Agrāk dienvidigauņu valoda tikusi runāta plašā teritorijā Dienvidigaunijā, kā arī mūsdienu Krievijā, Krasnogorodskas pilsētas tuvumā, un Latvijā, ziemeļaustrumu daļā Ilzenes apkārtnē un ap Ludzu. Dienvidigauniski runājošās kopienas ārpus Igaunijas dēvē par dienvidigauņu valodas salām. Mūsdienās dienvidigauņu valoda tiek izmantota galvenokārt Igaunijā. Agrāk igauņu valodniecībā veru, setu, mulgi un tartu valodas tika uzskatītas par igauņu valodas dialektiem. Šāda koncepcija joprojām atspoguļota Igaunijas likumdošanā.

Dienvidigauņu valoda pieder pie urāliešu valodu virssaimes somugru valodu saimes Baltijas jūras somu valodu grupas valodām. Tā atdalījās no pārējām Baltijas jūras somu valodu grupas valodām agrāk. Baltijas jūras somu valodu pirmvalodas runātāji ieradās Baltijas reģionā pirms 3000–2500 gadiem no Vidus Krievijas. No Baltijas jūras somu pirmvalodas pirms 2000 gadiem atdalījās dienvidigauņu cilts valoda, pēc tam lībiešu valoda, vēlāk ziemeļigauņu un votu valoda. No dienvidigauņu valodas ir izveidojušās mūsdienu veru, setu, mulgi un tartu valodas, kā arī Krāsnas igauņu, Ludzas igauņu un leivu valodas, kas mūsdienās Krievijas un Latvijas teritorijās vairs netiek runātas.

Pēc 2021. gada Igaunijas tautas skaitīšanas datiem dienvidigauņu valodu prot aptuveni 134 000 cilvēku Igaunijā. Veru valodu prot 100 000 cilvēku, no tiem 26 000 prot setu valodu; tartu valodu prot 20 000 un mulgi valodu 14 000 cilvēku. Pēc tautas skaitīšanas metodikas, setu valoda uzskatīta par veru daļu. Salīdzinājumā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem dienvidigauņu valodas pratēju skaits ir pieaudzis. 2011. gadā dienvidigauņu valodas prasmi norādīja 102 000 cilvēku. Pēc valodnieku domām valodas pratēju pieaugums nāk no lielākās apzināšanas, nevis valodas prasmes pieauguma dēļ.

Nav zināms, cik daudz ir aktīvu veru, setu, mulgi un tartu valodu runātāju. Valoda vislabāk pārzināta veru un setu kopienās, bet mulgi un tartu kopienās aktīvas valodas prasmes ir mazāk izplatītas. Jaunākajām paaudzēm valodas prasme ir zemāka; mājās ar bērniem un jauniešiem dienvidigauņu valodā runā ļoti maz. Valodas pārmantošana no paaudzes paaudzē beidzās kopš 20. gs. 60. gadiem, kad ar bērniem apzināti vairs nerunāja tajā valodā.

Mūsdienās Pečoru apgabalā palikuši vien ap 200 setu valodas runātāju. Krāsnas igauņu valoda, kas kādreiz tikusi runāta pie mūsdienu Krasnogorodskas pilsētas, kā arī leivu valoda, kas tikusi runāta Ziemeļaustrumlatvijā, un lucu valoda, kas tikusi runāta pie Ludzas pilsētas, ir izmirušas. Mūsdienās valodas pratēji Igaunijā nedzīvo vairs tikai tajās teritorijās, kur vēsturiski dienvidigauņu valoda ir tikusi runāta, bet arī citur, īpaši lielākajās pilsētās (Tallinā, Tartu). Piemēram, 2021. gadā gandrīz divas trešdaļas cilvēku, kuri sevi identificēja kā veru un setu valodu runātājus, bija vai nu dzimuši un auguši ārpus Dienvidigaunijas, vai arī izbraukuši no vietām, kur vēsturiski valoda tikusi runāta.

