Valodas politikas jēdziens attiecināms uz tām izpausmēm nācijas un sabiedrības struktūrā, kas regulē, atbalsta, stiprina vai ierobežo īpašu valodas lietošanu. Tas atspoguļojas vairākos līmeņos: valstiskā (piemēram, oficiālā divvalodība jeb bilingvisms Kanādā angļu un franču valodas lietojumā), organizētā sabiedriskā (piemēram, kad lingvistiska minoritāte uztur savu valodu citā, dominējošā valodas vidē) vai privātā ģimenes vai sabiedriskā līmenī, ja, piemēram, ģimene daudzvalodu sabiedrībā izvēlas valodu vai valodas, kuras tiek lietotas mājās vai citā privātā vidē.

Valstī pieņemta valodas politika veicina gan efektīvu lietvedību, gan stiprina nacionālo identitāti, uzskatot valsts valodu kā vērtību un vienošanās faktoru valstī. Citi mērķi ir minoritāšu valodas politikai – iedzimtām, vēsturiskām vai nesenu imigrāciju ieviestām valodām, kuras tiek uzturētas to īpašās identitātes dēļ. Bieži vērojama miermīlīga iekļaušanās daudzvalodu sabiedrībā (runāt citā valodā savā vidē nemaina to, ka cilvēks jūtas kā, piemēram, amerikānis vai malaizietis). Tomēr minoritāšu situācija var arī nozīmēt konfliktu, ekstrēmākos gadījumos separātismu un neiekļaušanos valstī, – piemēram, Beļģijas sadalījums flāmu un franču valodā runājošos reģionos vai valodu konflikti bijušajās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kontroles un ietekmes zonas valstīs. Aptuveni 2/3 valstu nosaka oficiālo valodu satversmē.

Īstenojot valodas politiku, valodu lietojums vēsturiski ticis dažādi regulēts un normēts. Valodas politika valstiskā līmenī, saskaņā ar norvēģu un amerikāņu lingvistu Eināru Haugenu (Einar Ingvald Haugen), konstatējama no seniem laikiem. Piemēram, impērijas laikmetā Ķīnā tika noteikta viena rakstu valoda lietvedībai, lai gan sabiedrībā lietoja vairākus simtus atšķirīgu runas valodu. Vietu Ķīnas hierarhiskajā birokrātijā noteica ierēdņu (mandarīnu) sekmes grūtajos rakstu valodas pārbaudījumos. Vēlēdamies atvieglināt tās pieejamību, Ķīna vairākkārt ir reformējusi rakstu valodu, pēdējo reizi – 20. gs. 50. gados.

Cita daudzvalodu valsts ir Indija, kurā vienmēr ir uzsvērta oficiālo valodu dažādība un to lietošana katrā atsevišķā reģionā. Līdzās reģionālajām valodām britu koloniālisma ietekmē Indijā oficiālās valodas statusu ieguva angļu valoda. Mūsdienās Indijā ir 21 oficiālā valoda dažādos reģionos ar plaši izplatītu angļu valodas pielietojumu. Spānijas koloniālisma rezultātā Latīņamerikā īpašu lomu ieguva spāņu valoda, bet, lai to sekmētu, jau no 16. gs. pirmo reizi pasaulē izveidoja plašu tulkošanas sistēmu, kurā bija noteiktas Latīņamerikas pamatiedzīvotāju un spāņu valodas tulku vēlamās īpašības, darbības normas un apmaksa. Krievijas Impērijā ilgi pastāvēja vāji attīstīta birokrātija, un līdz pat 19. gs. tā uzticējās vietējām elitēm, kuras turpināja pārvaldes īstenošanu savās valodās, piemēram, vācbaltieši mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijās. Situācija Krievijā mainījās līdz ar obligāto izglītības ieviešanu un ar izteiktu rusifikāciju un birokrātijas nostiprināšanos, sākot ar 1881. gadu. Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izveidošanas, ļeņinisma iespaidots, režīms veicināja vietējo valodu izmantošanu lietvedībā, izglītībā un kultūrā un rūpējās, lai daudzām mazākām valodām izveidotu rakstu valodu ar mērķi samazināt analfabētismu. Pārkrievošanas tendences atjaunojās staļinisma laikā, kas tālāk turpinājās visu PSRS pastāvēšanas laiku.

Īpaša valodas politika daudzās valstīs kļuva nepieciešama 19. gs. beigās saistībā ar obligāto izglītības ieviešanu un profesionālās karjeras veidošanos. Lai gan režīmi varēja būt vienaldzīgi reliģiskās daudzveidības jautājumā, moderna valsts nevar būt vienaldzīga pret valodas dažādību: līdz ar izglītības sistēmas un lietvedības nostiprināšanos ir jāizvēlas viena vai neliels skaits valodu, kuras ieņems dominējošo lomu. Šis process modernisma ietekmē iezīmēja valodas politikas veidošanos.

