku klāstā ietilpst bultu un šķēpu gali, kalti, īleni, dunči un naži. Retāk sastopami kaula priekšmeti ir kaula rotas un skulptūras. Apmetnē iegūtas veselas vai salauztas kaula ripas un putnu kaulu caurulītes. Lubāna mitrāja vēlā neolīta apmetnēm ir raksturīga ripu un lūnulu izgatavošana no kaula, jo nebija pietiekami daudz dzintara izejmateriāla. Dzīvnieku zobu piekariņus Eiņu apmetnē darināja no aļņu un mežacūku priekšzobiem, kā arī no lāča un mežacūku ilkņiem, kas, iespējams, tika lietoti apģērba vai cepures rotāšanai. Izrakumos iegūts no mežacūkas ilkņa izgatavots ūdensputna (zoss vai gulbja) plākšņveida figūras fragments, kā arī divi citi plākšņveida figūru fragmenti, kuros atveidota putna vai kāda cita dzīvnieka galva.

Dzintara priekšmetus veidoja rotas – piekariņi, pogveida un cilindrveida krelles, kā arī riņķi un viena figūriņa. No dzintara pagatavotas rotas varēja atrast vairākās apmetnes vietās. Apmetnes iedzīvotāji galvenokārt lietojuši plākšņveida vai neregulāras formas piekariņus. Pogveida krelles pēc formas bija apaļas vai četrstūrainas ar vēlajam neolītam raksturīgo segmentveida griezumu. Apmetnē atrastas arī dažas cilindrveida krelles. No dzintara ar sārtu iekrāsojumu rūpīgi izgatavots ovāls ripveida piekariņš veidots tā, lai dabiskais iekrāsojums atrastos simetriski abās pusēs izurbtajam caurumam. Šādi priekšmeti ir reti, jo priekšmeta izgatavotājs, meistarīgi pielietojot savu tehniku, izcēlis un izmantojis dabiskās īpatnības. Eiņu apmetnē iegūta unikāla maza putna galvas figūriņa. Kopumā arheoloģisko izrakumu laikā netika konstatēti lieli dzintara izejmateriālu uzkrājumi, galvenokārt iegūti jau apstrādāti priekšmeti.

Eiņu apmetnes keramikas materiālu veido apmēram 2500–2800 keramikas lauskas, kas pieder traukiem ar gliemežvāku, smilšu un zvirgzdu piejaukumu māla masai. Apmetnē iegūtas arī auklas un Lubāna tipa keramika.

Apmetnes iedzīvotāji uzturā lietojuši meža dzīvniekus (mežacūkas, aļņus, taurus u. c.) un zivis (līdakas, zandartus, samus u. c.). Labības pazīmes konstatētas 0,6–0,9 m dziļumā, kas norāda uz iespējamu zemkopības parādīšanos jau vēlajā neolītā. Iegūti arī koka rīku atradumi – koka kaplis.

Radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) datējumi veikti no koka un sapropeļa paraugiem. Uz apmetnes apdzīvotības laiku attiecas koka paraugs, kas datējams ar laika periodu no 2564. līdz 2499. gadam p. m. ē. Senlietu un keramikas materiāls norāda uz to, ka Eiņu neolīta apmetne ir klasiska vēlā neolīta apmetne. Par apmetnes apdzīvotību agrajā bronzas laikmetā liecina Lubāna tipa keramika. Eiņu apmetnes apdzīvotības ilgums ir bijis atkarīgs no Lubāna ezera ūdens līmeņa svārstībām.

Eiņu apmetne aizņem apmēram 2000 m² lielu teritoriju. Tā atrodas Lubāna mitrājā, Abaines vecupes un tās jaunās gultnes labajā krastā, 1250 m uz ziemeļiem no aizaugušā Eiņu ezeriņa un 1750 m uz rietumiem no Zvidzes upītes. Apmetnes teritorija ir aizaugusi un mežaina. Tās apmeklēšanu var apgrūtināt aizaugušais ceļš gar Abaines upi, kā arī applūstošās pļavas. Apmetnes kultūrslānis sastāv no smilšainas kūdras un sapropeļa. Apdzīvotības slānis konstatējams zem 0,4 m bieza kūdras slāņa. Apmetnes teritoriju šķērso 1964. gadā izraktais meliorācijas novadgrāvis, kas postījis apmetnes kultūrslāni.