Arheologu, ģenētiķu un valodnieku darba rezultātā igauņu valodniecībā pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi dominējoša izpratne, ka dienvidigauņu valoda ir patstāvīga valoda, nevis igauņu valodas dialekts. Tā ir vēsturiski izveidojusies no citas Baltijas jūras somu ciltsvalodas nekā ziemeļigauņu valoda, uz kuras balstās mūsdienu igauņu literārā valoda. Tādējādi dienvidigauņu valoda ir viena no Baltijas jūras somu valodām, līdzās igauņu, somu, votu, ižoru, lībiešu, karēļu un vepsu valodai.

Pamatojoties uz pašreizējo valodas lietotāju pašidentifikāciju, nav pamata runāt par dienvidigauņu valodu vai tās dialektiem, jo mūsdienu dienvidigauņi paši savu valodu neuzskata ne par vienu, ne par otru, bet atkarībā no reģiona galvenokārt par veru, setu, mulgi vai tartu valodu.

Toties Igaunijas valsts valodas politika ir balstīta uz senāku dialektu pētīšanas tradīciju un likumdošanā veru, setu, mulgi un tartu valodas uzskatītas par igauņu valodas reģionāliem paveidiem (dialektiem), nevis par atsevišķām valodām. Mūsdienās valodnieki, kā arī valodu kopienas aktīvi cīnās par to, lai dienvidigauņu valodu atzītu par valodu arī valsts likumdošanā. Valdībai ir ierosināts piešķirt dienvidigauņu valodai pamatiedzīvotāju reģionālās valodas statusu. Arī Igauņu Valodas padome (Eesti Keelenõukogu), kas valodas politikas jomā dod padomus valsts valdībai, 2023. gadā Izglītības un zinātnes ministrijai ieteica izstrādāt priekšlikumus to tiesiskā statusa noteikšanai. Tomēr politisks lēmums piešķirt dienvidigauņu valodai valodas statusu nav līdz šim pieņemts.

Pēc valodnieku aplēsēm dienvidigauņu valoda ir apdraudēta un bez likumdošanas atbalsta tā var izzust, jo valodas pārmantošana jaunākām paaudzēm pārtrūkst un valodas lietojuma jomas ir ierobežotas. Nacionālajos plašsaziņas līdzekļos veru, setu un mulgi valodas ir marginālas, un tartu valoda netiek vispār izmantota. Skolām ir radīti mācību materiāli, taču vietējās valodas skolās māca maz. Mūsdienās skolās iespējams apgūt veru un setu valodu kā fakultatīvu priekšmetu. Bērnudārzos veru valodas apguve notiek pēc valodas ligzdas metodes. Kopš 2021. gada vienā bērnudārzā viena grupa strādā pilnībā setu valodā. Mulgimā bērnudārzos darbojas valodas ligzdas. Tā kā vietējās valodas mācīšana nav obligāta, tā ir atkarīga no skolas vadītāja un kopienas iniciatīvas. Mācīšanās nav obligātas arī skolēniem, un veru valodas nodarbībās piedalās maz vietējo bērnu; veru apguvēju skaits ir samazinājies, salīdzinot ar laiku pirms pāris desmitgadēm.

Pieņemts, ka Dienvidigaunijas skolās 18.–19. gs. vismaz daļēji izglītība tika sniegta vietējā valodā, jo drukātas bija vairākas ābeces un mācību grāmatas. Līdz 20. gs. papildus ziemeļigauņu rakstu valodai tika izmantota arī dienvidigauņu rakstu valoda. Pēc Igaunijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā un igauņu literārās valodas nostiprināšanās skolās sāka ierobežot vietējo valodu lietošanu. Laika gaitā vietējo valodu sāka uzskatīt par kļūdainu un neizglītoto cilvēku valodu. Padomju okupācijas laikā šīs tendences pastiprinājās un novirzi no literārās valodas uzskatīja par kļūdu.

Lai apturētu dienvidigauņu valodas izzušanu, valodnieki uzskata, ka būtu jāizveido vairāk valodas apguves iespēju un jāpārveido valodas mācības vismaz daļēji par obligātām, jāuzsāk programmas paaudžu valodas pārrāvuma pārvarēšanai, jāstiprina valodu ligzdu darbs, iesaistot vecvecākus valodas apguvē bērnudārzos. Lai veicinātu valodas apziņu, dienvidigauņu valoda būtu vairāk jāpadara redzama publiskajā telpā un jāatbalsta dienvidigauņu valodā veidoti mediji.