Valodas politiku Eiropā 19. gs. ietekmēja augošais nacionālisms, parasti uzsverot vienu dominējošo valodu, lai gan visās Eiropas valstīs pastāvēja valodu daudzveidība. Stingra nacionāla nostāja bieži noveda pie mazākuma valodu ierobežošanu. Piemēram, Francijā, šādas valodas dēvēja par patois (no senfranču ‘lokālais vai reģionālais dialekts’), kur centās izskaust bretoņu un basku valodu, neatļaujot bērniem tās lietot skolā, draudot ar sodiem, aizliedzot publikācijas. 19. gs. nacionālismā valdīja uzskats, ka vienai tautai nepieciešama viena valoda un ka valodas robežas nosaka arī valsts politiskās robežas.

Valdošās elites tomēr labi apzinājās, ka ievērojama sabiedrības daļa nerunāja “savā” valodā, līdz ar to bija svarīgi standartizēt oficiālo valodu un rūpēties par tās attīstību, iepretim izplatītiem dialektiem un dažādām rakstībām. Jau 17. gs. Francijā izveidoja Franču akadēmiju (Académie francaise), kuras uzdevums bija standartizēt un izkopt franču valodu. Anglijā standartizēšana notika ar literatūras starpniecību, īpaši ar 1611. gadā karaļa Džeimsa (James) autorizēto Bībeles tulkojumu. Bībeles tulkošanai, ko mudināja Mārtiņa Lutera (Martin Luther) tulkojums vācu valodā, tā veicinot reliģijas reformāciju, ir sava izteikta politiskā vēsture. Anglijā ne mazāka ietekme valodas standartizēšanā, lai arī ne valsts īstenota, bija Viljama Šekspīra (William Shakespeare) literatūrai.

Postmodernajā laikmetā valodas strauji attīstās, pateicoties gan žurnālistikai, gan tehnoloģiju attīstībai, tajā skaitā, sociālajiem medijiem. Tomēr joprojām lietošanā pieņemamās valodas formas nosaka gan izglītības sistēma, gan valsts iestādes, lai gan debates par šīm valodas formām turpinās. Valodas standartizēšana ir kļuvusi izteikti demokrātiska, samazinoties bijušo aristokrātisko akadēmiju lomai.

Pirmā pasaules kara beigās Eiropā izveidojās vairākas jaunas valstis, bet pēc Otrā pasaules kara neatkarību ieguva liels skaits valstu Āfrikā un Āzijā. Princips “viena tauta – viena valoda” bija izteikts jaunajās Eiropas valstīs pēc Pirmā pasaules kara, kuras centās nostiprināt savu valodu ietekmi joprojām daudznacionālajās valstīs. Tikai pēc Otrā pasaules kara līdz ar vācu kopienas izzušanu Austrumeiropā (kas bija kļuvusi par PSRS satelītvalstu reģionu), dominanci izveidoja lielākās etniskās grupas un to valodas. Tomēr lielā daļā valstu turpināja pastāvēt nelielas un politiski ierobežotas vēsturiskās lingvistiskās minoritātes.

Āzijā pēc koloniālisma sabrukuma jaunās un neatkarīgās valstis valsts valodas statusam izvēlējās vienu lielu vietējo valodu (piemēram, Vjetnamā, Indonēzijā), lai gan arī šajās valstīs pastāvēja liela lingvistiskā daudzveidība un dažādas vēsturiskās minoritātes.

Atšķirīga situācija izveidojās Āfrikā. Līdz ar Francijas atteikšanos no kolonijām Ziemeļāfrikā par oficiālo valodu kļuva arābu valoda, nereti ignorējot citas vietējās valodas. Jaunajās valstīs, kas atradās uz dienvidiem no Sahāras tuksneša parasti nepastāvēja viena dominējoša valoda. Tajās bija liela valodu daudzveidība, tikai dažām no tām pastāvot rakstu valodai. Koloniālisma ietekmē gandrīz visas šīs valstis oficiālajam statusam pieņēma koloniālā laikmeta oficiālās valodas. Izņēmums ir Tanzānija, kur par oficiālo valodu kļuva svahili valoda. Dienvidāfrikas Republikā aparteīda režīma laikā pastāvēja divas valsts valodas – angļu un afrikānss, bet, kad šis režīms beidza pastāvēt, 20. gs. 90. gados jaunajā valsts konstitūcijā par oficiālajām valodām apstiprināja 11 valodas, tajā skaitā deviņas vietējās afrikāņu valodas.

20. gs. nogalē un 21. gs. saistībā ar vietējo vēsturisko minoritāšu aktivitātēm un arvien pieaugošo imigrantu skaitu ieviesušās jaunas tendences. Eiropā tas ir saistīts ar pieaugošo, agrāk ierobežoto vēsturisko minoritāšu valodu ietekmi. Nozīmīgi pavērsieni notikuši attieksmes maiņā un valodu saglabāšanā basku, katalāņu, velsiešu, bretoņu un citu valodu gadījumos. Šo aktivitāšu rezultātā vēsturisko minoritāšu kustības panāk lingvistiskās ainavas pārveidošanu: ielu, pilsētu nosaukumi un publiski uzraksti iegūst paralēlās formas arī minoritāšu valodās, kā arī ir izplatīta šo minoritāšu valodu apgūšana izglītības iestādēs.

Eiropā valodu tiesisko ietvaru sekmē Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta. Tās ieviestas lai atbalstītu minoritāšu valodas un mazinātu lingvistisko diskrimināciju. Sūdzības par šādu diskrimināciju var nonākt tiesvedībā.

Eiropā atšķirīga attieksme ir pret imigrantu valodām, kuras bieži vien uzskata par apgrūtinājumu vietējā lietvedībā un pakalpojumu sniegšanā, piemēram, veselības vai sociālās aprūpes jomā. Lai gan tādas valstis kā Zviedrija un Anglija rūpējas par šādu pakalpojumu piedāvājumu, ievērojami atšķiras pieejas citās valstīs 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā, kad gandrīz visas Eiropas valstis kļuvušas par agrāk nepieredzēta apjoma imigrācijas valstīm.

Valodas politiku Eiropā var salīdzināt ar vēsturiskajām imigrācijas valstīm Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Šajās valstīs valodas politika 20. gs. ir mainījusies. Agrākā asimilācijas politika ir nomainīta ar multikulturālu pasākumu kopumu, kur iebraucēju kopienas uztur savas valodas. Šo tendenci jau 60. gados aprakstīja amerikāņu valodnieks Džošua Fišmans (Joshua Fishman). Viņš secināja, ka kopienas nav vēlējušās zaudēt savu identitāti Amerikas “kausējamajā katlā” (melting pot). Kopš tā laika pētījumi par valodas uzturēšanu (language maintenance) valodniekiem ir kļuvuši par vienu no plašākajiem pētījumu virzieniem.

Cīņa par lingvistisko identitāti un valodas lomu var izraisīt pretreakciju, – nereti sabiedrībās konstatējama negatīva nostāja pret imigrantu klātbūtni; Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pat ir izveidojusies īpaša valodas politikā bāzēta kustība “Tikai angliski” (“English Only”), kas apkaro it sevišķi spāņu valodas plašo un pieaugošo lietojumu lietvedībā un bilingvālajā izglītībā.

Līdzīgi Eiropai arī pārējā pasaulē secina, ka iedzimtās valodas ir vērtība, ko nedrīkst zaudēt, un daudzās valstīs tiek īstenoti mēģinājumi glābt no izzušanas un attīstīt šīs valodas, pat mēģināt atdzīvināt zudušās valodas. Ievērojamākais un veiksmīgākais piemērs valodas atdzimšanai bija 20. gs. sākumā, kad Britu Palestīnā ebreju lingvisti eksperimentālā kārtā izaudzināja paaudzi, kura ivritā vispirms runāja kā otrajā valodā, bet pēc tam tā kļuva par dzimto valodu.

Mūsdienās valodas politikas pētniecība ir izplatījusies vairākos nozīmīgos virzienos. Vienā no tiem aplūko lingvistisko ainavu daudzvalodu valstīs (ģeosemiotika). Attīstās pētniecība mikrolīmenī: kā individuālas ģimenes vai personu grupas izveido savus specifiskus valodas lietošanas modeļus. Šajā virzienā uzmanība tiek pievērsta kontaktvalodu pētīšanai, kur dažādos līmeņos izseko ģimenēs lietotajām valodas formām vai kontaktu gadījumos starp dažādās valodās runājošiem cilvēkiem privātās vai publiskās situācijās.

Pētniecībā par valodas politiku bieži identificē divas nozares – statusa plānošanu (Kanādas un citu valstu piemēri) un korpusa plānošanu (agrāk Bībeles tulkošanas gadījumā, tagad tehnoloģiju vai citas leksikas vajadzībās). Diskusijās rodas jautājums, vai vispār iespējams panākt racionālu valodas plānošanu vai valodas pārvaldīšanu (language management). Izraēliešu pētnieks Bernards Spolskis (Bernard Spolsky) norādījis, ka iecerētie mērķi valodas politikas plānošanā bieži ir grūti sasniedzami, jo gan valodas lietošanai, gan statusa un korpusa noteikšanai ir daudz neparedzamu faktoru: ne visi pieņem ieteiktos terminus, piemēram, tehnoloģiju jomā vai ar dzimumiem saistītajos jautājumos, un ne visi ir apmierināti ar savas valodas statusu. Savukārt, pat ja uzskata, ka valodas lietotāju vēlmes var būt utopiskas un iecerētos valodas virzienus grūti ieviest, notiekošais valodas politikā ir svarīgs – gan valstī kopumā, gan atsevišķu valodu kopienās, gan arī mikrolīmenī (piemēram, ģimenē). Līdz ar to valodas politika ir nozīmīgs pētniecības lauks, gan analizējot esošos un prognozējot turpmākos konfliktus, gan arī izvērtējot valsts un sabiedrisko attīstību kopumā.