Dienvidigauņu valodai mūsdienās nav vienas kopīgas formas, bet gan dažādi valodas varianti, kuriem ir saglabājušies senā dienvidigauņu pamatstruktūra. Dienvidigauņu valodā ir īpatnības, kas nav sastopamas citās Baltijas jūras somu valodās. Tajā līdzskaņu savienojumu asimilācija ir notikusi atšķirīgi nekā citās Baltijas jūras somu valodās. Piemēram, tur, kur citās Baltijas jūras somu valodās ir skaņu savienojums ht, dienvidigauņu valodā ir tt (igauņu vaht, somu vaahto, vepsu vauht un veru vatt). Tāpat dienvidigauņu valodā iekšējā locījuma (inesīva) galotnēs tiek lietoti varianti -h, -hn un -n (piemēram, jalah, jalahn, jalan), kas citur nav sastopami.

Tā kā dienvidigauņu valoda ir tikusi runāta teritorijā, kas atradusies pastāvīgā kontaktā ar citām valodām, tā laika gaitā ir kļuvusi līdzīgāka tām. Igaunijas teritorijās galvenais kontakts ir bijis ar ziemeļigauņu valodu. Latvijā kādreiz runātajās valodās kontakta dēļ ar baltu valodām sporādiski parādās lauztā intonācija. Tā ir kopīga parādība Latvijā runātām Baltijas jūras somu valodām un neparādās citās dienvidigauņu valodās Igaunijā.

Setu kopiena gadsimtiem ilgi dzīvoja izolēti no pārējās Igaunijas. Tādēļ mūsdienu setu valodā ir saglabājušās daudzas sākotnējās parādības, kas citur ir zudušas. Setu valodas savdabīgo iezīmju dažādie avoti redzami jau tās leksikā. Setu valoda ir saglabājusi vārdus, kuriem ir atbilsmes tikai tālākās austrumu somugru valodās, piemēram, pähn ‘liepa’ (sal. erzju pekše) un tśura ‘jauneklis’ (erzju tšora).

Dienvidigauņu valodās arī mūsdienās pastāv patskaņu harmonija un glotālais slēdzenis. Patskaņu harmonija pastāv visās mūsdienu valodās, bet mulgi un tartu valodā tā ir sašaurinājusies kontaktu dēļ ar ziemeļigauņu valodu. Glotālais slēdzenis pastāv veru un setu valodās, bet ir izzudis no mulgi un tartu valodām.

Tāpat kā citās Baltijas jūras somu valodās, lietvārdiem dienvidigauņu valodā nav dzimtes. Lietvārdiem ir vienskaitļa un daudzskaitļa formas un aptuveni 13 locījumu. Dienvidigauņu valodā vietas locījumu vietā, īpaši daudzskaitlī, bieži tiek lietotas postpozīcijas. Dienvidigauņu valodā vārda uzsvars parasti ir uz pirmās zilbes.

Dienvidigauņu valodas vienotība sāka vājināties 1. gadu tūkstoša otrajā pusē. Pēc jaunākās izpratnes vispirms izdalījusies dienvidigauņu leivu valodas salas dialekts un pēc tam mulgi dialekts. Dienvidigauņu kodolteritorijā izveidojās tartu un veru-setu dialekti. No pēdējās vēlāk atdalījās veru un setu, kā arī Krāsnas igauņu un Ludzas igauņu valodu salu dialekti. Dažkārt joprojām setu tiek uzskatīta par veru izloksni, toties setu izceļas ar lingvistiskām īpatnībām, kas ir radušās ilgstošu kontaktu rezultātā ar slāvu un baltu kaimiņvalodām, un savdabīgu kultūras attīstības ceļu.

Veru, setu, mulgi un tartu arī šobrīd varētu uzskatīt par dienvidigauņu dialektiem, toties valodnieki iesaka saukt visas par valodām, kā to dara kopienas. Kopā veru, setu, mulgi un tartu valodas iesaka saukt par dienvidigauņu valodu pēc sāmu valodas / valodu piemēra Somijā.

Dažkārt veru valoda tiek izmantota kā sinonīms dienvidigauņu valodai, jo tās runātāju skaits ir vislielākais.

No 17. līdz 19. gs. Igaunijas teritorijā paralēli lietoja divas rakstu valodas: ziemeļigauņu jeb Tallinas rakstu valodu un dienvidigauņu jeb Tartu rakstu valodu. Tā izzuda 20. gs. sākumā, kad Tallinas valoda kļuva par visu Igauniju vienojošu literāro valodu. Līdz tam laikam ziemeļigauņu valoda bija nostiprinājusies daudz spēcīgākā pozīcijā, tās izplatības areāls bija plašāks, un tās runātāju apvidos bija arī labāka ekonomiskā situācija. 20. gs. sākumā Tartu rakstu valoda lielā mērā izgāja no lietošanas.

Kopīgās literārās valodas izveidē par pamatu tika ņemta ziemeļigauņu vidusizloksne, taču tā tika papildināta ar iezīmēm no dažādiem reģioniem, galvenokārt no citiem ziemeļigauņu dialektiem, bet zināmā mērā igauņu literārajā valodā tika iekļauti arī dienvidigauņu valodas elementi.

Jaunas dienvidigauņu literārās valodas izveidojās 20. gs. otrajā pusē. Sākotnēji tika mēģināts radīt vienotu rakstības sistēmu gan veru, gan setu valodas pierakstam (võro-seto kiil), taču mūsdienās setu no tā ir atteikušies un izmanto vienkāršotu Jakoba Hurta (Jakob Hurt) ieviesto rakstības variantu, kas redzams grāmatā “Seto dziesmas” (Setukeste laulud). Tātad veru un setu valodu pierakstam ir atsevišķas rakstības sistēmas. Gan veru, gan setu, gan mulgi valodās tiek izdotas grāmatas un periodiskie izdevumi, kuru izdošanu vada Veru institūts (Võru Instituut), Setu institūts (Seto Instituut) un Mulgi kultūras institūts (Mulgi Kultuuri Instituut). Visvairāk ir izveidoti valodas resursi un lietošanas iespējas veru literārajai valodai, lai gan arī setu un mulgi valodās regulāri tiek publicēti izdevumi. Tartu valodas gadījumā šāda veida aktīvisms nav izveidojies, un tartu valoda līdzvērtīgā veidā nav tikusi attīstīta.

Latvijā un Krievijā izmantotiem variantiem nav izveidota plaši lietota literārā valoda.

Dienvidigauņu valodas pierakstam izmanto latīņu alfabētu ar diakritiskām zīmēm.

Veru rakstības pamatā ir veru alfabēts, kas balstīts uz latīņu alfabēta igauņu versijas:

Aa Bb (Cc) Dd Ee Ff Gg Hh Ii Jj Kk Ll Mm Nn Oo Pp Qq Rr Ss (Šš) Tt Uu Vv (Ww) Õõ Ää Öö Üü (Xx) Yy (Zz) (Žž) ´

Iekavās ir norādīti burti, ko lieto tikai svešvalodu vārdos un svešas izcelsmes vai arhaiskā rakstībā sastopamu īpašvārdu pierakstīšanai. Kopumā veru burtus izrunā līdzīgi igauņu valodas burtiem. Izņēmumi ir burti q un y. Burts q apzīmē glotālu slēdzeni, bet y atzīmē augstu, uz i pusi novirzītu patskani õ. Veru rakstībā tiek atzīmēta arī līdzskaņu palatalizācija. To dara ar palatalizācijas zīmi (´), kas tiek likta virs vai aiz burta. Glotālo slēdzeni (q) un palatalizāciju (´) iesaka izmantot tikai tad, ja tas ir nepieciešams, galvenokārt gadījumos, kad tie atšķir vārdu nozīmi.

Mulgi un tartu valodas tiek pierakstītas kā igauņu literārā valoda.

Krāsnas igauņu, Ludzas igauņu un leivu igauņu valodai oficiālu rakstību nav. Ludzas igauņu valodai valodnieks Uldis Balodis ir izveidojis rakstību, kas balstās uz latviešu un latgaliešu rakstu valodas principiem. Krāsnas igauņu valoda un leivu igauņu valoda pierakstīta akadēmiskos tekstos, kuros izmantota fonētiskā transkripcija.